Saeima 29. janvārī nodeva izskatīšanai komisijās deputātu Ojāra Ērika Kalniņa, Ata Lejiņa, Arta Rasmaņa, Solvitas Āboltiņas un Lolitas Čigānes deputātu iesniegtos likumprojektus par piecu īpašumu atdošanu Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei.
Šī nav pirmā reize, kad ebreju īpašumu jautājums nonāk Saeimā. Jau 2003. gada 4. decembrī Saeimā tika pieņemts likums Par nekustamā īpašuma nodošanu sabiedriskajai organizācijai «Rīgas Ebreju kopiena». 2003. gada likums ir lakonisks. Īpašums Rīgā, Skolas ielā 6, ar diviem apgrūtinājumiem (atsavināt vai ieķīlāt nekustamo īpašumu) tiek piešķirts ebreju organizācijai kā labprātīgs akts bez komentāriem un piebildēm, un bez atsaucēm uz citu par veiktajam ļaundarībām Latvijas teritorijā. Tagad ir iesniegti grozījumi 2003. gada likumā, atļaujot Skolas ielas namu ieķīlāt, pārdot vai atsavināt bez jebkādiem ierobežojumiem. Jauno grozījumu «mērķis ir sniegt atbalstu Latvijas ebreju kopienai vēsturisko netaisnīgo seku novēršanai, kas radušās ebreju kopienai nacistiskās Vācijas veiktā holokausta un padomju okupācijas režīma darbības rezultātā Latvijas Republikas teritorijā».
Turklāt ir iesniegti pieci likumprojekti par triju īpašumu nodošanu Rīgā (Ludzas ielā 25, Ernesta Birznieka-Upīša ielā 12, Abrenes ielā 2), viena īpašuma nodošanu Kandavā (Lielajā ielā 31) un viena īpašuma nodošanu Jūrmalā (Kļavu ielā 13).
Likumprojektos deputāti nav norādījuši likumprojekta anotācijā iespējamo likuma ietekmi uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, tā vietā ir norādīts mērķis: «sniegt iespējamo atbalstu Latvijas ebreju draudzēm un kopienām vēsturisko netaisnīgo seku mazināšanai, kas radušās ebreju kopienai nacistiskās Vācijas veiktā holokausta un padomju okupācijas režīma darbības rezultātā Latvijas Republikas teritorijā».
Visu piecu likumprojektu paskaidrojošajā daļā nav vispār minēti nacistu pastrādāto noziegumu apmēri pret Latvijas ebrejiem, bet ir īpaši uzsvērti PSRS noziegumi: «Ebreji smagi cieta no Padomju Savienības īstenotā terora un deportācijām – būdami aptuveni 5% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, ebreji sastādīja 12% no deportētajiem 1941. gada 14.–15. jūnijā.
Izlasot likumprojektu anotācijas, kas ir pilnīgi vienādas pieciem likumprojektiem, rodas iespaids, ka Latvijas valsts gatavojas uzņemties saistības par PSRS laika noziegumiem – izmaksāt kompensācijas īpašumu formā visiem tiem, kas cieta zaudējumus no PSRS laikā apstrādātajiem noziegumiem.
Latvijas sabiedrībai šī ir ļoti jutīga tēma. Jauni ebreju īpašumu nodošanas likumprojekti (pēc 2003. gada likuma pieņemšanas) vairākas reizes tika noraidīti. Galvenie iemesli bija divi. Pirmais: denacionalizācijas process ir pabeigts un viena izņēmuma izveide var ģenerēt īpašumu pieprasījumu lavīnu no sabiedriskajām organizācijām, kurām bija līdzinieki pirmskara Latvijā. Taču ir otrs, daudz svarīgāks jautājums. Liela daļa Latvijas sabiedrības kategoriski noraida ideju, ka Latvijas valsts uzņemtos atbildību par nacistu un boļševiku pastrādātajiem noziegumiem laikā pēc Latvijas neatkarības likvidēšanas.
Nenoliedzami – zināms Latvijas iedzīvotāju skaits labprātīgi iesaistījās nacistu vadītajos bruņotajos formējumos, kuri piedalījās ebreju un citu Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanā. Par noziegumiem pret cilvēci, kas notika pēc Latvijas valsts neatkarības likvidēšanas, visa atbildība ir attiecināma tikai un vienīgi uz PSRS un nacistiskās Vācijas noziedzīgajam režīmiem.
Lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka Latvijas valsts nedrīkst uzņemties nekādu atbildību par nacistu un NKVD noziegumiem Latvijas teritorijā.
Iespējams, ka pašreizējā starptautiskā saspīlējuma apstākļos Latvijai ir jāizpilda mūsu lielākā sabiedrotā ASV prasības (kas ir atkārtotas dažos diplomātiskos līmeņos) nodot LR pirmās republikas ebreju organizāciju nekustamos īpašumus mūsdienu ebreju organizācijām Latvijā. Tādā gadījumā patiesais likumprojekta pamatojams ir jāiekļauj likuma anotācijā. Lemjot par tik jutīgu jautājumu, Saeimai vajadzētu vadīties pēc 2003. gada likuma rāmja. Ja ir stratēģiskā nepieciešamība, tad nekustamie īpašumi ebreju kopienai var tikt uzdāvināti kā Latvijas tautas labas gribas izpausme, bez atsauces uz nacistu vai padomju varas noziegumiem vai pāridarījumiem. Īstenojot labas gribas izpausmi pret ebreju kopienu, nedrīkst veidot iespaidu, ka šādi Latvijas valsts uzņemas atbildību par nacistu vai boļševiku noziegumiem.
