Viedokļi: Kad talkas paliks nevajadzīgas 73 komentāri
 
Viedokļi

Kad talkas paliks nevajadzīgas

 
F64

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Īpaši nenoformulējot iemeslus, Eduards Pāvuls nebija atbalstītājs Lielajai talkai, kas izaugusi no visai senas idejas. Varbūt tāpēc, ka zināmā mērā tā saistās ar kopdarba svētkiem, kuru sākums meklējams padomju Krievijā 1920. gadā, kad 10. maijā tika izsludināta pirmā Viskrievijas komunistiskā sestdienas talka. Tieši šajā talkā dzima leģenda par baļķi, kuru nesa proletariāta vadonis Ļeņins un viņa desmit, nē, nu jau simtiem viņa līdzdarboņu. Katrs taču vismaz sapņos gribēja pieskarties baļķim, kuru staipījis pats vadonis. Kopš tā laika komunistiskās talkas Padomju Savienībā notikušas ik gadu konkrētā aprīļa sestdienā, un, die’s, nedod, kādam neapzinīgam indivīdam izmuldēties, ka talkā nepiedalīsies vai ka tā ir bezjēdzīga laika nosišana ar obligāto dzertiņu pašās beigās.

Pēc Otrā pasaules kara visās sociālistiskā bloka valstīs notika šādas sakopšanas akcijas, kurās sabiedrība tika aicināta bez atlīdzības sakopt apkārtējo vidi – ielas, mežmalas, iekšpagalmus. Mūsdienu Latvijas Lielās talkas iniciatore ir rakstniece Anna Žīgure, kas ierosināja sarīkot talku 2008. gada pavasarī – par godu Latvijas 90 gadu jubilejai. Jau 2009. gadā talkā piedalījās ap 100 000 cilvēku. Centralizēti tika savāktas drazas, sabāztas centralizētos maisos un centralizēti aizvestas uz izgāztuvi, atbildīgajiem talciniekiem raportējot par savākto mēslu tonnu arvien pieaugošo skaitu.

Talkās aktīvi piedalījās valsts prezidenti, ministru prezidenti, cūkmeni, deputāti un vienkāršie mirstīgie. Sevišķi plašs politiķu – talcinieku pieplūdums bija vērojams gados, kad tuvojās vēlēšanas – Saeimas vai pašvaldību. No zīmēšanās bija arī labums: topošie un esošie deputāti patiešām savāca gana daudz atkritumu. Tā bija laba un joprojām ir pieredze, lai mācītos, kā turpmāk strādāt valsts pārvaldes institūcijās: gan jau nākotnē mēsli tiks sadarīti pietiekami lielā apmērā.

Simpātiskas joprojām šķiet talkošanas iespējas, kas izriet no patiesas sirds degsmes un mīlestības – cilvēki dodas uz dzīvnieku patversmēm, uzkopj to apkārtni, rūpējas par kaķiem un suņiem. Nekādas piespiedu brīvprātības. Nekādas cenšanās ielīst televizorā, lai vēlētāji laikus pamanītu. Nekādas liekulības un aprēķina.

Zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas pievienosies Eduarda Pāvula viedoklim par talkošanu. Sak, strādāšu mājās, sakopšu savu pagalmu, savu trotuāra vai ceļa daļu. Var būt dažādi sestdienas aktivitāšu veidi un dažāda attieksme pret Lielo talku. Noliegt to nav prāta darbs. Kaut kas labs tajā visā ir. Un nav taisnība tiem, kas apgalvo: talkās ar lielāku azartu piedalās latvieši, jo viņiem ir kāds īpašs tīrības un kārtības gēns. Nu, nepiekrītu. Esmu redzējusi latviešus, kas, ievākušies uz dzīvi jaunā mājā, nevīžo pie parādes durvīm izveidot lieveni, jo pietiek taču ar koka dēļu kasti, uz kuras pakāpties, lai tiktu iekšā mājā. Kaste ir pieslieta pie ārdurvīm jau gadiem, bet pagalma vidū dižojas mūžīga dubļu peļķe, un nekoptajā zālienā rēgojas pāris pusnokaltuši krūmi... Un esmu redzējusi krievus, kas diendienā strādā savā īpašumā, to labiekārtojot un uzpošot.

Nezinu, kurš no šiem cilvēkiem dosies uz Lielo talku. Visdrīzāk, neviens. Pirmie – tāpēc, ka viņus neinteresē skaista un kārtīga vide. Otrie – tāpēc, ka pašiem daudz darba mājās. Bet talkai taču ir cēls mērķis: attīrīt sabiedriski pieejamo vidi. Taču šis mērķis nav zināms piemēslotājiem, kuri pēc talkas atkal pietaisīs to pašu Valteru meža stūri, par kuru reiz sašuta Pāvuls. Šķiet, ka talku vispirms vajadzētu sarīkot cilvēku apziņā – lai to attīrītu no bezatbildības pret dabu un pret vietu, kurā dzīvo. Tad nevajadzīgas paliks arī citas talkas.

Komentāri [73]
#
pameiģiniet 5.maijs 2015 12:46 atbildēt
Sveiks! Tev nau darba,vai arī darbā ir maza alga. Un tu pavadi brīvo laiku pie datora. Man ir risinājums pelni naudu internetā. Apmeklē- enjoymoneyflow.com/Lucky1
 
#
c'est la vie 4.maijs 2015 8:59 atbildēt
vienmēr būs ļaudis, kuri nenoraus pēc sevis ūdeni un kādam citam būs jānoslauka viņa pakaļa.Tātad, ir jābūt arī tādiem, kuri to izdara. Svarīgi ir ieņemt sev vēlamo pozīciju, priecīgus svētkus!
 
#
Antons 28.aprīlis 2015 21:43 atbildēt
Man vienmēr patikušas ļeņiniskās sestdienas talkas. Vispirms labi pastrādā, tad labi pasēdi ar draugiem. Diena lieliski pavadīta.
Nesaprotu, par ko Veidemanes kundze cepas.
 
#
ļeņinietei » Antons 28.aprīlis 2015 21:58 atbildēt
kur tad viņa cepas? tev galvā talka jātaisa, par to šis rakstiņš!
 
#
Fui,fui » ļeņinietei 29.aprīlis 2015 8:09 atbildēt
Stulbene.
 
#
. » Fui,fui 29.aprīlis 2015 8:59 atbildēt
ar to nevajag lielīties, ka esi stulbene.
 
#
Ha,ha » . 29.aprīlis 2015 9:04 atbildēt
Tikai nedirs,idiote.
 
#
. » . 29.aprīlis 2015 10:02 atbildēt
jauki, tu arī dirs un esi idiote? :))) apsveicu!
 
#
Aha » . 29.aprīlis 2015 15:15 atbildēt
Es Tevi ar......apsveicu.
 
#
forcemajeure 28.aprīlis 2015 20:17 atbildēt
duraku zemē vienmēr viss netīrāks nekā citur. igauņos var nodot tukšās plastmasas pudeles un saņemt naudiņu. tiesa, neko lielu, bet tomēr. un tur neviena pudele, pašsaprotami, zemē nemētājas. jo kurš atstās santīmiņu nepaceltu. a te pirms dažiem gadiem sāka spriest un maut, oi, bļ, teica, nevaram tak nodrošināt to pudeļu vākšanu, tas baigi grūti. te nu arī esam. kakās
 
#
aradhana 27.aprīlis 2015 14:14 atbildēt
Gribu iebilst gan pret talkošanas idejas saistīšanu ar PSRS pirmsākumiem, gan pret domu, ka talkas varētu kļūt nevajadzīgas. Patiesie talku pirmsākumi meklējami zemnieku sadzīvē, kur kopš aizlaikiem kaimiņi savstarpēji izlīdzējuši, kad ātri paveicams kas lielāks. Un tik pat sen talkas tradicionāli ir bijušas ne tikai darbs, bet arī svētki pēc paveikta darba ar dziesmām, dejām un kopīgu maltīti.
Protams, ir jācīnās pret piemēslošanu - un moralizēšana vien, bez bargiem sodiem te nelīdzēs. Es pat teiktu - neproporcionāli bargiem, ņemot vērā, ka noķerts sākumā tiks viens no vairākiem desmitiem. Bet tas nenozīmē, ka talkām pienāks beigas - ir taču tik daudz vietu, kur vajadzētu iestādīt kādu koku, sakopt kapus vai salāpīt kādas vēsturiskas ēkas jumtu vai vienkārši nogrābstīt pērnās lapas un nokopt vēja pa ziemu sastrādātos nedarbus- pie viena visai tautai kopīgi nosvinot pavasara atnākšanu!
 
Skatīt visus 73 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers