Socioloģiskajā aptaujā par Ziemassvētku vecīša esamību vai neesamību uzvarēja viedoklis, ka vecītis eksistē: par to nobalsoja 66,6% aptaujāto. Pretēju viedokli pauda 33,3% aptaujāto.
Savukārt 0,1% tika norakstīts uz aptaujas veicēju eventuālajām kļūdām jautājumu uzdošanas gaitā. Cik tad cilvēku piedalījās aptaujā? Nu, beidziet, tas nav svarīgi, galvenais ir procentuālais sadalījums, kas skaidri parāda tautas viedokli! Nē, tomēr pasakiet – cik? Nu, labi, labi: aptaujā piedalījās trīs cilvēki, no kuriem divi bija vecīša draugi – pagasta tautas nama aktieri...
Aptuveni tā nereti izskatās viena otra socioloģiskā aptauja, kas, pretendējot uz augstas ticamības pakāpi, sabāž ausīs tādas fufaikas, ka nevar īsti saprast – sākt traki kreņķēties, iekrist taisnīgā sašutumā vai mazliet pazvaigāt un iet mierīgi gulēt. Tādām aptaujām, manuprāt, pietuvojas divas nule notikušās jautājumu un atbilžu akcijas, kas izraisīja gan dažāda skaļuma sajūsmas, gan sašutuma pilnas atbalsis.
Vienā no aptaujām uzvarēja eksprezidente Vaira VīķeFreiberga, kas tika atzīta par Divdesmitgades politiķi. Latvijas Universitātes Sabiedrisko zinātņu fakultāte sadarbībā ar Latvijas Politologu biedrību rīkoja aptauju Divdesmitgades politiķis. Kā apgalvo rīkotāji, aptauja veikta par godu politikas zinātnes divdesmitajam esības gadam Latvijā. Ja ticam publicētajiem cipariem, fināla aptaujā, kur lielā goda nosaukuma galvenie pretendenti bija Valdis Dombrovskis un eksprezidente, piedalījās 532 balsotāji. Nu, jauki – politologi, atgādinādami par sevi, sarīko tādu ģimenisku pasākumiņu, un, lūk, parādās pārliecinošais rezultāts: uzvarētājs ir... Vaira VīķeFreiberga!
Sabiedrība šo ziņu uzņem, sajūsmā laužot savu datoru tastatūru. Vai arī – tieši otrādi – sašutumā. Galu galā, manā rīcībā nav socioloģisko pētījumu un pat ne aptauju, lai iestātos par kādu konkrētu apgalvojumu. Bet, laužot tastatūru, parādās arī komentāri par lielo notikumu, un tie ir krasi pretēji, sākot no puķainiem apsveikumiem, ka medālis (ak, nav medālis?) godam nopelnīts, turpinot ar sajūsmu par eksprezidentes lielo devumu latvju tautas plauksmē un augsmē, beidzot ar dusmīgiem atgādinājumiem par nicinošo attieksmi pret leģionāriem, par Valsts valodas likuma apzinātu vājināšanu, par iztapīgu skriešanu uz Maskavu svinēt 9. maiju, par titullomu Abrenes atdošanā Krievijai, par diletantiskajām, taču naudīgajām Liepājas vēju savaldīšanas pamācībām, par augstprātību, alkatību, paškritikas trūkumu un citiem sasniegumiem.
Jā, sabiedrība uzcepas, taču vai ir vērts? Tas ir tikai 288 cilvēku (244 balsis tika atdotas par Dombrovski) viedoklis (mums un jums viedokli neviens neprasīja), kas norāda uz nelielas sabiedrības daļas domāšanas veidu, politiķu kārtā ieceļot tikai prezidentus un premjerus. Un kāpēc ne pārējos, kas nodarbojas ar politiku vai vismaz ir pārliecināti, ka to dara? Ja politikas zinātnes speciālisti šīs robežas paplašinātu, iespējams, ka Divdesmitgades politiķa titulu iegūtu nevis neizteiksmīgs grāmatvedis vai iedomīga matrona, bet gan nesalaužamais cīnītājs par gaišo komunistisko nākotni – Alfrēds Rubiks, kurš, pārvarējis laikmetu griežus un apbrīnojamā kārtā nenomainījis kažoku, tagad Eiroparlamentā pārstāv nekomunistisku valsti, pret kuru savulaik tik pārliecināti sēdēja cietumā. Lūk, tā ir īsta politika un kārtīga divdesmitgade!
Otra tikpat vērtīga aptauja ir partijas Par dzimto valodu! līdera Vladimira Lindermana aptauja par Latgali. Tajā esot piedalījies milzīgs skaits cilvēku, es pat teiktu – lielākā daļa Latgales iedzīvotāju: veseli 892, no kuriem 61% iestājušies par Latgales autonomiju, 10–11% esot bijuši «drīzāk par to». Nezin kādēļ šķiet, ka tie autonomisti ir krievvalodīgie, kuriem gluži vienalga, kurā ģeogrāfiskajā vietā viņiem rodama šī autonomija – Sebežā, Pleskavā vai Pocelujevkā. Bet Lindermana konference par Latgales autonomiju 8. decembrī Daugavpilī tomēr notikusi – kaut arī tikai pārdesmit dalībnieku biežņā, taču ar «idejas kultūrvēsturisku pamatojumu». Labi, idejas uzstādījums ir idiotisks un nereāls, taču – vai Drošības policijas veiktajai kratīšanai Lindermana dzīvoklī būs konsekvences, no kurām galvenā būtu viņa pasludināšana par valstij nevēlamu personu, vai arī tas viss paliks tikai putekļu celšanas pasākuma līmenī?
Kaktu, pažobeļu un citas skaitliski, etniski un sociāli selektīvas aptaujas, kurām to veicēji piedēvē izšķirošu nozīmi, ir tikpat nozīmīgas kā iepriekšminētā Ziemassvētku vecīša esamības aptauja. Svarīgs ir tikai sausais atlikums, ko mēs no tām vēlamies iegūt – pašapmānu, kas apstiprina mūsu maldus, vai brīdinājumu, ka viss tomēr var notikt pa īstam.
