«Ar latviešiem nav nekādas vajadzības karot. Latvieši paši cits citu iznīcinās.» Tāds ir ieraksts kādā no sociālajiem tīkliem. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, šim apgalvojumam diemžēl jāpiekrīt.
Tā patiesumu apstiprina arī «atklātā vēstule» Valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā Andris Bērziņš tiek aicināts pašnovērtēties, proti, izspriest, vai viņš spēj turpināt atrašanos Valsts prezidenta amatā. Vēstules parakstītāji pārmet Valsts prezidentam «publisku minstināšanos», «spēju neapliecināšanu» un gatavību pieņemt Rīgas pilī agresoru un cilvēktiesību pārkāpēju Vladimiru Putinu.
Tiešām nesmuki un aplam bezcerīgi. Ap 400 kultūras un citu nozaru darbinieku parakstījušies zem tā, ka viņiem ir kauns, jo «mūsu intereses pārstāv citu valstu augstākās amatpersonas – Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un ASV prezidents Baraks Obama». Tik bezcerīgi, ka mums visiem tagadiņ vajadzētu paklanīties vai vismaz pakniksēt minēto valstu galvām, kas, izrādās, «pārstāv mūsu intereses». Jau izsenis bija aizdomas, ka daļa latviešu sirgst ar pašmocības un pašnicinājuma sērgu, kuras sekas ir visai baisas – latvieši sevis noniecināšanā gatavi pārplēst rīkli ne tikai sev un cits citam, bet arī uztaisīt dižu izrādi, ar kuru parādīt pasaulei, kādā degradācijas pakāpē atrodamies. Nu, aptuveni tāpat kā ar Dānijas zoodārza žirafi: pamatojoties uz kaut kādiem plānprātīgiem «zinātniskiem» apgalvojumiem, publiski noslaktēsim nabaga žirafi, nodīrāsim tai ādu, sadalīsim gabalos un nodemonstrēsim interesentiem, kādi patiesībā esam idioti.
Tas viss, protams, būtu bezgala komiski, ja vien nebūtu slimīgi. Laikā, kad valsti mēģina saraut gabalos dažādi Austrumu un Rietumu ideoloģiskie plēsoņas, laikā, kad aukstā un karstā kara draudi nerimst ne par naga melnuma tiesu, mēs, dižlatvieši, kultūras daudzdarītāji un Patiesības ministrijas ierēdņi, rakstām un izplatām vēstuli, kas paredzēta tam, lai Latviju parādītu kā īstenu Muļķu zemi, kas briesmu brīdī gatava pašlikvidēties. Protams, demokrātiskā sabiedrībā ir atļauts paust viedokli, pat visdumjāko. Un ir arī iespēja pieprasīt Valsts prezidentam, lai viņš vienīgais no visiem vēstulē nosauktajiem valstu vadītājiem, paņēmis rokās milnu, vicina to virs galvas un bļauj: «Krievija ir mūsu ģeopolitiskais ienaidnieks numur viens!» – tas taču būtu patriotiski un mērķtiecīgi, vai ne?
Izskatās, ka «atklātās vēstules» autori nav nedz ielūkojušies dokumentos, ko izplatījis Valsts prezidents Andris Bērziņš sakarā ar Ukrainas un Krievijas konfliktu, nedz mēģinājuši izprast, ko viņš ir domājis ar tekstu par «Putina vizīti Latvijā». Gudriniekiem, kas vienmēr visu zina labāk par visiem, vispirms tomēr jāizlasa prezidenta paziņojumi par Krievijas agresijas nosodījumu, par sarunām ar ASV augstākajām amatpersonām. Tiem pašiem gudriniekiem arī derētu iedziļināties faktos par «uzaicināto Putinu»: ielūgums apmeklēt Latviju tika izteikts 2010. gadā no toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera, un Andra Bērziņa prezidentūras laikā nav notikušas nekādas aktivitātes, lai šis ielūgums tiktu īstenots. Situācija Ukrainā un ar to saistītais Latvijas valsts augstāko amatpersonu viedoklis šādas vizītes iespējamību izslēdz pēc būtības. Un tomēr šis jautājums joprojām šķiet noturams «karstajās aktualitātēs», iesaistot tajās arī esošo Valsts prezidentu. Kāpēc? Kad vēstules sacerētāji un parakstītāji atrod atbildi uz šo nesarežģīto jautājumu, viņi var doties tālāk, lai pēc tam izteiktu viedos pārspriedumus par savu «kaunu».
Varam dažādi spriest un spriedelēt par Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Pārāk lēni un prātīgi runā, nespodra angļu valoda, viens otrs publiski neveikls izteiciens, nevicina kaujas cirvi... Jā, tā tas ir. Taču nevar noliegt, ka – atšķirībā no dažiem labiem prezidentiem, kam galvenais bija smuki tērpi, dārgas sofas, eleganta frizūra un dižs limuzīns, – Andris Bērziņš izceļas ar vienkāršību, latviski lauciniecisku pamatīgumu un nevairīšanos runāt ar Latvijas cilvēkiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņš necenšas izpatikt nevienam, it sevišķi tiem, kas uzskata, ka viņi «veido sabiedrisko domu». Un tas acīmredzot tracina.
Bet vēl vairāk tracina «sabiedriskās domas veidotāju» dziļā pārliecība, ka, noniecinot un apkarojot vienu cilvēku, šādi epistulāras formas sašutuma izvirdumi kaut kādā veidā vienos sabiedrību un stiprinās Latviju. Savukārt sāju smīnu izraisa patosa pilnais apgalvojums, ka «mēs esam ticējuši un paļāvušies, ka izšķirošā brīdī viņi [valsts augstākās amatpersonas] aizstāvēs tos ideālus, kuru vārdā mēs 1991. gadā bijām gatavi atdot dzīvību». Piedodiet, bet 99% no vēstules parakstītājiem es kaut kā nemanīju 1991. gada Latvijas neatkarības cīnītāju rindās, kur nu vēl runāt par gatavību «ideālu vārdā atdot dzīvību». Ja nav argumentu, nevajag tukši klabēt. Sanāk tāds bezjēdzīgs kariņš pašiem ar sevi.
