Vai bērēs drīkst līksmot un diet?
Aizvadītajā piektdienā ASV, Kalifornijā, pēdējā gaitā tika izvadīta kādreizējā ASV pirmā lēdija, prezidenta Ronalda Reigana atraitne, 94 gadus vecā Nensija Reigane.
Viņas bēres, kurās piedalījās daudzas ASV prominences, tajā skaitā pašreizējā pirmā lēdija Mišela Obama, eksprezidents Džordžs Bušs jaunākais un ASV prezidenta amata kandidāte no Demokrātu partijas Hilarija Klintone, tika rādītas tiešraidē CNN kanālā. Nejauši ieslēdzu šo translāciju, kad runu bērēs teica nelaiķes meita Petija. Viņa atcerējās dažādus atgadījumus no savas mātes dzīves, un šie stāsti bija tik jautri un amizanti, ka zālē visi skaļi smējās. Kā latvietim tas man bija šokējošs skats. Plašās zāles priekšā uz postamenta ļoti grezns, ar baltu ziedu kalnu greznots melnkoka zārks, tam blakus tribīne, no kuras tiek lasīta runa, bet zālē sēdošie smejas, it kā atrastos kāda komiķa koncertā. Smiekli bija skaļi, brīvi un neapslāpēti. Acīmredzot tā tur ir pieņemts. Arī nākamais runātājs, viņas brālis Ronalds Reigans jaunākais, ieturēja līdzīgu tonalitāti. Ne mazākās sēru nots. Visa bēru ceremonija krasi atšķīrās no Latvijā pierastās, kur visa pasākuma jēga ir it kā obligāti saraudināt klātesošos.
Katrai tautai ir savas tradīcijas, un par tradīcijām nevar teikt, ka vienas ir labākas, bet citas sliktākas. Tās vienkārši ir. Latviešu pietāte pret aizgājējiem un raksturīgais kapu kults var izraisīt cieņu un pat apbrīnu. Tajā pašā laikā šīs tradīcijas ietekmē arī visu mūsu ikdienas dzīvi. Amerikā kapsētas ir parasti zālieni ar retām, atsevišķām akmens plāksnēm šajās pļaviņās. Tur tiek uzskatīts, ka aizgājēji savu zemes dzīvi ir pavadījuši, viņiem tagad ir vieta debesīs (ASV ar lielu atrāvienu ir reliģiozākā valsts starp attīstītajām valstīm), bet ikdienas dzīve turpinās. Sabiedrība ir tendēta skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Par latviešiem to grūti teikt.
Līdzīga kapu kultūra kā Latvijā ir arī Krievijā, kur kapsētās turpinās dzīvē uzsāktās sacensības «varenībā», mērojoties ar pieminekļu lielumiem un to dārgumu. Krievijā skatīšanās atpakaļ ir vēl izteiktāka nekā Latvijā. Uzvara karā pacelta reliģiskā statusā, bet pirmais cilvēks kosmosā pirms vairāk nekā 50 gadiem joprojām tiek uzskatīts par mūžīgo abonementu ieejai pasaules izglītotāko un uz zinātnes attīstību tendētāko nāciju klubiņā. Latvijai nav pat tādu sasniegumu, toties dzīvošana vakardienā ir ļoti iecienīta. Kalendārs pilns ar datumiem, kad tauta ir gatava kāpt uz barikādēm un vicināt iedomātus zobenus par to, kam tajā vai citā reizē tālu pagātnē bijusi taisnība. Pat vēlēšanās svarīgāk, kā tas vai cits politiskais spēks traktē pagātnes notikumus, nevis tas, ko piedāvā nākotnē. Ja dzīvojam ar skatu pagātnē, tad nav ko brīnīties, ka priekšā gaismu neredzam.
No otras puses, ne mazāk bīstama ir cita galējība. Tiklīdz tiek kritizēts valstī notiekošais, tā atskan pārmetumi tā dēvētajā vaimanoloģijā. Jums jau viss slikti, jūs jau tikai gausties protat. It kā, izliekoties neredzam trūkumus, tie pazudīs paši no sevis. To jau esam piedzīvojuši PSRS, kur nekas slikts it kā nenotika, bet viss beidzās ar pilnīgu «nekļūdīgās» sistēmas krahu. ASV kritikas netrūkst, un tur tās nav mazāk kā pie mums. Iespējams, pat vairāk, lai gan dzīves standarts par kārtu augstāks. Tur kritiku neviens par vaimanoloģiju nesauc un tas pats Tramps, kurš, par spīti saviem četriem bankrotiem, sevi pozicionē kā superveiksmīgu un panākumiem bagātu cilvēku, neskopojās pārmetumiem ne par Obamas politiku, ne par saviem konkurentiem. Taču viņu par gauduli neviens nedēvē, jo katru runu viņš nobeidz ar spārnoto frāzi – padarīsim Ameriku atkal varenu!
Mūsu izcilā režisora Jāņa Streiča filmā Rūdolfa mantojums ir zīmīga epizode. Galvenā varoņa – Rūdolfa – bērēs viņa atraitne aicina ievērot aizgājēja pēdējo vēlēšanos. Proti, lai viņa bērēs viesi nevis sērotu, bet līksmotu un dejotu. Ne tikai šajā epizodē vien filma tālu atkāpās no latviešiem pieņemtajām normām, tāpēc nav brīnums, ka tā neguva pārāk lielu skatītāju atsaucību. Tomēr, skatoties N. Reiganes bēres, nez kāpēc iedomājos, ka šīs latviešiem tradicionālās normas pamazām jāpiekoriģē, jo bez priecīgāka skata uz pasauli diez vai iespējami būtiski uzlabojumi šodienā un rītdienā.