«To ir rūgti apzināties, bet, manuprāt, te ir acīmredzami nepadarīts darbs no Latvijas puses,» analizējot Krievijas un Latvijas pēdējo gadu sliktās attiecības, teica aizejošais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs
Viņaprāt, pozitīvās tendences starp abām valstīm noturēt nebija izdevies, un «tagad izdzīvojam ne tuvu labākās attiecības, kādas mums vēsturiski bijušas». Tiešām savādi, ka Latvija šos gadus bija tik nepareizi un, es pat teiktu, neglīti rīkojusies, radot militārus draudus mieru mīlošajai un visnotaļ pacifistiskajai Krievijai, kas nekad pat domās nav mēģinājusi kādam uzbāzties ar savu mīlestību vai, nedod, dies, okupēt kādas svešas zemes (ja neskaita tādus «sīkumus» kā iebrukums Gruzijā, Krimas aneksija, karš Ukrainā un Sīrijā utt.). Tiešām, tas ir Latvijas nepadarītais darbs: par maz ziepjveidīgas iztapības, kuras trūkums nu sarūgtina vēstnieku.
Bet abu valstu attiecībās ir daudz paradoksu. Viens no tiem - Krievijas ideoloģijas ražotāji nekad nepiekritīs tam, ka šeit, Latvijā, tomēr ir cits skatījums uz vēsturi. No Kremļa torņiem vēstījošie uzskata, ka, piemēram, svinēt «uzvaras svētkus» Rīgā pie nepareizi nodrāztā zīmuļa ir cienījami. Viņi ir pārliecināti, ka okupantu un viņu pēcteču iedzeršana un klanīšanās Pārdaugavas monstram ir normāla parādība. Tas nekas, ka tiem, kas padomju okupāciju uzskata par noziegumu, šie «svētki» ir amoralitātes kalngals. Bet, nē, biedrs Krievijas vēstnieks ik gadu svētsvinīgi stiepj vainagus, lai noliktu tos pie baisā vēstures atgādinājuma.
Ar neizsīkstošu entuziasmu biedrs vēstnieks ik gadu apciemoja kara noziedznieku Vasīliju Kononovu - vai nu tad, kad viņš bija vājinieka gultā, vai jau kapos. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. gadā atzina Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā - viņa vadītā partizānu grupa 1944. gadā Mazo Batu ciemā nogalināja civiliedzīvotājus. Kononovs dzīvu sadedzināja Krupņiku ģimeni - Mihailu un viņa sievu Teklu, kas gaidīja bērnu, kā arī Mihaila māti Veroniku. Tekla mēģināja bēgt, taču partizāni viņu panāca un pa logu iesvieda degošajā mājā...
Toreiz sarkanie mērgļi nonāvēja deviņus cilvēkus. Savukārt Vešņakovs - kā atstāsta Krievijas vēstniecības Latvijā preses dienests, - savus noziedznieka apciemojumus skaidroja ar to, ka Kononovs aizstāvējis «vēsturisko patiesību» par sarkanarmijas - atbrīvotājas - lomu. «Skarbajā kara laikā Kononovs ar cieņu izpildīja augsto misiju - dzimtenes un visas Eiropas atbrīvošanu no fašisma verdzības,» ar gandarījumu pauda biedrs vēstnieks Vešņakovs. Savādi, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta tomēr atzina, ka Latvijas tiesas lēmums attiecībā uz asiņaino slepkavu Kononovu ir pamatots.
Tāds, lūk, atšķirīgs skatījums uz vēsturi Latvijai un Krievijai, un pēdējā, protams, nekad nepiekritīs tam, ka tiesā viņu pusē «strādājušos» uzvarētājus, lai arī kādi rīkļurāvēji viņi būtu bijuši. Savukārt biedra Vešņakova demonstratīvie noziedznieka apmeklējumi ir tikai apliecinājums Krievijas agresīvajai un konfrontējošajai ārpolitikai, kas, domājams, tuvākajā laikā nemainīsies, jo ārpolitikas saimnieki taču nemainās. Savukārt visādus kononovus parādīt kā mocekļus, kurus vajā latviešu «neonacisti», - tas ir labākais kumosiņš, kādu vien var vēlēties Kremļa ideologi: jo vairāk šādu «mocekļu», jo pārliecinošāks atbalsts nabaga «apdalītajiem» Latvijas krievvalodīgajiem, kuriem šeit neļauj ne paelpot. Arī tas, raugi, ir «nepadarītais darbs no Latvijas puses].
Taču vēl paradoksālāk ir tas, ka - par spīti vēstnieku un citu neredzamās frontes darbarūķu nerimstošajiem centieniem - mēs protam novērtēt Kremļa neietekmēto krievu rakstnieku un mākslinieku darbus, mēs baudām dziesmas, izjūtam dzejas dziļumu. Un priecājamies, ka saprotam cits citu! Tā ir liela laime - saprasties. Kamēr starp mums nav iemetusies Kremļa ideoloģijas puve, tikmēr mēs saprotam krievu valodu. Pēc tam - vairs ne. Jo «pēc tam» ir viss, kas naidīgs Latvijai, «pēc tam» ir tie, kas savu slimo vainu cenšas novelt uz veselā pleciem.
Kas būs «pēc tam», tas ir, pēc biedra Vešņakova? Nākamais «vešņakovs], kas pildīs Kremļa pavēles. Šim varam pateikties par tradicionālo impērismu un ikriem Jūrmalas rezidencē. Gan jau daudziem tie garšoja.
