«Vientiesis parastais» – tāds apzīmējums būtu piemērojams lielai daļai latviešu, kas sirdstīri tic tādām naivitātēm kā, piemēram, taisnība uzvarēs, brīvības ideāli ir nesatricināmi, Latvija ir nacionāla valsts un tamlīdzīgi. Lai arī šie apgalvojumi parasti nenostrādā, mēs turpinām tiem ticēt ar ierasto vientieša jūtu intensitāti.
Arī tagad. Nu, lūk: Valsts policija (VP) nolēmusi nesākt kriminālprocesu par Latvijas Radio izskanējušo aicinājumu noslepkavot vairāk nekā 12 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri portālā manabalss.lv parakstījuši iniciatīvu par Uzvaras laukuma pārveidošanu tā vēsturiski paredzētajā veidolā. Bet kāpēc gan lai VP uzsāktu kriminālprocesu, ja aicinājums slepkavot latviešu patriotus nav nekas īpašs?! Ja šāds aicinājums attiektos uz citām sabiedrības grupām, tad gan! Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA) par šo faktu uzrakstīja iesniegumu ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. Ja šo laukumu pārveidotu, tas simbolizētu Latvijas armijas vēsturisko uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī, nevis 1945. gada 9. maija atkārtotās padomju okupācijas sākumu, kas turpinājās ar zvēriskām represijām, slepkavībām, deportācijām... Bet kāpēc jāatgādina, ka latviešiem ir bijušas savas vēsturiskās slavas lappuses? Labāk pieturēties pie Saskaņas ierastā rituāla - 9. maijā atļaut rīkot okupantu un viņu atbalstītāju dzertiņu pie nepareizi nodrāztā zīmuļa Pārdaugavā. Naivi cerēt, ka šī Rīgas dome sāks domāt citādi.
VP atteikšanās uzsākt kriminālprocesu par aicinājumu nogalināt 12 000 patriotiski noskaņotu iedzīvotāju ir maksimāls absurds un valsts drošības situācijas apdraudējums. Gribam sagaidīt kādu vietēja kaluma breivīku? Tas nozīmē, ka ikviens, kam naids pret Latviju, nu drīkst katrā laikā aicināt slepkavot. Un par to nekas nebūs! Bet «būs» tikai tiem, kas, piemēram, iedrošināsies salauzt mietu, uz kura Krievijas agresijas atbalstītāji uzmaukuši karogam līdzīgu lupatu: «apsūdzību» pret Daini Rūtenbergu, kas salauza slotaskātu ar tam pieklemmētu it kā karogu, mūsu Ģenerālprokuratūra uzturēja teju divus gadus, un tiesa pret Rūtenbergu notika, tērējot valsts (mūsu!) naudas resursus, viņu tiesāja kā noziedznieku, kaut gan bija skaidrs, ka viņa vienīgais «noziegums» ir protests pret Krievijas agresiju Ukrainā.
Bet aizmirstiet, vientieši, par to, ka ir «viens likums, viena taisnība visiem». To, ko var atļauties aicinātāji nogalināt 12 000 Latvijas patriotu, nevar atļauties sīkāki gariņi - tādi kā, piemēram, Dainis Rūtenbergs. Vai, teiksim, publicists Otto Ozols, kas, kā jau naivs latvietis būdams, mazliet pašūmējās, ka krieviski rakstoši ekstrēmisti viņam izsaka dzīvības atņemšanas draudus. Trīs reizes drīkst minēt, vai mūsu tiesībsargi uzsāka darbības, kas aktīvākas par sēdēšanu pie kamīna. Neuzminējāt: nesāka.
Portāla manabalss.lv iniciatīvu izskatīja Saeima un, protams, to noraidīja. Izskanēja ierosinājums, ka uz Pārdaugavas monstra varētu izlikt informatīvas zīmes par to, kādas šausmas Latvijas iedzīvotājiem atnesa «atbrīvotāji». Nu, galējs naivums. Kultūras ministrija atkratījās no zīmju likšanas, jo, raugi, Uzvaras laukums atrodoties ārpus UNESCO sarakstā iekļautā «Rīgas vēsturiskā centra». Savukārt Rīgas dome paskaidroja, ka šādu zīmju izvietošanai trūkstot līdzekļu...
Vēl naivāks ir Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA), kurš Saeimas Mandātu un ētikas komisijai iesniedzis lūgumu izskatīt deputāta Igora Pimenova (Saskaņa) izteikumus Latvijas Radio programmā Krustpunktā, kur viņš aizgūtnēm slavināja PSRS un tās simboliku, okupācijas karaspēku, attaisnoja genocīdu utt. Dombrava uzskata, ka Pimenovs pārkāpis deputāta zvērestu. Protams, pārkāpis! Bet kas no tā? Nu, izskatīs komisija šo iesniegumu, un tālāk? Pimenovs pāraugs? Un visi pārējie pimenovi pēkšņi sapratīs savas kļūdas un piedalīsies 18. novembra lāpu gājienā?
Ir pareizi, ka pimenovi un aicinātāji uz vardarbību tiek pamanīti un atklāti. Bet tie ir tikai dažu godprātīgu cilvēku pamanīti gadījumi. Kopumā valda vispārējs gļēvums, kurā kā vecā galertā grimst Saeimas deputātu vairākums, dažādi policijveidojumi un kā zirga loks taisni prokurori. Bet visbēdīgākais ir tas, ka šis gļēvums kā inde lēnām pāriet uz visu sabiedrību, padarot to arvien vienaldzīgāku un inertāku.
