Par spīti visai skaļajiem iebildumiem ekspremjera Valda Dombrovska bijušo biroja vadītāju Olitu Augustovsku otrdien iecēla Starptautiskās idostas Rīga valdē. Vienotība sabiedrības kritiku izlikās nedzirdam un trīs mēnešus pirms Eiroparlamenta vēlēšanām un septiņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām ar apbrīnojamu visatļautības apziņu vai vienkārši ar ēzeļa stūrgalvību pārbrauca pāri sabiedriskai domai kā Zatlera tanks.
Pamatoti rodas jautājums – ar ko partijai tik nozīmīga Augustovska, ka viņas amata dēļ ir vērts riskēt ar partijas reputāciju. Tas, kā psiholoģe Augustovska (arī klarnetists, politiskais visurgājējs Ints Dālderis, kurš šajās dienās kļuvis par izglītības un zinātnes ministra padomnieku) tika pie kārotā amata, nešaubīgi būs viens no Vienotības konkurentu iecienītākajiem stāstiem, norādot uz šīs partijas liekulību un divkosību. Tomēr Vienotība vieglprātīgi iedalīja konkurentiem šo, ja ne gluži trumpja dūzi, tad spēcīgo kārti. Kāpēc?
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, nepieciešams lidostas valdē ielikt simtprocentīgi uzticamu cilvēku, kurš spētu kārtot lietas tā, kā tas vajadzīgs partijas sponsoriem. Otrkārt, Augustovska ir Vienotības vecbiedre vēl no partijas Jaunais laiks izveides pirmsākumiem, un sens korporatīvs likums nosaka, ka ilgstoši uzticīgi strādājošus cilvēkus atbilstoši jāatalgo. Viņus nedrīkst pamest likteņa vējos, tiklīdz situācija mainās. Tas būtu slikts signāls pārējiem organizācijas locekļiem. Katram jāsajūt, ka «ģimene» par viņu parūpēsies grūtā brīdī. Treškārt, Vienotība uzskata, ka tās stabilo reitingu šī iecelšana neapdraud, jo tai nav nopietnu konkurentu savā politiskajā nišā.
Vienotība šobrīd ir vienīgā politiskā partija, kura it kā nepārprotami iestājas par prorietumnieciskām, liberālām vērtībām. Tā kā arī mediju telpā dominē liberālais noskaņojums, kas liek caur pirkstiem raudzīties uz Vienotības grēkiem un izlikties tos neredzam (Vienotību atklāti atbalstošā Latvijas ziņu aģentūra LETA Augustovskas lietu «pamanīja» tikai 21. februārī, tas ir, trešajā dienā pēc tam, kad 19. februāra rītā portālā pietiek.com parādījās ziņa par gaidāmajām pārmaiņām lidostas valdē), tad Vienotības visvarenības sajūta tikai aug augumā. Taču ne velti, rakstot par Vienotības rietumniecisko orientāciju, jāraksta – it kā. Runāt par kaut ko un teikt, ka mēs tagad esam tie labie, demokrātiskie, rietumnieciskie, ir viena lieta, bet partija (cilvēks, valsts, tauta) jau nav tas, ko tā deklarē, bet gan tas, kā tā uzvedas. Rīcība nosaka politiskā spēka orientāciju, nevis runas un pašizdomātais tēls.
Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs mikroblogošanas vietnē twitter sūdzas: «Visas TV aprakstīja slikto Augustovsku un Vienotību asi, žultaini, daudzveidīgi. Aizmirsa tik pieminēt Rīgas domi...» Šo ierakstu retvīto (izplata tālāk) pazīstamā Vienotības aģitbrigādes propagandiste Baiba Strautmane. Ja ir vēlme Vienotības rīcību pielīdzināt Saskaņas centra rīcībai Rīgas domē, tad ir atklāti jāpasaka – Vienotība tas pats Saskaņas centrs vien ir, tikai orientēts uz latvisko publiku. Un aizmirstam par «vērtībām», par «labas pārvaldības principiem» un citām labskanīgām lietām, ar kurām vienmēr aizrāvušies Vienotības ideoloģiskie trubadūri. Tādā gadījumā partijas devīzē jāiekļauj Pēdējās partijas priekšsēdētāja Ginta Knoka ironiskais konstatējums – «Vienotība ir valsts uzņēmumu valdes locekļu vadošais un virzošais spēks».
Ja uz Vienotību raugāmies šādā kontekstā, viss nostājas savās vietās, un kļūst saprotama Latvijas politikas darbošanās jēga – siltas, labi apmaksātas vietiņas valsts «aparātā». Tikai, sēžot šajos mīkstajos aparāta sēdekļos, biežāk būtu jāatceras Latvijas politiskās vēstures īsais kurss, kur precīzi parādīts, pie kā tādus Vienotības priekštečus kā Latvijas ceļš un Tautas partija noveda nepamatota augstprātība un neaizvietojamības sindroms.