«Igaunija nekad nepaliks viena! Latvija nekad nepaliks viena! Lietuva nekad nepaliks viena! Rumānija nekad nepaliks viena! Polija nekad nepaliks viena!» ASV prezidents Baraks Obama patētiski atkārtoja Varšavā, Karaļu pils laukumā, uzrunājot Polijas pēckara pirmo demokrātisko vēlēšanu 25. gadadienas svinību dalībniekus.
Jau pirms tam, tiekoties ar Austrumeiropas valstu līderiem, Obama solīja, ka šo valstu drošības garantijas ir ASV svēta lieta. Tas nozīmē, ka, no Latvijas drošības viedokļa, varam gulēt mierīgāk. Teikt, ka varam gulēt pavisam mierīgi, jo nekādas briesmas nedraud, diemžēl nevaram, jo pēc notikumiem Ukrainā, jāatzīst, ka līdzšinējā pasaules kārtība ir izmainīta un valstu savstarpējās uzvedības normas pārkāptas. Tas nozīmē, ka vakardienas priekšstati par drošību palikuši pagātnē. Kāda izskatās nākotne? Tā kā katras valsts drošību veido gan ārējie, gan iekšējie drošības aspekti, šoreiz apskatīsim tikai ārējos.
No Latvijas ārējās drošības viedokļa, varbūtība, ka sāktos karadarbība ar Igauniju vai Lietuvu, ir tuva nullei un arī ar Baltkrieviju šāda varbūtība ir ārkārtīgi niecīga. Līdz ar to mums ir tikai viens potenciālais pretinieks – Krievija. Krimas aneksija un Krievijas politika saistībā ar Ukrainas krīzi, kā arī agresīvā Krievijas mediju retorika (Dmitrija Kiseļova frāze par iespēju pārvērst ASV radioaktīvos pelnos) palielina spriedzi ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Šajā situācijā būtiski pieaug NATO nozīme un Latvijas drošība ir tieši atkarīga no NATO gatavības mūs aizstāvēt iespējamā konflikta gadījumā.
Obama un pirms tam arī NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens apliecinājuši, ka NATO statūtu 5. pants ir nesatricināms. «Uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visiem,» Obama Varšavā no tribīnes vairāku valstu vadītāju, tajā skaitā Latvijas prezidenta Andra Bērziņa, klātbūtnē skaļi nocitēja šā panta galveno tēzi. Taču, kā mēdz teikt, papīrs pacieš visu. Vai Rietumi ir (būs) gatavi karot par mums? Hipotētiska uzbrukuma gadījumā NATO, visticamāk, pieteiktu agresoram karu. Taču tas vēl negarantē, ka noteikti sāktos aktīva militāra pretdarbība, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu okupētās valsts suverenitāti. Gadadiena, kuru šajā nedēļā atzīmēja Polijā, šajā ziņā ir ļoti zīmīga.
Atcerēsimies, ka Francija un Anglija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados garantēja Polijas drošību un pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī pieteica karu Vācijai. Taču vai nekavējoties, kamēr Vācijas armija karoja Polijā, šīs valstis uzbruka novājinātajai Vācijas rietumu robežai? Nebūt ne. Tikai tad, kad Vācija kopā ar PSRS bija pilnībā sadalījušas Polijas laupījumu un jau snaikstījās pēc nākamā kumosa, Anglija un Francija saprata, ka laika vilcināšana un nevēlēšanās agresoram dot bruņotu pretsparu ir bijusi kļūdaina taktika. Rezultātā Polija caur ciešanām un zaudējumiem atguva patiesu brīvību tikai pēc pusgadsimta.
Kādi no šīs mācības var būt secinājumi? Ja līdz šim mēs varējām pilnībā apmierināties ar 5. panta citēšanu un no šīs mantras atkārtošanas justies droši, tad tagad ar to ir par maz. Cik noprotams no pieejamās informācijas, tad līdz šim NATO nav izstrādāts izvērsts taktiskās rīcības plāns, ja tiktu strauji okupēta kāda ar Krieviju robežojoša NATO valsts (izņemot Norvēģiju). Tātad Latvijas augstākajām amatpersonām kopā ar citu ieinteresēto valstu amatpersonām ir stingri jāuzstāj, lai šāds plāns tiktu izstrādāts pēc iespējas ātrāk. No savas puses, mēs vairs nevaram uzskatīt, ka aizsardzības budžets ir naudas bēršana caurā maisā, un cerēt, lai citi aizsardzībai tērē. Aizsardzības budžets jāpalielina. Šajā gadījumā nav runa par to, ka šī papildu nauda būtiski palielinās mūsu pašu aizsardzības spējas, bet gan par to, ka ir jādod, kā mēdz teikt, «skaidrs signāls» sabiedrotajiem.
Labā ziņa ir tā, ka pat pie vissliktākajiem (un vienlaikus mazāk ticamajiem) Ukrainas krīzes attīstības scenārijiem tuvākajā nākotnē Baltijas reģionā aktīva karadarbība nav gaidāma. Tas dod mums laiku, taču nedod iespēju ieslīgt mānīgā pašiedomātas drošības snaudā.