Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Valsts mašīna un čekas ziķeri

© F64

Nepagāja ne diennakts, un Sanktpēterburgas metro neģēlīgā terorakta veicējs – kāds 1995. gadā dzimušais Džalilovs – tika atrasts. Uz to, ka viņš ir īstais vainīgais, norādījušas gan «ģenētiskās pēdas», gan videonovērošanas kameru ieraksti. Jauneklis pirms sešiem gadiem esot ieguvis Krievijas pilsonību un strādājis Sanktpēterburgā. Jā, skaidrs, ka terorists, pietrūkst vien saistības ar Islāma valsti. Ak, lūdzu, te tā ir: pareizi informēts avots pavēstījis interneta vietnei Gazeta.ru, ka Džalilovs esot bijis biedrs kādā organizācijā, kura saistīta ar teroristisko grupējumu Islāma valsts.

Nu, re, viss noskaidrots, pilsoņi var dusēt mierīgi. Tomēr kaut kas nelīmējas kopā, un, novērtējot zibenīgos izmeklētāju «atradumus», var teikt tikai to pašu, ko savulaik, vērojot netalantīgu aktierspēli, teica dižais krievu režisors Staņislavskis, - neticu! Kāda nezināma režisora iecere ir bijusi, šķiet, pavisam tradicionāla: iebiedēt, novērst uzmanību no valsts dramatiskās īstenības, apturēt uzmilzušos protestus. Tagad jau skaidrs, ka Krievijā pirms desmit dienām notikušo protesta gājienu izraisītās debates par augstākās varas korumpētību vienkārši apklusīs: kad teroraktā tiek nogalināti nevainīgi cilvēki - kādas tur vairs debates par Dimas vai Vovas, vai citu varnešu īpašumiem...

Citēšu, ko raksta Krievijas opozicionārs Konstantīns Borovojs: «Sprādziens notika tieši tad, kad saspringtās politiskās un sociālās situācijas dēļ prezidents pat bija atcēlis savu iemīļoto narcisisko baudu - preses konferenci. (..)

Kremlis reti kad tā baidās. Šoreiz tas nobijies līdz žagām. Mērķis ir - iebiedēt sabiedrību. Piespiest to samierināties ar bezpalīdzīgajiem varnešiem, mazināt protestu aktivitāti. Reformēt ekonomiku, politisko sistēmu, atteikties no avantūrām, ko viņi veic pasaulē, patiešām iesākt kaut ko pret bezkaunīgo korupciju - tas ir ilgi un kreņķīgi. Vieglāk ir iebiedēt. Agrāk taču izdevās. Bet tagad ir cita situācija. Propaganda pārvērtusies savā pretmetā - visi visu saprot. Jo rūgtas pieredzes mācīti. Šoreiz apmānīt neizdosies. Leģendu salipināja divās, trijās dienās, tātad tā skanēs melīgāk nekā visas iepriekšējās propagandas muļķības. Tas nozīmē, ka protesti turpināsies. Par spīti tam, ka tiks izsludināta antiteroristiska, ārkārtas un pašiem pilsoņiem ļoti bīstama situācija. Bet patiesībā bīstamība ir tikai viena: lai viss būtu pārliecinošāk, viņiem var savajadzēties nevis vienu sprādzienu, bet veselu sēriju - kā 1999. gadā, kad nu ļoti vajadzēja iebiedēt pilsoņus.»

Taču ir viena problēma. Propaganda, ko no saviem mediju ruporiem bagātīgi lej Krievijas vara, ir pazeminājusi uzticēšanos informācijai, ko pieņemts dēvēt par oficiālo. Protams, šobrīd it kā ir pamatots iemesls, lai kārtējo reizi piegrieztu skrūves, kas jau tā ir saskrūvētas līdz pēdējai iespējai, tomēr ticība tam, ka «oficiāli noskaidrotie» teroristi patiešām vainīgi konkrētajā teroraktā, ir kaut kā sašķobījusies... Borisa Ņemcova, Annas Poļitkovskas, Vladislava Ļistjeva un daudzu citu opozicionāru un žurnālistu slepkavības Krievijā joprojām nav atklātas, ir tikai izmeklēšanas imitācija, bet, raugi, metro teroristu «atrada» jau otrajā dienā! Vai nav ziķeri, ko?! Tomēr visos gadījumos - arī traģiskajā metro teroraktā - īsto vaininieku, slepkavību pasūtītāju, vārdi paliks dziļā ēnā, nekad neatveramajā mapītē ar uzrakstu Pilnīgi slepeni.

Zīmīgi, ka terorakts Sanktpēterburgas metro veikts Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) dzimšanas dienā - 3. aprīlī: 1995. gadā toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja likumu, ar kuru Federālais pretizlūkošanas dienests tika pārdēvēts par FDD. Mājienu ar sētas mietu pamanīja arī bijušais PSRS VDK darbinieks Genādijs Gudkovs, teikdams, ka «sprādziens ir absolūti tiešs izaicinājums visai valsts mašīnai». Tik raksturīgi čekistiem: rūpēties, lai pirmām kārtām drošībā ir «valsts mašīna», bet cilvēki lai pastāv pie ratiem. Arī bijušais (bijušo gan nemēdzot būt) čekists Putins, televīzijā teikdams obligātos līdzjūtības vārdus, to darīja ar tādu vienaldzību, it kā lasītu aizpērnā gada laika ziņas.

Ikviena vara tiecas uz pašsaglabāšanos. Gan lielvalstī, gan mazvalstī. Un terors kā varas saglabāšanas mehānisms nav nekas jauns, sevišķi Krievijā, sākot jau ar sarkanā terora laikiem. Pētīsim vēsturi, draugi.