Kamēr mēs vēl priecājamies par dažām nacionālas valsts pazīmēm, kuras savādā kārtā saglabājušās, par spīti Eiropas Savienības (ES) nemainīgi kosmopolītiskajam spiedienam, tikmēr tajā pašā ES jau nobriedis kāds īpatnējs dokuments, kas nu jau sācis klaiņošanu pa Eiroparlamenta kuluāriem, frakcijām un gaiteņiem.
Grupas un antigrupas
Protams, par šo dokumentu varētu pavīpsnāt – sak, ko tik neizdomās ES kultūrmarksistu pulciņš, taču tas vistiešākajā veidā attieksies arī uz Latviju, ja Briseles gudrinieki atzīs to par labu esam. Un izskatās, ka atzīs. Jo tā pamatpostulāti briedināti ne jau vakar vai aizvakar, bet gan 60. gados, ja ne vēl agrāk. Dokumenta nosaukums ir The European Framework National Statute For The Promotion Of Tolerance (interneta adrese: http://www.bnp.org.uk/sites/default/files/tolerance.pdf ), latviski sakot, Eiropas tolerances paraugstatūti (ETP), kurus paredzēts ieviest visās 28 ES dalībvalstīs.
Tolerance (iecietība) nav nekas slikts, ja to nepārtapina par totalitāru normu, kuras pārkāpšana draud ar smagām sekām. Savveida iecietība tika pieprasīta arī Staļina laikos, kad anekdošu stāstīšana par politiskām tēmām, izsmejot vadoņus, tika pielīdzināta kriminālnoziegumam, kura dēļ joku plēsējiem nereti nācās pavadīt soda izciešanas gadus gulaga nometnēs: esiet toleranti pret staļinistiem, citādi... Līdzīgs pieprasījums lasāms arī iepriekš minētajos paraugstatūtos, kuros īpaši izcelta «neslavas celšana grupai», un tās būtu «godu aizskarošas piezīmes», kas publiski vērstas pret grupu vai tās locekļiem, izsmejot to.
Kas tad ir šie paraugstatūti, un kas ir šīs «grupas»? Vienā no punktiem ir skaidri pateikts, ka paraugstatūtu mērķis ir «veikt konkrētus pasākumus, lai apkarotu neiecietību, jo īpaši, lai novērstu rasismu, vērtēšanu pēc ādas krāsas, etnisko diskrimināciju, reliģisko neiecietību, totalitārās ideoloģijas, ksenofobiju, antisemītismu, antifeminismu un homofobiju». Nu ir skaidras arī grupas, pret kurām acīmredzot uzstājas antigrupas, piemēram, antifeministi un homofobi. Atliek secināt, ka ES katrai valstij nu liks cīnīties pret tiem, kuri iedrošināsies iebilst pret viendzimuma laulības, homoseksuālisma propagandas, praidu, dženderisma, feminisma un citu «pareizu lietu» neapšaubāmajiem labumiem.
Vietvalžu centība
Šajā shēmā perfekti iederas Labklājības ministrijas klusiņām atbalstītā, bet pēc tam skandalozu slavu ieguvusī grāmatele par Karlīnu, kas pārtapa par Kārli, un otrādi. Tā bija spilgts dženderisma (Gender – dzimte, angļu val.) paraugs, pret kuru krasi iebilda dažādi «tumsoņas», kam nezin kādēļ nebija pa prātam meiteņu un puiku vienādošana par vidējās dzimtes nekādeņiem.
Kas tad ir dženderisms? Tā ir jauna veida ideoloģija, kuras pamatā ir atziņa, ka cilvēka dzimums ir nevis bioloģiska (iedzimta) pazīme, bet gan sociāls pieņēmums, ko cilvēks dzīves gaitā var mainīt. Taču īstenībā tas ir baiss eksperiments, kas piespiež sabiedrības locekļus spriest un rīkoties tā, kā to dara cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem. Šādi dzimumidentitātes traucējumi ir ierakstīti Starptautiskajā slimību klasifikatorā, bet tas, protams, ir bijis pamatīgs šķērslis, lai tālāk attīstītu dženderisma ideoloģiju, tāpēc Eiroparlaments 2011. gada 28. septembrī izdeva rezolūciju, kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem patoloģijas statusu un svītrot tos no Starptautiskā slimību klasifikatora, kura gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015. gadam.
Kāpēc ideoloģijas bīdītāji ir tik norūpējušies par sava rūpju bērna attīstību un drošību? Skaidrojums ir vienkāršs: šādas ideoloģijas aplipināti cilvēki ir viegli manipulējami un pārvaldāmi, ar viņu palīdzību viegli radīt patērētāju sabiedrību, kuru interesē tikai personiskā labklājība, savukārt pilnībā vai gandrīz nemaz neinteresē garīgās vērtības, patriotisms, ģimeniskums. Tieši pret garīgumu, patriotismu un ģimeniskumu iestājas arī kultūrmarksisti, joprojām ilgodamies pēc proletariāta revolūcijas, bet tā, protams, notiks tikai tad, kad mainīsies proletariāta (lasi – Eiropas Savienībā dzīvojošo nāciju) sociālā apziņa, kurā ar dženderisma metodēm iznīdēs tradicionālās vērtības: nacionālo kultūru, reliģiju, morāli, ētiku un ģimeni. Tieši ģimene ir kultūrmarksistu lielākais ienaidnieks, jo ģimene normāla cilvēka ieskatā ir drošības un tālākgaitas pamats, ģimene ir stabila, tā balstās uz vecāku autoritāti, savukārt bērni ir lojāli pret savu ģimeni gluži tāpat kā nācija pret savu valsti.
Vismaz tā tam ir jābūt. Taču dženderisms un kultūrmarksisti, kas šobrīd valda Eiropas Savienībā, ir ieinteresēti tieši manipulējamā, nestabilā un slimā sabiedrībā, kurai nav nedz nacionālās, nedz dzimuma, nedz jelkādas citas identitātes. Tādu vieglāk grūstīt un mīcīt, lai piepildītu savas merkantilās un varas intereses. Mūsu vietvalži šīs intereses apkalpo pilnībā, ar īpašu iztapību un degsmi.
Bez bērnu gulagiem – neiztikt
Tolerances paraugstatūti nosaka arī to, ka «tolerances garantijām ir jābūt ne tikai vertikālās attiecībās (valdība – privātpersona), bet arī horizontālās attiecībās (grupa – grupa un persona – persona). Valdību pienākums ir nodrošināt, ka neiecietība netiek praktizēta ne vertikālās, ne horizontālajās attiecībās.» Tātad – domu totalitāra uzraudzīšana gan vertikāli, gan horizontāli. Un, protams, ir paredzētas arī īpašas «administratīvās vienības», kas uzraudzīs statūtu ievērošanu. Sirds ir mierīga: ES pilsoņu domas būs brīvas no nacionālisma, heteroseksuālisma, antipraidisma un citām bīstamām sērgām. Bet, ja kāda indivīda smadzenēs tomēr ieperināsies minētās baktērijas, paraugstatūtos tālredzīgi ir ievietota sadaļa par kriminālatbildību, kur ietilpst «naida noziegumi», «neslavas celšana grupai», «totalitāras ideoloģijas atklāta atzinīga novērtēšana, ksenofobija un antisemītisms».
Ja pareizi atminos, PSRS laiku kriminālkodeksā bija tāds 58. pants, kas paredzēja represēt citādi domājošos, anekdotes stāstošos un uzskatus paudošos. Ar ko šie ES «paraugstatūti» atšķiras no PSRS kriminālkodeksa? Domāju, ne ar ko. Bet interesanti, kāpēc ES prātvēderi, kuri sacerējuši šo paskvilu, iestājas pret «totalitāras ideoloģijas atklātu atzinīgu novērtēšanu», ja paši ir piekopj kultūrmarksistiem tik raksturīgo domāšanas un attieksmes totalitārismu?
Staļinisti savulaik izveidoja tā dēvētos bērnu gulagus, kur ievietoja «tautas nodevēju» atvases. Arī ETP radītāji rosina veidot līdzīgas nometnes: «Nepilngadīgiem, kas notiesāti par šeit minētiem noziegumiem, būs jāiziet rehabilitācijas programma, kas izstrādāta, lai iedvestu viņiem iecietības kultūru.» Nedod dies, ja mūsu pusauga bērni, pagaidām būdami ideoloģiski neapkalti, pateiks, ka geju praids ir pretīgs un ka grāmatiņa par Kārli, kas pārvēršas Karlīnā, ir dumja. Vēl trakāk būs, ja viņi stāstīs anekdotes par Ābramu un Zāru. Tādiem, teiksim, kā ir, garīgi neveseliem pusaudžiem nākotne saistāma tikai ar «rehabilitācijas programmu». Lai nekas tāds nenotiktu, politkorektuma un tolerances mācību programma ir paredzēta bērniem no septiņu gadu vecuma.
Un, protams, kur tad bez medijiem. ETP paredz, ka valstu valdības nodrošinās sabiedrisko mediju iekļaušanos tolerances veicināšanas programmā, mudinās to darīt arī privātos medijus un pieņemt īpašus morāles un ētikas kodeksus. Bet to visu vērīgi uzraudzīs īsti eiropeisks keidžibī – masu mediju sūdzību komisija.
Vai tiešām paklausīsim?
Nē, tas nav nekāds tizls jociņš, tā ir patiesība: šis dokuments ir reāls, un to Eiroparlaments acīmredzot arī pieņems kā obligātu visām dalībvalstīm. Rezultātā mums visiem tiks atņemtas vienas no pamattiesībām – vārda un apziņas brīvība. Ar mērķi – veidot paklausīgu, mīkstmiesīgu, bezrakstura un bezdzimuma sabiedrību, ar kuru varēs eleganti manipulēt. Dzimumidentitātes padarīšana par lieku greznību un tās noniecināšana ir tikai sākums, tas viss turpinās ar klusu, bet drausmīgu noziegumu – etniskās, nacionālās un valstiskās piederības svītrošanu no cilvēku smadzenēm. Un tas notiek patlaban, tas notiek tepat, Latvijā! Brīvajā apziņas telpā ar viltu tiek iespiesta globalizācijas un kultūrmarksisma ideoloģija kā vienīgā piemērotā un iespējamā.
Tas šķiet bīstami daudziem, un, piemēram, britu politiķis Saimons Darbijs (Simon Darby) savā rakstā White Europeans – The EU’s Final Solution (Eiropas Savienības beigu risinājums baltajiem eiropiešiem – angļu val., interneta adrese: http://www.bnp.org.uk/news/national/whiteeuropeanseusfinalsolution) par ETP teic: «Pēkšņi jūs iepazīstaties ar dokumentu, kas ir tik satriecošs savā brutalitātē un tiešumā, ka jūs saprotat, ka viss, kas ir sacīts par viņiem, ir taisnība. Nav nepieciešams kādam izskaidrot šo dokumentu, tā fašistiskais un genocidālais saturs runā pats par sevi.»
Diemžēl daudzu valstu valdības tīši vai netīši atbalsta šo novienādošanas ideoloģiju, tostarp arī mūsējā, tādējādi līdz galam iznīcinot nacionālu valsti. Tāpēc tagad izskatās, ka Eiropas Savienības bonzas mums vienkārši uzbļaus «muti ciet!» un mēs paklausīsim, atsakoties no nacionālisma un valstiskuma apziņas, no latviskuma un tā ētiskajām vērtībām. Bet vai tiešām paklausīsim?
