Kad talkas paliks nevajadzīgas
 
©F64

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Īpaši nenoformulējot iemeslus, Eduards Pāvuls nebija atbalstītājs Lielajai talkai, kas izaugusi no visai senas idejas. Varbūt tāpēc, ka zināmā mērā tā saistās ar kopdarba svētkiem, kuru sākums meklējams padomju Krievijā 1920. gadā, kad 10. maijā tika izsludināta pirmā Viskrievijas komunistiskā sestdienas talka. Tieši šajā talkā dzima leģenda par baļķi, kuru nesa proletariāta vadonis Ļeņins un viņa desmit, nē, nu jau simtiem viņa līdzdarboņu. Katrs taču vismaz sapņos gribēja pieskarties baļķim, kuru staipījis pats vadonis. Kopš tā laika komunistiskās talkas Padomju Savienībā notikušas ik gadu konkrētā aprīļa sestdienā, un, die’s, nedod, kādam neapzinīgam indivīdam izmuldēties, ka talkā nepiedalīsies vai ka tā ir bezjēdzīga laika nosišana ar obligāto dzertiņu pašās beigās.

Pēc Otrā pasaules kara visās sociālistiskā bloka valstīs notika šādas sakopšanas akcijas, kurās sabiedrība tika aicināta bez atlīdzības sakopt apkārtējo vidi – ielas, mežmalas, iekšpagalmus. Mūsdienu Latvijas Lielās talkas iniciatore ir rakstniece Anna Žīgure, kas ierosināja sarīkot talku 2008. gada pavasarī – par godu Latvijas 90 gadu jubilejai. Jau 2009. gadā talkā piedalījās ap 100 000 cilvēku. Centralizēti tika savāktas drazas, sabāztas centralizētos maisos un centralizēti aizvestas uz izgāztuvi, atbildīgajiem talciniekiem raportējot par savākto mēslu tonnu arvien pieaugošo skaitu.

Talkās aktīvi piedalījās valsts prezidenti, ministru prezidenti, cūkmeni, deputāti un vienkāršie mirstīgie. Sevišķi plašs politiķu – talcinieku pieplūdums bija vērojams gados, kad tuvojās vēlēšanas – Saeimas vai pašvaldību. No zīmēšanās bija arī labums: topošie un esošie deputāti patiešām savāca gana daudz atkritumu. Tā bija laba un joprojām ir pieredze, lai mācītos, kā turpmāk strādāt valsts pārvaldes institūcijās: gan jau nākotnē mēsli tiks sadarīti pietiekami lielā apmērā.

Simpātiskas joprojām šķiet talkošanas iespējas, kas izriet no patiesas sirds degsmes un mīlestības – cilvēki dodas uz dzīvnieku patversmēm, uzkopj to apkārtni, rūpējas par kaķiem un suņiem. Nekādas piespiedu brīvprātības. Nekādas cenšanās ielīst televizorā, lai vēlētāji laikus pamanītu. Nekādas liekulības un aprēķina.

Zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas pievienosies Eduarda Pāvula viedoklim par talkošanu. Sak, strādāšu mājās, sakopšu savu pagalmu, savu trotuāra vai ceļa daļu. Var būt dažādi sestdienas aktivitāšu veidi un dažāda attieksme pret Lielo talku. Noliegt to nav prāta darbs. Kaut kas labs tajā visā ir. Un nav taisnība tiem, kas apgalvo: talkās ar lielāku azartu piedalās latvieši, jo viņiem ir kāds īpašs tīrības un kārtības gēns. Nu, nepiekrītu. Esmu redzējusi latviešus, kas, ievākušies uz dzīvi jaunā mājā, nevīžo pie parādes durvīm izveidot lieveni, jo pietiek taču ar koka dēļu kasti, uz kuras pakāpties, lai tiktu iekšā mājā. Kaste ir pieslieta pie ārdurvīm jau gadiem, bet pagalma vidū dižojas mūžīga dubļu peļķe, un nekoptajā zālienā rēgojas pāris pusnokaltuši krūmi... Un esmu redzējusi krievus, kas diendienā strādā savā īpašumā, to labiekārtojot un uzpošot.

Nezinu, kurš no šiem cilvēkiem dosies uz Lielo talku. Visdrīzāk, neviens. Pirmie – tāpēc, ka viņus neinteresē skaista un kārtīga vide. Otrie – tāpēc, ka pašiem daudz darba mājās. Bet talkai taču ir cēls mērķis: attīrīt sabiedriski pieejamo vidi. Taču šis mērķis nav zināms piemēslotājiem, kuri pēc talkas atkal pietaisīs to pašu Valteru meža stūri, par kuru reiz sašuta Pāvuls. Šķiet, ka talku vispirms vajadzētu sarīkot cilvēku apziņā – lai to attīrītu no bezatbildības pret dabu un pret vietu, kurā dzīvo. Tad nevajadzīgas paliks arī citas talkas.