Finanšu ministre Dana Reizniece Ozola (ZZS) pārsteigusi, piedāvājot palielināt 2017. gada budžeta deficītu, lai finansētu reformas veselības nozarē. Ja arī tas izies cauri, sistēmas problēmas ar to vien neatrisinās.
Problēmas veselības aprūpē arvien samilst, bet risinājuma joprojām nav. Lielais jautājums – kur ņemt naudu? Par to vēl spriedīs darba grupās, komisijās, valdībā, Saeimā, partijās, ministrijās, bet skaidrs, ka vairs nevarēs atgaiņāties ar ierasto frāzi – «nauda ir tik, cik tā ir». Vai drīzāk – tās nav, vismaz Valsts kasē. Kādas nozares nodēvēšana par prioritāti jau ir tukša skaņa. Šogad veselības aprūpē tā izpaudās ar papildu 12 miljniem eiro budžetā, no kuriem divas trešdaļas aizies valsts galvoto kredītu atmaksai un trešdaļa – medikamentu kompensācijai C hepatīta un HIV/AIDS slimniekiem. Bet, raugoties uz nozarei atvēlētā finansējuma īpatsvaru no IKP, finansējums ir pat samazinājies, un atkal rotājam Eiropas valstu saraksta apakšgalu veselības aprūpes pieejamības rādītāju ziņā.
Necerot uz nozīmīgām budžeta piešpricēm, veselības aprūpes izdilušo finanšu deķi viena no iepriekšējām veselības ministrēm Ingrīda Circene (Vienotība) piedāvāja lāpīt, sasaistot veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu. Bez virknes risku par pakalpojumu pieejamības vēl lielāku pasliktināšanos, projektu noraka, jo tas arī nenodrošināja nepieciešamo līdzekļu pieplūdumu sistēmā. Diemžēl vietā arī neko citu nepiedāvāja, Vienotība pat neaplaimoja ar jaunu ministru aizgājinātās partijas kolēģes vietā.
Tikai tagad, kad ūdens mutē jau smeļas, saprotot, ka vēl ilgāk novilcināt reālu rīcību nedrīkst, atskanējušas runas par veselības apdrošināšanas nodokļa ieviešanu. Protams, politiķiem labi zināms, cik ļoti tauta mīl jaunus vai paaugstinātus nodokļus, jo īpaši situācijā, kad valstī ir liels nabadzības riskam pakļauto skaits un mediju virsrakstus rotā ziņas par korumpētām valsts amatpersonām, valsts kapitālsabiedrību vadītāju gada algām pusmiljons eiro apmērā u.tml. Bet par nākamā un aiznākamā gada budžetā uzliktiem papildu nodokļiem politiķi saņems atmaksu 2018. gada vēlēšanās. Bez potenciālā veselības nodokļa vēl draud palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, sabiedriskās raidorganizācijas solīts izvest no reklāmas tirgus – arī tām šie zaudējumi no kaut kurienes jākompensē. Ja arī politiķi izšķirtos par jaunu nodokli, tā efektu saņemto pakalpojumu veidā tik ātri vēl nesajutīs. Naivi cerēt, ka cilvēki tā mierīgi samaksās ik mēnesi apdrošināšas polises iegādei līdzvērtīgu summu un mierīgi noklausīsies, kā viņus uz izmeklējumiem rindā pierakstīs pēc pāris mēnešiem! Domājams, to apzinoties, valdība meklē alternatīvas jauna nodokļa slogam.
Ar jaunu, pat valdības partnerus pārsteidzošu iniciatīvu nākusi klajā finanšu ministre, reformu veikšanai piedāvājot palielināt nākamā gada budžeta deficītu no 0,9 līdz pieļaujamajam 1%. Nacionālās apvienības pārstāvis Imants Parādnieks gatavs to atbalstīt, bet Vienotības līdere Solvita Āboltiņa neatbalsta budžeta deficīta pieaugumu. Tiesa, nez vai pašas Vienotības vēl decembra kongresā pieņemto priekšlikumu – veselības aprūpei novirzīt 3% no sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām – varētu īstenot bez budžeta deficīta pieauguma. Ja vien netiek ieviests papildu nodoklis, no kura uzlikšanas politiķi baidās.
Budžeta deficīta palielināšana ir slidena lieta. 2013. gada sākumā pieņemtais Fiskālās disciplīnas likums pieļauj atkāpes «dabas katastrofu, avāriju un citu dabas vai sociālo procesu izraisītu materiālo zaudējumu novēršanas pasākumiem, kuru prognozētās izmaksas vienā saimnieciskajā gadā pārsniedz 0,1 procentu no attiecīgā gada iekšzemes kopprodukta». Vēl atkāpes pieļaujamas valsts ārējā apdraudējuma novēršanai, kā arī «ekonomikas nopietnas lejupslīdes laikā».
Veselības aprūpes reformas nepieciešamība nevienam no tiem nekvalificējas. Labi, 1% rāmjos vēl iekļautos, bet tad mēs izietu no pašu apstiprinātā deficīta un līdz ar to arī ārējā parāda un par to maksājamo procentu mazināšanas grafika. Turklāt 0,1% deficīta palieināšana dotu sistēmai papildus vien 44 miljonus eiro lēsto trūkstošo 200 vietā. Jo vairāk – nauda tiktu prasīta reformām, kas dotu ilgtermiņa ekonomiju, kas automātiski nenozīmē pakalpojumu pieejamības palielināšanu, izmeklējumu kvotu palielināšanu, to, ka bērni patiešām varēs saņemt likumā noteikto bezmaksas ārstēšanu, izmeklējumus. Ja reāli pieaugs valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamība, vai vairāk cilvēku tos arī negribēs izmantot? Pagaidām izskatās pēc kārtējā plākstera. Jāatzīst, ka veselības aprūpes finansēšanas reforma ir nokavēta, tai vajadzēja ķerties klāt, kā solīts, jau uzreiz pēc šīs Saeimas ievēlēšanas, nevis priekšvēlēšanu gaisotnē imitēt reformu.
