Grūti pat saskaitīt, cik reižu Latvijas Televīzijā demonstrēts 1981. gadā radītais kulta seriāls Ilgais ceļš kāpās.
Nerunāju par padomju laikiem, tikai par atjaunotās brīvvalsts gadiem. Iepriekšējā reize, ja nemaldos, bija 2014. gadā. Šogad spēlfilmas pirmo sēriju LTV parādīja 29. jūnijā. Par to Latvijas Avīzē (LA) savu sašutumu pauda politiski represētais Ilmārs Knaģis. «Tas, ka šī filma pirms vairākiem gadiem tika rādīta Krievijas televīzijās, bija saprotams. Lai gan arī toreiz patiesībā Latvija varēja asāk iebilst par Latvijas vēstures nepatiesu interpretāciju. Bet šāda filma Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Tagad, kad Latvija jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts! Nonsenss! Kādā valstī tad galu galā es dzīvoju? Rādās, ka tajā pašā Krievijā esam un nekādi netiekam no tās vaļā,» rakstīja Knaģa kungs.
Visas iepriekšējās filmas demonstrēšanas reizes godājamais kungs gan nebija pamanījis. Daudz kas, protams, var arī piemirsties. Tāpēc acīmredzot šis un tas jāatgādina. Filmas uzņemšana pabeigta 1981. gadā - laikā, kad publiski runāt par deportācijām un mežabrāļiem bija stingri aizliegts. Tas palicis kā neizrunātais jautājums: kas atļāva filmas galvenajam scenāristam Oļegam Rudņevam ieminēties par deportācijām - tolaik, kad tikai to pieminēšana vien varēja draudēt ar represijām? Labie sakari ar kompartijas un PSRS kino industrijas virsotnēm? Politiskā atkusuma perioda tuvošanās un nojausmas? Īstenībā tas vairs nav svarīgi. Rudņevs to izdarīja - lai arī ar piekāpšanos, mānīgām interpretācijām un nepareiziem akcentiem vēsturiskās patiesības attēlošanā - tomēr pirmie soļi ceļā uz patiesību tika sperti. Par šo filmu 1983. gadā tika piešķirta PSRS Valsts prēmija režisoram Aloizam Brenčam, scenāristiem Oļegam Rudņevam un Dmitrijam Vasiliu, operatoram Jānim Mūrniekam, māksliniekam Gunāram Balodim. Par izcilo aktierspēli balvu ieguva aktieri Jozs Kiseļus, Eduards Pāvuls un Lilita Ozoliņa.
Kas tad bija un ir tas iemesls, kura dēļ filma - lai arī vēsturiski daudzviet «nepareiza» - ir tik iemīļota gan Latvijā, gan Krievijā? Manuprāt, tas ir cilvēciskums, kas filmas varoņos saglabājās dramatiskos un pat traģiskos dzīves apstākļos. Kaut arī Ilgajā ceļā kāpās izsūtījums bija parādīts teju vai romantizētā gaismā (bet tas atkal bija skaidrojams ar laiku, kad filma radās!), jācitē kinorežisora Viestura Kairiša vārdi (LA) par viņa jauno filmu Melānijas hronika, ko tauta ieraudzīs novembrī: «Izsūtījums ir viens no latviešu vēstures bāzes faktoriem, uz kuriem mēs varētu veidot savu kolektīvo apziņu. Man liekas, te vairāk būtu jārunā ne par upuriem, bet par to spēku, kas ļāva izdzīvot. Tieši uz šiem cilvēkiem, kuriem bija svarīgi atgriezties, uz tiem, kuri atgriezās un nesalūza, mēs varam būvēt savu garīgo genofondu.» Spēks, kas būs redzams Melānijas hronikā, būs rada tam, kāds bija Ilgā ceļa varonei Martai - kaut arī Martas gadījumā tas bija aizplīvurots, atļauts tiktāl, cik par to drīkstēja runāt «krievu laikos».
Viss ir saprotams to laiku iespējās: runāt ar pusmutīti, rakstīt ar pusvārdiem, rādīt ar puskadriem... Taču aktieru spēle Ilgajā ceļā nebija ar Dievu uz pusēm spēlēta. Vēl šobaltdien atceros, ar kādu sāpīgu ironiju un mīlestību vienlaikus par savu «klibā bandīta Ozola» lomu stāstīja Eduards Pāvuls. Viss bija pa īstam! Ko tad mums tagad darīt? Noliegt ģeniālo Eduardu Pāvulu? Izsvītrot no lomu saraksta Lilitas Ozoliņas Martu? Izgaisināt no atmiņas Raimonda Paula brīnišķīgo mūziku, kas komponēta tieši Ilgajam ceļam kāpās? Aizliegt šo filmu un visas pārējās kinolentes, kas radītas Rīgas kinostudijā - tāpēc, ka radītas «krievu laikos»?
Dzird runājam, ka «šādas filmas», kas interpretē vēsturi, mazinot mūsu nacionālo pašapziņu un latviskumu, graujot patriotismu un veicinot veselu gūzmu briesmīgu lietu. Tāpat kā, nedod dies, Jeseņina dzejas lasīšana vai Aivazovska gleznas aplūkošana. Tad jāteic, ka švaka mums tā pašapziņa un slimīgi kusls latviskums, ja māksla to visu spēj sagraut vienā paņēmienā. Taču cilvēki, kuri nebaidās par sava latviskuma izšķīdināšanos baisajā vēstures interpretācijas sērskābē, skatīsies gan latviešu Ilgo ceļu kāpās un Zvejnieka dēlu, gan krievu Sibīrijas bārddzini un Leviatānu. Un vērtēs. Nevis paģērēs aizliegt.
