Nosvērts, gudrs tautsaimnieks

Ja Valsts prezidenta vēlēšanas notiktu bez esošā politiskā fona, partiju sīkām intrigām, personāliju ambīcijām un līdzīgām cilvēciskām kaislībām un balstītos tikai uz labākā kandidāta izvēli, tad visi minējumi par 2. jūnija vēlēšanu iznākumu būtu lieki. Saeimā ir grūti atrast cilvēku, kurš necildinātu Andri Bērziņu un neatzītu, ka viņš ir nesalīdzināmi pārāks par esošo prezidentu Valdi Zatleru.

Turklāt neatkarīgi no piederības pozīcijai vai opozīcijai. Galvenais A. Bērziņa defekts ir ārējās spozmes trūkums un nespēja pietiekami gludi un noapaļoti runāt. Taču deputāti, kuri vēlēja Valsts prezidentu arī pirms četriem gadiem, uzsver, ka Zatlers tolaik bijis «daudz briesmīgāks».

«Andri Bērziņu pazīstu nu jau vairāk nekā 40 gadu, un varbūt esmu cilvēks, kas var par viņu pastāstīt no vissenākajiem laikiem,» smaidot stāsta bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. «Viņš ir cilvēks ar ļoti spēcīgu raksturu. Visu viņš ir apguvis praktiskajā darbā. Viņš vēl tālajos sešdesmitajos gados bija labākais televizoru mehāniķis Latvijā. Ja vajadzēja kaut ko saremontēt, ko nevarēja citi, tad visi zināja – Andris Bērziņš to izdarīs. Viņš jau tajā laikā apguva dažādas izglītības un mērķtiecīgi mācījās valodas. Viņš ir cilvēks, kurš izvirza mērķi un uz to iet. Nevis pļāpādams par kaut ko, bet darīdams. Man nav nekāda pamata apšaubīt viņa godīgumu. Ja ar viņu ir kaut kas norunāts un nav notikuši kaut kādi orkāni, tad solītais būs izpildīts. Ar viņu kopā vienmēr ir sajūta, ka esi uzticamu draugu kompānijā. Tiesa, viņš nav pārāk čomisks un, kā teikt, ar savu mīlestību neuzbāžas,» senās atmiņās gremdējas G. Ulmanis.

A. Bērziņa draugs vēl no Augstākās padomes laikiem advokāts Andris Grūtups uzsver: «Pirmām kārtām viņš ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Šis viņa balsojums ir vērtība pati par sevi, jo tos, kas toreiz balsoja par, ar šo valsti saista īpaša, morāli psiholoģiska saikne. Īpaša solidaritāte. Viņam ir milzīga dzīves pieredze kā vadītājam dažādos amatos. Tas ir ļoti būtiski, jo viņam ir neatsverams pārākums pār Zatleru tieši ekonomiskajos un finanšu jautājumos. Nebaidīšos teikt, ka viņš ir vismaz trīs reizes gudrāks par Zatleru. Un, ja man jāvērtē viņš kā prezidenta kandidāts, tad jāuzsver, ka viņš ir nosvērts, nav ļaunatminīgs un nav nodevējs. Uz viņu var paļauties, un viņš nav, kā tagad mēdz teikt, uzmetējs.»

Tagadējie A. Bērziņa kolēģi pirmām kārtām uzsver viņa kompetenci ekonomikā. «Vienā vārdā viņš ir tautsaimnieks,» savu kolēģi raksturo Saeimas deputāts, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sekretārs Jānis Tutins (Saskaņas centrs). «Tas nozīmē, ka viņš ir gan zinošs finanšu sfērā, gan spējīgs loģiski spriest komercdarbībā. Mūsu komisijā šobrīd tiek skatīti ļoti smagi un sarežģīti likumprojekti, un var teikt droši, ka viņš tajos ne tikai perfekti orientējas, bet spēj izkost sēklu. Bērziņa pozitīvā iezīme ir tā, ka viņš redz, dzird un uzklausa dažādus viedokļus neatkarīgi, vai tie nāk no pozīcijas, vai opozīcijas. Viņš ir caur caurēm tolerants. Spējīgs uzklausīt dažādus viedokļus un izkniebt būtību. Viņam ir savs redzējums un tas nav saistīts ar kāda ietekmi.» Tas, ka A. Bērziņš ir neietekmējams, tiek uzskatīts kā faktors, kas mazina viņa iespēju tikt ievēlētam, jo Saeimā nemīl neatkarīgas personības.

Andra Bērziņa viena no raksturīgām īpašībām ir fenomenālā situācijas izjūta. No SEB bankas vadītāja amata viņš aizgāja tieši pirms banku kreditēšanas buma sākšanās, tāpēc viņam nevar pārmest, ka piedalījies Latvijas hipotekārā burbuļa pūšanā. Tomēr savu lielo pensiju viņš nopelnīja, tieši strādājot SEB bankas vadītāja amatā. Taču visuzskatāmāk A. Bērziņa īpašā finansista oža izpaudās īsi pirms krīzes, par labu naudu pārdodot sev piederošo Lodes būvmateriālu kombinātu, kurš, krīzei sākoties, aizgāja pa burbuli. Šajā gadījumā viņa, kā pats uzsver, latviešu zemnieka, daba izrādījās daudz sekmīgāka nekā ebreju tradicionālā finanšu apķērība, jo līdzīgā situācijā Kargins un Krasovickis savu Parex banku nepārdeva.

Andris Bērziņš ir dzimis 1944. gadā Nītaurē, bet skolā mācījies Siguldā. Rīgas Politehniskajā institūtā ieguvis augstāko izglītību radioinženiera specialitātē un strādājis uzņēmumā Elektrons, kur no ierindas speciālista kļuvis par vadītāju. Paralēli Latvijas Valsts universitātē, Ekonomikas fakultātē apguvis rūpniecības plānošanu un nonācis līdz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatam Viļņa Edvīna Breša valdībā. No valdības viņš pārcēlies uz dzimto pusi vadīt Valmieras rajona pašvaldību. No Valmieras viņu ievēlēja Augstākajā padomē, kas pasludināja Latvijas neatkarību. A. Bērziņš sāka strādāt deputātu komisijās, kas nodarbojās ar finanšu jautājumiem, un vienu brīdi pat tikusi apsvērta iespēja viņam vadīt Latvijas Banku. Tomēr viņa pirmais politiskās karjeras cēliens aprāvās ar katapultēšanos uz tolaik vēl valstij piederošās Unibankas.

«Pazīstu Andri Bērziņu kopš astoņdesmito gadu nogales, kad viņš bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Es tolaik strādāju dzīvokļu komunālajā apvienībā,» stāsta Saeimas deputāts Māris Kučinskis. «Jau tolaik apbrīnoju, ka viņš nekad neizrādīja jelkādu augstprātību un necieņu pret citiem cilvēkiem. Viņš nav mainījies pa šiem gadiem. Atceros, kad kļuvu par Saeimas deputātu, viņš uzaicināja mani pie sevis uz Unibanku un teica: esi sveicināts pilsētā! Kā valmierietis apvainojos, bet viņš paskaidroja – Valmiera, protams, ir visskaistākā pilsēta, bet viss notiek Rīgā. Viņš bija ļoti skeptisks pret iesaistīšanos politikā, bet acīmredzot tomēr nespēja stāvēt malā. Kas man viņā patīk? Viņš ir kategoriski pret vāju cilvēku iesaistīšanu savā komandā. Viņš nav cilvēks, kurš kādam pakļautos. Viņš varbūt skaļi nebļaus pretī, bet nedarīs to, ko neuzskatīs par pareizu.» Pēc Kučinska domām, A. Bērziņa trūkums ir arī tas, ka viņš ir nepietiekami apgrozījies uz Latvijas politiskā teātra skatuves. Runas par A. Bērziņa dalību tā sauktajā Valmieras jeb pumpaino (atšķirības zīme – pumpainas kaklasaites) grupējumā Kučinskis uztver ar ironiju. «Nu nebija nekāda īsta grupējuma. Mēs paši, valmierieši, visas tās runas nekad nopietni neesam uztvēruši,» uzsver Kučinskis. «Vienu es zinu noteikti. Bērziņš «prezidentā» nekad nesaies,» kandidātu vērtē Kučinskis. Ar to domādams Zatlera nespēju izturēt pārbaudi ar varu.

«Viņā jaušams tāds kārtīgs latvieša zemnieks – cilvēks, kurš stāv ar abām kājām uz zemes,» stāsta deputāts Kārlis Sežants, kurš viņu izvirzīja prezidenta amatam. Lai gan tagad daudzi aprunā A. Bērziņa lielo pensiju, dzīve viņu nebūt nav lutinājusi. Viņam ir 66 gadi, bet viņš uzsver, ka strādā algotu darbu jau 60 gadu. Savu darba mūžu viņš uzsācis sešu gadu vecumā. «Es strādāju mežā – mizoju celmus, vācu zarus. Tāda tā dzīve bija. Ikviens varēja paļauties tikai uz sevi, uz savu ģimeni, citu palīgu nebija. No bērnības vēl atceros to, ka bija labie bērni un bija ienaidnieku bērni. Toreiz augumā biju pavisam maziņš, rocība bija niecīga, mamma ziemā veda mājās no skolas vienu bērnu, pēc tam gāja uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mētelīti vestu mājās otru bērnu,» stāsta A. Bērziņš.

A. Bērziņam ir pieauguši dēls un meita no pirmās laulības un sešus gadus vecs dēls Kristaps Andris, kuru audzina kopā ar savu civilsievu Daci, kas strādā Stradiņa klīniskajā slimnīcā par ārsti.

Uzmanību piesaista A. Bērziņa daudzie zemes īpašumi, taču viņš uzskata, ka tas ir tikai apsveicami, ka Latvijas zeme pieder latviešiem, tāpēc tur nekā nosodāma nesaskata. Viņš brīvi prot latviešu, krievu, vācu un angļu valodas un apsver iespēju iemācīties arī vēl franču valodu.

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.