Latvijas sabiedriskajā telpā ir iesakņojušies mums tīkami mīti par to, kā un kāpēc sabruka PSRS. Var, protams, lepnībā apgalvot, ka «mēs lauzām, bet viņi lūza», taču šāds tā laika notikumu atainojums ir nepilnīgs. 1986. gada beigās, kad vēl nebija nodibinātas tautas frontes un neatkarības kustības, PSRS sasniedza valsts bankrota slieksni.
Iemesls bija dramatiska naftas cenu samazināšanās. PSRS pārticības laiks 20. gadsimta 70. gadu vidū bija saistīts ar enerģētisko krīzi, kad naftas cenas bija ļoti augstas. Kad naftas dolārus PSRS vadība novirzīja bruņošanās sacensībai ar ASV, tad dzīves kvalitāte sāka samazināties. Taču 1986. gadā naftas cenas no 27 ASV dolāriem par barelu noslīdēja zem 10 dolāriem par barelu. Ja rēķinām nemainīgās 2004. gada cenās, tad 1981. gadā naftas vidējā cena bija 78 dolāri par barelu, bet 1986. gada vidējā cena jau bija trīs reizes zemāka. No 1986. gada PSRS nebija līdzekļu, lai vienlaikus uzturētu augstu patēriņa līmeni elitei, piegādātu pietiekami daudz lētu pārtikas un rūpniecības preču vienkāršajai tautai, lai uzturētu pienācīgā līmenī bruņošanās sacensību ar ASV, piebarotu komunistiskās kustības visā pasaulē un īstenotu kosmiskās telpas apgūšanas projektus. Naftas cenu kritums iedragāja sociālistisko valstu uzticību PSRS. Līdz 1986. gadam būt par PSRS draugu nozīmēja saņemt energoresursus par ievērojami zemākām cenām nekā pasaules tirgū. Pēc 1986. gada cenu aprēķina formulas dēļ PSRS sabiedrotajiem par naftu bija jāmaksā daudz augstāka cena par to, kāda tobrīd bija pasaules tirgū. Tā tas turpinājās arī nākamos gadus. Vilšanās PSRS sistēmā sasniedza lavīnveidīgus apmērus. Gan savienotajās republikās, gan sociālisma bloka valstīs no padomju sistēmas novērsās ne tikai sistēmas atstumtie un pazemotie, bet arī pragmatiski ļaudis un pat komunistisko partiju augstākā vadība. Tas bija laiks, kad vairs nevajadzēja lauzt, atlika iesist ar knipi, un lavīna gāja pati no sevis.
Kad ekonomika savu bija paveikusi, tad sistēma sagruva arī tajās PSRS republikās, kuru elites necentās iegūt neatkarību, bet vēlējās saglabāt PSRS kā valstu savienību.
Mūsdienās nav viegli paskaidrot, kāpēc1986.–1988. gadā arābu šeihi atteicās samazināt naftas ieguvi, lai novērstu naftas cenu kritumu. Ļoti iespējams, ka tā bija Rietumeiropas, ASV (Ronalda Reigana) un Saūda Arābijas karaļa kopīga politika, lai ekonomiski iznīcinātu «ļaunuma impēriju» PSRS izskatā.
Ir pagājuši 28 gadi, bet izskatās, ka vēsture atkārtojas. PSRS vietā ir jauna «ļaunuma impērija» – Krievija. Tikai iznīcināšanas plāns ir palicis vecais. Krievija pat vēl vairāk nekā savulaik PSRS ir atkarīga no naftas cenām un no nodokļiem, kurus rada naftas eksports. Nodokļi no naftas cenām nodrošina Krievijas sociālo stabilitāti. Tāpēc cīņa pret Krieviju jau izpaužas divos līmeņos. ASV un ES sankciju politika ietekmē Krievijas banku un enerģētikas sektoru. Lai aizvietotu Rietumu banku kredītus, sankciju skartajās Krievijas bankās un enerģētikas kompānijās vien Krievija būs spiesta iztērēt pusi no savām rezervēm nebaltai dienai. Ja tagad tiks ietekmētas naftas cenas (ASV un Saūda Arābijai šādi resursi ir) un naftas cenas ilgstoši būs zem 100 dolāriem par barelu, tad sociālās stabilitātes uzturēšanai Krievijai būs jātērē uzkrātās rezerves. Tikai to ilgam laikam nepietiks.
Tiek lēsts, ka vien līdz divu gadu laikā Krievijai pietrūks resursu vienlaicīgai armijas modernizācijai, Krimas integrācijai, importa aizstāšanas programmām utt. Taču galvenais – var pietrūkt resursu sociālās stabilitātes uzturēšanai. Pieaugot neapmierināto skaitam, Krievijas pretinieki iedarbinās līdzīgus pilsoniskās nepakļaušanās instrumentus, kādi jau tiek aprobēti Honkongā un citviet.
Tomēr, vai vēsture atkārtosies? Šobrīd jau ir izveidojušies jauni globāli spēki, kādi pat nebija iedomājami 1986. gadā. Ķīnas valūtas rezerves daudzkārt pārsniedz gan ASV, gan Starptautiskā Valūtas fonda iespējas. Krievijas iznīcināšanas politika var noslēgties nevis ar haosu Krievijā, bet ar ciešu Ķīnas un Krievijas ekonomisko integrāciju. Turklāt nestabilitāte Tuvajos Austrumos var mainīt apstākļus naftas tirgū, kādā brīdī sagraujot konstruēto naftas cenu politiku.