Pirmdien Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās nepielaist galveno opozīcijas kandidātu Alekseju Navaļniju. Tiesa, šīs vēlēšanas par vēlēšanām civilizētās pasaules izpratnē var saukt vienīgi nosacīti, jo to rezultāti ir labi zināmi jau tagad. Tomēr jebkurā gadījumā nemaināmā prezidenta Vladimira Putina pārvēlēšana būs zināms Krievijas politiskā cikla starpfinišs.
Vasarā biju Krievijā, viesojos Sanktpēterburgā, Novgorodā un Maskavā. Apmeklēju gan Navaļnija atbalsta štābu Novgorodā, gan piedalījos viņa organizētajā 12. jūnija protesta mītiņā Tveras ielā Maskavā. Tāpat sanāca komunicēt ar pietiekami daudziem vienkāršajiem Krievijas pilsoņiem, kuri par politiku īpaši neinteresējas. No šīm sarunām varu droši secināt, un to apliecina arī dažādas socioloģiskās aptaujas, ka Krievijā Putins joprojām ir populārs un viņa pārvēlēšana nerada ne mazākās šaubas. Tad kāpēc Krievijas politiskajā elitē tādas bailes izraisa Navaļnijs un jebkuras ielu aktivitāšu izpausmes izsauc neadekvāti asu spēka struktūru reakciju?
Putina popularitāte nedrīkst mūs maldināt, jo viņš ir vienīgais Krievijas politiskās konstrukcijas elements, par kuru caurmēra Krievijas iedzīvotājam ir pozitīvs priekšstats. Viss pārējais, tai skaitā valsts pārvaldes činavnieku neremdināmā alkatība, izraisa izteikti negatīvu reakciju. Galīgi nav tā, ka cilvēki neko sev apkārt neredz un akli tic visam, ko stāsta televizors. Telesludinātājiem Solovjovam, Kiseļovam un viņiem līdzīgajiem skatītājs tic tikai tajā programmas daļā, kuru viņš pats nav redzējis savām acīm - par «sapuvušajiem», «divkosīgajiem» Rietumiem, par «ārā jūkošo» Ukrainu, par «cīņu pret teroristiem» Sīrijā utt. Visi šie telesludinātāji izvairās runāt par iekšējām problēmām, jo tur viņu stāstiem lielas atsaucības nebūs. Tāpēc jāsprediķo par «izcilo» Krievijas ārpolitiku, kur Krievija atkal visus «apspēlējusi» un likusi citām lielvarām kārtējo reizi «saliekties» Krievijas «varenības» priekšā.
Gandrīz katrs otrais vārds jāliek pēdiņās, jo neviens no Krievijas televīzijā skandētajiem jēdzieniem neatbilst tā sākotnējai domai. Krievijas ārpolitika tieši pēdējos gados ir piedzīvojusi neskaitāmas graujošas neveiksmes. Krievija ir izmesta no pasaules valdošo valstu G-8 kluba; ar jaunu spēku ir atdzimusi NATO alianse; ir pilnībā sabrukuši Putina plāni par Eirāzijas Savienību kā pretmetu Eiropas Savienībai. No Krievijas cenšas distancēties ne tikai Rietumi, bet pat tās tuvākie kaimiņi un potenciālie draugi - Baltkrievija un Kazahstāna, nemaz nerunājot par Ukrainu. Tajā pašā laikā televīzija Krievijā ir spējusi iestāstīt saviem skatītājiem: mēs esam diži un vareni. Mūsu Vaira Vīķe-Freiberga šo frāzi atkārtoja tikai vienreiz, un tā uz daudziem atstāja neizdzēšanu iespaidu, bet iedomājieties, kādu var panākt rezultātu, ja šo frāzi dažādās variācijās atkārto ik dienas un vairākus gadus pēc kārtas?
Taču atgriezīsimies pie Navaļnija. Problēma ir tā, ka Krievijas politiskā elite, ja ne apziņas, tad vismaz zemapziņas līmenī jūt, ka viss Krievijas diženums un varenums nav nekas cits kā vien propagandas burbulis, kuru nevienam nedrīkst ļaut apšaubīt. Dot iespēju Navaļnijam pilnvērtīgi piedalīties politiskā cīņā nozīmētu apdraudēt visu konstrukciju. No malas var likties, ka Krievijas propagandas konstrukcija ir izveidota tik stabila, ka nekādi navaļniji vai sobčakas to nespētu ne vien sadragāt, bet arī pat kaut par kripatu saļodzīt, taču bailēm ir lielas acis. Īpaši, ja idejiskās konstrukcijas radītāji paši netic savam modelim un nostāties zem pašu būvētā tilta baidās.
Populārās radiostacijas Eho Moskvi galvenais redaktors, visvairāk citētais Krievijas žurnālists Aleksejs Venediktovs Navaļnija nepielaišanu pie vēlēšanām komentēja, atkārtojot slaveno Taleirāna izteikumu: «Tas ir vairāk nekā noziegums. Tā ir Kļūda» (ar lielo burtu). Kļūda tajā ziņā, ka Krievijas vara ir izvēlējusies jebkādus protestus slāpēt un nedot «tvaikam» iespēju kaut kur noplūst, tādējādi radot priekšnoteikumus situācijas izmaiņām sociālā sprādziena rezultātā. Dažkārt gadās, ja no kaut kā īpaši baidies, tad to arī iegūsti. Krievijas elite paniski baidās no jebkādām revolūcijām (maidaniem), bet dara visu, lai revolucionārā situācija nobriestu. Vēlēšanas bez reālām vēlēšanām šādu situāciju tikai briedina.
