«Es atbalstu prezidenta pozīciju tāpat kā vairums padomju tautas,» teic krievu kinorežisors Staņislavs Govoruhins, skaidrodams savu parakstu zem vēstules, kurā tiek pausts atbalsts Krievijas prezidenta Vladimira Putina agresijai Ukrainā, maskējoties zem daiļiem vārdiem par divu radniecīgu tautu kopīgām kultūras un garīguma saknēm. Sākumā šķiet, ka Govoruhina teiktais atceļojis no dziļiem stagnācijas laikiem, bet nē – tā ir šodiena. Un, viņaprāt, šodien ir «dzīva» arī padomju tauta, kas bez mazāko šaubu ēnas atbalsta kārtējo «visu tautu tēvu» Putinu, lai kādas nelietības viņš būtu sastrādājis. «Padomju tautu», spriežot pēc parakstiem vēstulē, pārstāv daudzi Krievijas mākslinieki: Oļegs Tabakovs, Mihails Bojarskis, Fjodors Bondarčuks, Sergejs Bezrukovs...
Jautājums šīs vēstules parakstītājiem varētu būt viens: cik zemu jākrīt kultūras cilvēkam, lai viņš atbalstītu atklātu agresiju, kaimiņvalsts aneksiju un okupāciju? Kādā sarunā dzirdēju viedokli: iespējams, ka daudzi no viņiem ir piespiesti parakstīt šādu paskvilu, pretējā gadījumā – durvis ciet! Proti, ne vairs lomu, ne darba piedāvājumu kino vai televīzijā. Taču dzīvot ar mūžīgu kaunu par to, ka esi atbalstījis nelietību – vai tā ir labākā izvēle? Kaut gan – ko nu katrs uzskata par nelietību...
Diez vai es sagaidītu sakarīgu atbildi uz šo jautājumu, jo tradicionālais lielkrievu šovinisms, kas gadsimtu gaitā spoži parādījies, piesavinoties un pārkrievojot svešas teritorijas, atstājis iespaidu diemžēl arī uz dažu kultūras cilvēku spriestspēju... Drīzāk varētu atsaukties uz Ukrainas kultūras ministra Jevgeņija Niščuka aicinājumiem Krievijas radošajai elitei – atturēties no piedalīšanās propagandas akcijās, kas atklāti veicina Ukrainas šķelšanu un var novest pie asiņaina kara. Par laimi, ne visi Krievijas kultūras darbinieki atbalsta Putina agresiju: to nosoda Oļegs Basilašvili, Armens Džigarhanjans, Eldars Rjazanovs, Boriss Grebenščikovs, Mihails Žvaņeckis, Andrejs Končalovskis un daudzi citi. Agresijas nosodītāju skaits aizvien aug.
Nav šaubu, ka Latvijas kultūras ļaudis ir pret Kremļa agresiju Ukrainā. Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis pat atcēlis paredzētās viesizrādes Krievijā un nosaucis Putinu par «garīgi slimu cilvēku». Hermaņaprāt, tikai Krievijas boikots spēj ietekmēt notikumu gaitu. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis nav gluži vienisprātis ar Hermani un raksta savā Facebook profilā: «Nevaru pieņemt šo nostāju. Nevaru... Teātris runā nevis ar varasiestādēm, bet ar parastiem cilvēkiem, kuri var būt kategoriski pret karu. Ja Alvja teātri aicinātu uzstāties korporatīvā pasākumā Kremlī, tad varētu arī protestēt, bet sanāk, ka sarautas ir draudzīgas attiecības un saites...» Arī Raimonds Pauls nav kategorisks, teikdams, ka kultūras cilvēki nav politiķi un nav jājaucas konfliktā starp Krieviju un Ukrainu: «Ne jau mēs – aktieri un mūziķi – tos konfliktus atrisināsim.» Tāpēc Pauls tomēr turpinās sadarbību ar Krievijas mūziķiem.
Var karsti piekrist vieniem un kategoriski nozākāt otrus. Var māksliniekiem ielikt rokās plintes un sūtīt karot, var pabāzt viņus zem paklāja, neļaujot paust nekādu viedokli. Var izdarīt visādi. Bet runa patiesībā ir par ko citu. Par vēl neapjaustu humāno katastrofu, var pat teikt – kultūras katastrofu, kas pārņem mūsu pārskatāmo telpu un laiku. Mēs varam, un tas pat ir mūsu pienākums, paust attieksmi pret agresoru, kas nekaunīgi darbojas tepat kaimiņos, jo nākamā teritorija, ko Kremlis savā sirds dāsnumā gribētu «glābt», var būt arī Latvija. Bet mūsu iespējās ir arī sarunāties, un kultūra ir sarunāšanās veids. Ja klusēsim – mūs nesadzirdēs. Nesadzirdēs nedz tie, kuri savā gara aklumā atbalsta Putinu, nedz tie, kuri patiešām vēlas atbalstīt Ukrainu un jebkuru citu valsti, kas iestājas par savu neatkarību. «Kultūras misija ir apturēt karu, nevis to veicināt,» teica Ukrainas kultūras ministrs Niščuks. Kad runā lielgabali, mūzas klusē? Īstenībā jābūt citādi: tad mūzām jārunā vēl skaļāk.