Kad biju vēl pavisam mazs bērns, Pārdaugava Botāniskā dārza apkārtnē izskatījās pavisam citāda nekā tagad.
Tas bija izteikts divstāvu māju rajons. Dzirciema iela bija samērā šaura divjoslu iela, tāpat kā līkumus metošā Jūrmalas gatve, uz kuras vēl nebija uzbūvēts viadukts pār Bolderājas dzelzceļu. Tur, kur tagad lielveikals Damme, bija pārpurvojies meželis, kurā rudeņos varēja salasīt arī kādu sauju dzērveņu, bet tur, kur tagad bijušās radiorūpnīcas korpusi, pletās plašs, vēja appūsts, smilšains klajums. Klajuma vidū atradās divas garas dzeltenas vienstāva ēkas.
Vecie apkārtnes iedzīvotāji tās dēvēja par barakām. Neviens nekad tur iekšā nebija bijis un centās izvairīties šīm ēkām pat tuvoties. Tur dzīvoja dīvaini ļaudis - «krievi». Protams, krievi dzīvoja arī citur, bet tie bija kaut kādi citi krievi - vietējie, savējie. Barakās dzīvoja īpaši «krievi». Teiksim tā - nākuši no paralēlās civilizācijas un apveltīti ar alternatīvo kultūru.
Šajā alternatīvajā kultūrā augušajiem pusaudžiem šķita pilnīgi pašsaprotami pieiet pie jebkura citā kultūrā augušā vienaudža un nekaunīgi paprasīt: «Ei, ti! Dai ģesiķ kapejek!» Pat netulkošu. Īpaši atsaldēts bija kāds tumsnējs puišelis ar šķību muti - vietējais mazgadīgais terorists, ko visi sauca par Utjugu. Tikai vēlāk, kad labāk iemācījos krievu valodu, sapratu, ka tas nav viņa vārds, bet gan iesauka - gludeklis, krievu valodā. Visa viņa stratēģisko panākumu atslēga slēpās paša nekaunībā, pārdrošībā un citā kultūras paradigmā augušo pretinieku nespējā adekvāti reaģēt uz šo nekaunību. Kāpēc šis garais ievads?
Pagājušo ceturtdien Saeimā klātienē vēroju deputāta Artusa Kaimiņa uzstāšanos, uzvedības manieres, un pēkšņi šie gandrīz pusgadsimtu senie notikumi saslēdzās ar mūsdienām - Utjugs no barakām nu jau izaudzis liels, iemācījies latviešu valodu, uzvilcis izmēru par mazu žaketīti un ticis ievēlēts Saeimā. Jāatzīmē - ļoti labi saglabājies un izskatās krietni jaunāks par saviem gadiem. Izrādās, Kaimiņš ir tas pats Utjugs no barakām. Tā pati paralēlās civilizācijas alternatīvā kultūra un tā pati citā kultūras paradigmā augušo pretinieku nespēja adekvāti reaģēt.
Utjugs alias Kaimiņš uzkāpj Saeimas tribīnē, atkrēpojas un spļauj tieši sejā: «Ei, tu! August, beidz muldēt!... Solvit, ko tu tur?...Un, vispār, šitas Juris Bondars... jeb kā viņu tur sauc...Mārtiņš...» Utjugs Kaimiņš no tribīnes ņirgājas faktiski par visu deputātu korpusu, bet deputāti pretī tikai nervozi ķiķina. Pieauguši cilvēki, bet uzvedas tāpat kā bērni, kad paši dodas mājup lielā barā no skolas, bet pretī nāk viens Utjugs un nekaunīgi prasa - a, nu ka pa ģesiķ kapejek! Galva plecos, astīte kājstarpē un nervoza ķiķināšana. Deputāti simts - Kaimiņš viens, bet neko viņam nevar izdarīt. Kaimiņš apvaino, Kaimiņš ņirgājas, Kaimiņš ar deputātiem slauka zābakus, bet deputāti ļaujas.
Ja ļaujas, tad nav jābrīnās, ka tautai pret šiem deputātiem arī nav nekādas cieņas. Ja nav pašcieņas, tad grūti cerēt, ka kāds no malas cienīs. Cilvēki visos laikos citos cilvēkos visvairāk ir cienījuši drosmi. Cilvēki ir gatavi iet aiz tā, kurš pirmais gatavs celties uzbrukumam. Tikai tādus viņi ir gatavi uztvert par saviem vadoņiem. Ķiķinātāji par barvežiem nekļūst.
Kā pret alternatīvās kultūras pārstāvjiem izturas cilvēki ar pašcieņu? Irānā 2005. gadā par prezidentu ievēlēja Mahmūdu Ahmadinežādu. Ko irāņu tauta ievēlēja, to ievēlēja. Labi. Taču publiskās uzstāšanās reizēs šim prezidentam parādījās tendence pacelties astrālā līmenī un nest sviestu no paralēlā universa. Te viņš sola Izraēlu noslaucīt no zemes virsas, te sarīkot ASV nepatikšanas, kuru priekšā 11. septembris liksies kā bērnu pikniks skolas izlaidumā, te vēl citas līdzīgas fantāzijas. Kā rīkojas sevi cienošas valstis? Tad, kad šis dīvainis kāpj ANO Ģenerālās asamblejas tribīnē, šo valstu pārstāvji ceļas kājās un iet ārā. Neies taču pazemot sevi, skatoties klauna priekšnesumu nopietnā pasākumā.
Nesaku, ka Saeimas deputātiem jārīkojas tieši šādi, bet viņiem jāatceras, ka spēja adekvāti reaģēt uz Kaimiņa nekaunībām būs viens no būtiskiem indikatoriem deputāta pašcieņas vērtējumam nākamajās Saeimas vēlēšanās. Atceries, deputāt! Vēlētājs vēlē nevis racionāli, bet gan ar muguras smadzenēm, un tieši ar tām jūt - kas ir kas.
