Apzināti lietoju šo nelatvisko, literāri nepareizo, bet visai bieži izplatīto konstrukciju – priekš kam – kāpēc, kādam nolūkam, kā dēļ vietā, jo tieši šī konstrukcija vispilnīgāk apzīmē domu – kam tā latviešu valoda vajadzīga? Pēdējo dienu notikumi rāda, ka Latvijas augstskolu rektoriem nākotnē tā tiešām vairs nebūs vajadzīga.
Katram patvēruma meklētājam Vecumniekos mēs mācām latviešu valodu, pat ja šis patvēruma meklētājs neslēpj, ka Latvijā palikt nedomā un viņu Vācijā jau gaida draugi, paziņas un prāvs radinieku pulciņš. Kāpēc? Tāpēc, ka tādā veidā mēs raidām skaidru signālu (iespējams, galvenokārt paši sev), ka latviešu valoda šeit ir galvenā, vienīgā valsts valoda un mēs par šo valodu stāvam un krītam. Tas ir izteikti simbolisks žests, kuram ar praktisko rezultātu - šī patvēruma meklētāja latviešu valodas tālāko lietojumu - ir tikai otršķirīgs sakars.
Kādu signālu mēs raidām sev un apkārtējai pasaulei, paziņojot, ka Latvijas augstskolu rektoriem nav nepieciešamas valsts valodas prasmes? Tieši pretējo tam, ko konflikta pirmajās dienās centās uzsvērt izglītības ministrs Kārlis Šadurskis - latviešu valoda nav nekāda ķēķa valoda. Tiesa, drīz vien viņš savu partijas biedru un atbalstītāju spiediena rezultātā bija spiests atzīt - ir gan ķēķa valoda, kuru «inteliģentā» sabiedrībā var arī nezināt. Ilze Viņķele intervijā Latvijas Radio atkārto, ka «latviešu valoda nav ķēķa valoda», taču tam neesot saistības ar rektoru ievēlēšanu. Piedošanu! Ar ko tad tam ir saistība?
Ja augstas valsts amatpersonas ar nenozīmīgām atrunām skaidri liek saprast, ka uz valodu likumu dažkārt labāk skatīties caur pirkstiem, tad ko mēs brīnāmies, ja «vienkāršais» latvietis bieži vien pat savā dzimtenē sadzīviskās situācijās ir gatavs pāriet uz jebkuru svešvalodu, ja vien redz, ka sarunas biedram ir grūtības ar latviešu valodu? Patiesību sakot, par to neviens nebrīnās, un tagad jau pat daudzi tirgotāji pārstājuši izrādīt cieņu latviešu valodai, demonstratīvi to ignorējot. Taču tas nav galvenais «rektoru lietas» ļaunums. Galvenais ir nelāgais precedents, kurš tiek pieņemts situatīva izdevīguma vārdā. Droši vien Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss Pālzovs ir brīnišķīgs cilvēks un izcils speciālists, kura devumu mūsu izglītības sistēmai būtu žēl zaudēt nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ, taču problēma ir tā, ka situatīvs likuma pārkāpuma izdevīgums gandrīz vienmēr atspēlējas ilgtermiņa neizdevīgumā.
Atcerēsimies ASV vadītās koalīcijas iebrukumu Irākā 2003. gadā. Galvenais iebildums pret šo operāciju bija ne jau diktatora Sadāma Huseina režīma saudzēšana, bet gan precedenta radīšana - militāra operācija bez ANO Drošības padomes mandāta. Tāpat ļoti strīdīga bija Kosovas atzīšana 2008. gadā, kuras sekas pasaule noteikti vēl pieredzēs. Šie precedenti ļauj citu notikumu dalībniekiem jau citos apstākļos uz tiem atsaukties, lai attaisnotu kādu savu ne visai likumīgu rīcību. Atļaujot Pālzovam 18 gadu laikā neiemācīties pietiekamā līmenī latviešu valodu un mainot tiesisko regulējumu tieši viņam, mēs radām precedentu, lai turpmāk dažnedažādi latviskajai kultūrvidei nelojāli elementi varētu atkārtot (iespējams, pat provokatīvos nolūkos): ja jau Pālzovs var latviešu valodu nezināt, tad kāpēc man jābuldurē tajā valodā?
Runājot par latviešu valodas sabiedrisko lietojumu, pieminēt konkurētspēju vai izdevīgumu nav korekti, jo objektīvi latviešu valoda nevar konkurēt ar pasaules lielajām valodām. Līdz ar to latviešu valodu mēs nevaram tā vienkārši palaist «brīvā tirgus peldējumā». Tai ir jārada īpaši labvēlīga vide, ja vien latviešu valodu uzskatām par pašvērtību, kas ir mūsu nācijas un valsts pamats. Ja latviešu valodu par pašvērtību neuzskatām un to uztveram vien kā «instrumentu», ar kura palīdzību izpausties, tad tas jau ir pavisam cits stāsts. Tad redzam to, ko nodemonstrēja Briselē dzīvojošie latvieši, kuru nevēlēšanās sūtīt savus bērnus latviešu skolā precīzi parādīja, kāda ir latviešu valodas patiesā vērtība viņu acīs. Pat ja vairums no viņiem, tāpat kā Viņķele, teiktu, ka latviešu valoda nav ķēķa valoda, viņu reālie darbi runā daudz skaidrāku valodu. Uz darbiem jāskatās, ne vārdiem, un to, ko var atļauties šie Briseles ierēdņi, nevar atļauties darīt Latvijas valsts.
