Pirms astoņiem gadiem starptautiskie apskatnieki izteica viedokli, ka 21. gadsimts ir sācies 2008. gada 4. novembrī, kad par ASV prezidenta vēlēšanu uzvarētāju kļuva pirmais melnādainais pretendents uz šo augsto amatu – Baraks Huseins Obama.
Viņš simbolizēja jauna laikmeta iestāšanos, un uz viņu tika liktas ārkārtīgi lielas cerības. Tagad tā pati sabiedrība par savas valsts prezidentu izvēlējusies Obamas pretmetu - Donaldu Trampu. Paralēli prezidenta vēlēšanām notika arī daļas Kongresa locekļu un gubernatoru pārvēlēšana, un arī šo vēlēšanu rezultāti ir demokrātiem nelabvēlīgi - gan Senāts, gan Pārstāvju palāta ir republikāņu kontrolē un trīs papildus štatos par gubernatoriem ievēlēti republikāņi. Par ko tas liecina?
Kad par ASV prezidentu kļuva melnādainais, politisko komentētāju vidū parādījās uzskats, ka ir iestājies savdabīgs ASV politikas gals, jo demogrāfisku faktoru dēļ republikāņu partijas tradicionālais pamatelektorāts (baltie, konservatīvi domājoši heteroseksuālie vīrieši) kļūst arvien mazāks, bet minoritātes (afroamerikāņi, latīņamerikāņi, LGTB sabiedrība), kas parasti balso par demokrātiem, ar katru nākamo vēlēšanu ciklu veido arvien lielāku vēlētāju īpatsvaru. Līdz ar to laiks lej ūdeni uz demokrātu dzirnavām un ir sācies republikāņu neglābjams noriets. Šādu viedokli pirms dažiem gadiem, lidmašīnā sarunājoties ar vizītē līdzi braucošajiem žurnālistiem, izteica arī bijušais Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Taču ir pagājuši tikai astoņi gadi kopš Obamas Yes, we can! (Jā, mēs varam!) uzvaras gājiena, kad republikāņi sakauj demokrātus visās līnijās. Tas liecina, ka priekšstats par 21. gadsimtu kā vienvirziena ceļu uz liberālisma vispārējo triumfu vismaz pagaidām tiek atbīdīts maliņā. Pat, ja šis virziens saglabāsies, ceļš, kā rāda nupat notikušās ASV vēlēšanas, nebūs taisns un nevainojami gluds.
Priekšstatu, ka vēlēšanās vēlētāji savu izvēli izdara racionāli, balstoties uz rūpīgi izsvērtiem argumentiem, politiskā prakse jau sen kā apgāzusi. Vēlēšanās milzīgu lomu spēlē dažādi signāli, kurus cilvēki uztver ar muguras smadzenēm jeb limbisko nervu sistēmu. ASV neapšaubāmi ir lielvalsts, un lielvalsts iedzīvotājiem savas valstiskās varenības apzināšana ir ļoti svarīgs faktors. Ja jau Tramps varēja izvirzīt un ārkārtīgi sekmīgi ekspluatēt veco Reigana lozungu - Make America great again (Atjaunosim Amerikas varenību), tad tas liecina, ka Obamas laikos ASV varenība (iedomātā vai reālā, tas nav tik svarīgi) vēlētāju acīs ir samazinājusies.
Brīdis, kurā Obama zaudēja savu autoritāti pasaules acīs, ir diezgan precīzi fiksēts, un to LTV raidījumā Tieša runa (9.11.2016.) atzīmēja arī cita mūsu prezidente Vaira Vīķe Freiberga. 2013. gada 27. aprīlī Obama paziņoja, ka gadījumā, ja Sīrijas režīms lietos ķīmiskos ieročus, to uzskatīs par robežas pārkāpšanu, kas «mainīs spēli». Tā paša gada augustā robeža tika pārkāpta, ASV bruņotie spēki bija gatavi dot triecienu, taču Obamam nodrebēja roka. Viņu kā Nobela miera prēmijas (avansā) laureātu var cilvēciski saprast, taču lielajā politikā ir citi likumi. Vadonis uz mirkli saminstinājās, un visi pārējie uzreiz sajuta šo mirkļa vājumu. Ar to pietika, lai citi pretendenti uz vadoņa lomu (pirmām kārtām jau Krievijas prezidents Putins) atļautos paņemt to, kas guļ rokas stiepiena attālumā (Krimu). Uz šī Obamas neizlēmīguma fona Trampam samērā viegli izdevās nospēlēt apņēmīga, par sevi pārliecināta mačo lomu, un izrādījās, ka pēc šāda tipāža ir lielāks pieprasījums, nekā varēja domāt, spriežot pēc augstgrādīgu komentētāju izteikumiem medijos.
Skaidrs, ka Tramps un Putins ir no vienas pagales tēsti, taču tas nenozīmē, ka Tramps ar vieglu roku atdos savam dvīņubrālim kaut kādas ietekmes jomas, kuras pēdējais labprāt gribētu pievākt sev. Atjaunot Amerikas varenību nenozīmē atgriezties 50 gadu senā pasaules sadalījumā un tas vēl jo vairāk nenozīmē ar kādu labprātīgi dalīties. Ja Tramps darītu to, ko no viņa sagaida Putins un Kremļa propagandisti, tad tas būtu tāds pats ASV varenības krahs kā PSRS sabrukums 1991. gadā. To nu Tramps un visa aiz viņa stāvošā ASV politiskā mašinērija nevar pieļaut, un tāpēc no šī drošības aspekta varam gulēt mierīgi. ASV ir savas pašdefinētās varenības ķīlnieki, un šis fakts mūs droši sargā.
