Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, pieaug nepatika pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šī nepatika izriet no arvien pieaugošajām domstarpībām starp Putina Krieviju un Rietumiem.
Turklāt šīs nav domstarpības par kaut kādiem atšķirīgiem problēmu risinājumu ceļiem vai detaļām, bet gan domstarpības par fundamentāliem cilvēces attīstības virziena jautājumiem.
Putins atklāti apšauba līdzšinējo aksiomu, ka Rietumi ir tas galējais orientieris, uz kuru visai pārējai pasaulei nešaubīgi jātiecas un kuram jācenšas līdzināties. Tas, ka Rietumi vairākus gadsimtus ir bijuši pasaules civilizācijas ceļvedis, vēl nenozīmē, ka tā tas notiks arī turpmāk. Putina pēdējo laiku retorika liecina par fundamentāli jaunu stratēģisko līniju. Tā liecina par Putina pieaugošo pārliecību, ka Rietumu uzplaukuma augstākais punkts jau ir ticis sasniegts un tagad Rietumi ir uzsākuši ceļu lejup pa vēstures kāpnēm. Līdz ar to sekot šai spēku zaudējošajai ideoloģijai vairs neesot ilgtermiņa jēgas.
Šāda pārliecība Putinam nav bijusi vienmēr. 2001. gadā, kad Putins vēl tikai centās aprast ar Kremļa saimnieka lomu, viņš Vācijas Bundestāgā pārliecinoši runāja par Krievijas Eiropas izvēli. Putina pirmās valdīšanas laikā bija modē kā pozitīvo paraugu piesaukt Krievijas caru Pēteri Pirmo, kurš savulaik, dibinot Sanktpēterburgu, ieviešot eiropeisku ģērbšanās stilu un liekot bajāriem nodzīt bārdas, cirta logu uz Eiropu. Tagad Krievijā Pēteri Pirmo vairs īpaši necildina un ne par kādu Eiropas izvēli nerunā. Tagad tur tiek pieņemti likumi par «ārvalstu aģentu» reģistrāciju. Proti, visām tā dēvētajām nevalstiskajām organizācijām, kuras saņem finansējumu no ārvalstīm, ir jāpiereģistrējas kā ārvalstu aģentiem.
Tiesa, ir viegli nonievāt Eiropas paraugus un nodēvēt Rietumu civilizāciju par norietošu, bet daudz grūtāk – piedāvāt kaut ko vēl vilinošāku vietā. Šajā jautājumā Putins saskaras ar lielām problēmām. Viņam gan ir izdevies samērā sekmīgi sēt krievu tautā šaubas par tā dēvētajām Rietumu vērtībām, bet radīt pārliecinošas savas vērtības tā arī nav izdevies. Mēģinājumi likt uzsvaru uz Krievijas Pareizticīgo baznīcu un paša Putina demonstratīvā krustīšanās svētvietās diez vai var nest ilgtermiņa panākumus. Lai arī aptaujas rāda, ka krievu attieksme pret baznīcu ir kopumā pozitīva, pašas tautas patiesā reliģiozitāte ir samērā zema. Katrā ziņā krietni zemāka nekā reliģiozākajā attīstītajā valstī – ASV. Mēģinājumi glorificēt pirmsrevolūcijas carisko Krieviju liecina par centieniem radīt kādu jaunu ideoloģisko doktrīnu, kurā tiktu apvienoti kristietības, sociālisma un brīvā tirgus ideāli, atsakoties no dažām strīdīgākajām Rietumu liberāļu vērtībām.
Krievija savā jaunajā pārliecībā nav viena. Līdzīgu nostāju demonstrē arī Ķīna, taču šīs valsts vadītāju runas par sava ceļa iešanu tik ļoti nekaitina Rietumus, jo Ķīna tomēr ir ļoti savdabīga zeme, kura atšķirībā no Krievijas nekad nav pretendējusi uz piederību Eiropai vai Rietumiem. Ķīna Rietumu uztverē patiešām ir pavisam cita civilizācija. Tās savdabība, vismaz pagaidām, neapdraud Rietumu nesatricināmo pārliecību par izvēlētā kursa pareizumu, pat ja Ķīnas bezprecedenta straujā ekonomiskā attīstība apgāž visas līdzšinējās dogmas par demokrātijas un ekonomiskās izaugsmes nešķiramību. Ar Krieviju ir citādi. Tāpēc Rietumu mediji, neraugoties uz tādiem Krievijas ekonomiskās attīstības rādītājiem, par kādiem Rietumi varētu tikai sapņot, stūrgalvīgi Krievijas ekonomisko situāciju zīmē tumšos toņos. Jo Putina sistēmas efektivitāte būtiski var apdraudēt Rietumu ekskluzivitāti citu pamācīšanā.
Pēc PSRS zaudējuma aukstajā karā un plašas durvju atvēršanas Rietumu preču un ideju priekšā, likās, ka pienākušas vēstures beigas, par kurām amerikāņu politologs Frensiss Fukujama pat uzrakstīja tāda paša nosaukuma grāmatu. Tagad redzam, ka šī doma par Rietumu ideoloģijas galīgo un neatgriezenisko uzvaru bijusi tikpat naiva kā Ivetas Kažokas bērnišķīgā jūsma pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, stāstot, ka beidzot varēšot gulēt mierīgi. Vēsture nekad neapstājas, nebeidzas, un pasaules līdera tituls nevienam netiek piešķirts uz mūžīgiem laikiem. Dažādu uzskatu un dzīves veidu (civilizāciju) cīņa par līderību turpināsies arī 21. gadsimtā.
