Sestdien, neoficiālajā mīlestības un pavisam oficiālajā Valentīna dienā, populārajā interneta portālā Delfi pašā ziņu galvgalī izvietotas nevis kādas romantiskas, bet gan divas it kā ikdienišķas ziņas. Viena – [bobslejisti] Melbārdis/Dreiškens triumfē arī Pasaules kausā divniekos un otra – Pirmās «kritīs» Daugavpils, Rēzekne un Ludza – mazticami, tomēr aplūkoti Latvijas okupācijas scenāriji.
Jau sen atzīts, ka visefektīvāk uz sabiedrisko domu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī iedarbojas konkrēts «stāsts». Līdz ar to sabiedriskās attiecībās, reklāmās un polittehnoloģijās dominē dažādi «stāsti». Latvijā viens no pēdējā laika populārākajiem ir Valda Dombrovska krīzes pārvarēšanas «veiksmes stāsts», kurš atnesa prāvas dividendes gan pašam Dombrovskim, gan viņa politiskajai partijai. Krievija plaši tiražē «stāstu» par ukraiņu fašistiem, huntu, ģeopolitisko cīņu ar ASV un vismaz iekšzemē šo «stāstu» sekmīgi pārdod.
Kāds «stāsts» tiek lasītājiem piedāvāts (nelietosim vārdu – iebarots) rakstā ar skandalozo nosaukumu – Pirmās «kritīs» Daugavpils, Rēzekne un Ludza... ? Tajā aprakstīts kāds it kā nopietns «pētījums» (to veidojusi Latvijas Ārpolitikas institūta starptautiska pētnieku komanda), kurš paredz «zaļo cilvēciņu» (neidentificējamu karavīru) parādīšanos Latvijas austrumu apgabalos; turienes administratīvo ēku ieņemšanu ar sekojošu referendumu par atsevišķu Latvijas austrumu apgabalu atdalīšanos no Latvijas utt. Proti, tiek izspēlēts tā dēvētais Krimas scenārijs Latvijas teritorijā. Diemžēl šajā stāstā parādās kāda ārkārtīgi bīstama iezīme.
Lai gan tiek atzīts, ka šis scenārijs ir mazticams, «pētījumā» pilnībā ignorēta Latvijas armijas eksistence. Latvijas armija šajā «stāstā» vispār neparādās kā reāls spēks. It kā tās nemaz nebūtu un tā nevarētu dot pienācīgu pretsparu šiem «zaļajiem cilvēciņiem». Tā vietā tiek spriedelēts par to, vai NATO būs gatava iedarbināt slaveno 5. pantu vai nebūs un, ja būs, tad cik lielā mērā. Faktiski tiek atražota Latvijas nelabvēļu popularizētā tēze, ka Latvijai sava armija nemaz nav vajadzīga, jo no tās tāpat nav nekādas jēgas un tā tikai lieki naudu tērē, ko labāk atdot skolotājiem un medicīnas māsām. Tas, ka «pētījuma» beigās tiek aicināts palielināt Latvijas aizsardzības budžetu, «stāsta» kopējo (visticamāk, pašu autoru neapzināto) vēstījumu nemaina.
Aplūkot «zaļo cilvēciņu» scenāriju Latvijas gadījumā ir apkaunojoši Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem. Ja it kā nopietni cilvēki (kuri tiek pieteikti kā pētnieki) aplūko variantu, kurā valsts bruņotie spēki netiek galā ar kaut kādiem diversantiem, vai vēl trakāk, tā vietā, lai nelūgtos viesus pēc iespējas ātrāk neitralizētu, no tiem (vai kas aiz tiem stāv) nobīstas un sāk uz kaut ko gaidīt, tad tas norāda uz pamatīgu deformāciju Latvijas valstiskuma apziņā. Tas liecina par to, ka bijušā SAB vadītāja Jāņa Kažociņa piesauktā «neizdevusies valsts» (kā Latviju cenšas pozicionēt Krievijas propaganda), iespējams, nav tikai plika propaganda un Latvijas valstiskuma sakņojums cilvēku apziņā ir seklāks, nekā mums gribētos domāt. Skaidrs, ka Latvijas armijai varētu būt zināmas grūtības ilgstoši pretoties, ja pret mūsu valsti tiktu veikts plašs frontāls uzbrukums ar dažādu bruņoto spēku veidu (tanku, aviācijas, desanta un kara flotes) piedalīšanos, taču Latvijas profesionālajai armijai jau nu gan vajadzētu spēt neitralizēt ierobežotu skaitu «zaļo cilvēciņu».
Savs akmens šai sabiedrības (ne)izpratnei par valsts bruņoto spēku lomu jāmet arī pašu armijnieku dārziņā, jo viņi īpaši neuzsver savu apņēmību cīnīties ar reālu pretinieku neatkarīgi no tā, cik liels būtu pārspēks. Var jau būt, ka armijniekiem gatavība stāties pretī ienaidniekam un cīnīties šķiet pašsaprotama, taču citiem, tajā skaitā minētā «pētījuma» autoriem, tas nebūt tā neliekas, ja jau tiek runāts par referendumu rīkošanu aiz «zaļo cilvēciņu» mugurām. Ņemot vērā 1940. gada pieredzi, šādu armijas klusēšanu var dažādi tulkot gan pašu mājās, gan arī tur, kur varētu tikt plānotas pret Latviju vērstas akcijas. Lai līdzīgi stāsti necirkulētu Latvijas publiskajā telpā, Latvijas bruņotajiem spēkiem jādod precīzs un nepārprotams signāls pasaulei – mēs cīnīsimies jebkurā gadījumā, un uz vieglu pastaigu pa Latviju neviens nelūgts svešinieks lai necer.
