Pirms Lieldienām nenoliedzamā ekonomikas veiksmes stāsta – Latvijas – masu medijos pazibēja vēsts par Veselības ministrijas ziņojumu, kas tapis, izvērtējot pamatnostādņu Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2009.–2014. gadā plāna īstenošanu. Tajā konstatēts uztraucošs fakts. Pēc oficiāli reģistrētās informācijas, Latvijā 2014. gada beigās bija 84 301 iedzīvotājs ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. Salīdzinājumā ar 2009. gadu skaits pieaudzis par 14 585 iedzīvotājiem jeb 21 procentu. Parokoties ziņu arhīvos, var redzēt nepatīkamu tendenci. 2005. gada statistikā par 2004. gadu, ko tolaik apkopoja Garīgās veselības valsts aģentūra, minēti šādi dati: «no garīgās veselības traucējumiem cieš 64 452 cilvēki jeb katrs 36. iedzīvotājs», tātad palielinājums ir gandrīz 20 000.
Šāda statistika tik mazai zemei kā Latvijai ir draudoša, Valstī netrūkst novadu, kuros ir no 1000 līdz 5000 iedzīvotāju. Iznāk, ka garīgās veselības problēmu pieaugums skaitliski šo gadu laikā apēd 19 tādus nosacītus novadus kā Skaistkalne vai, piemēram, sešus nosacītus Mazsalacas novadus. Ministrijas minētie skaitļi ir analogi iedomātai pilsētai, lielākai par Cēsīm, bet mazākai par Valmieru, tomēr neviens par to trauksmes zvanu nezvana. No vienas puses, var jau būt, ka sabiedrība kļuvusi tolerantāka un pieņēmusi, ka garīgās veselības problēmas nav nekas slēpjams. Tā vienkārši mēdz notikt, un cilvēki vairs nekautrējas vērsties pie mediķiem, meklējot palīdzību. No otras puses, tas, ka garīgās veselības problēmas mūsu valstī stabili vairojas, neliecina par pilsoņu garīgo un materiālo komfortu. Ja, piemēram, maksa par dzīvokli, it īpaši apkures sezonā, daļai cilvēku liek ierobežot visas pārējās vajadzības, tas ir vājprātīgs stress, kas ietekmē gan ikdienas gaitas, gan domāšanu. Kādi vairs brīvi pilsoņi brīvā valstī? Tā vietā mēs dabūjam nervozus un nomāktus cilvēkus, kas izmisīgi kombinē starp virkni absurdu galējību – kā samaksāt par apkuri, tā lai paliktu pāri nauda pārtikai un varētu aizbraukt uz darbu, izvelkot līdz nākamajai algai un neiekrītot ātro kredītu apskāvienos.
Kamēr politiķi priecājas par saviem tā sauktajiem panākumiem valsts vadīšanā, pūšot Eiropai pīlītes par mūsu veiksmes stāstu, pilsoņus jau gadiem uztur bankas un ātro kredītu firmas. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas dusmās trīcošām rokām stāsta, ka bijuši spiesti ņemt ātro kredītu, lai samaksātu gāzes parādu vai VID uzrēķināto nodokļu parādu, kas radušies ne jau šo cilvēku vainas dēļ. Pazīstu ļaudis, kas gadiem neizkāpj no overdrafta ne jau tāpēc, ka nemācētu taupīt, vienkārši komunālo rēķinu un algas proporcija ir tāda, ka bez piešprices no malas izdzīvot nav iespējams. Nu padomājiet, cik ilgi var dzīvot slēptās dusmās, stresā, neapmierinātībā, aizvainojumā? Neviens normāls cilvēks, par veselību rūpējoties, taču apzināti nemeklēs iespēju uzturēties bez vajadzības caurvējā, bet mūsu garīgā sfēra atrodas totālā diskomfortā un caurvējā.
Mediji mūs biedē ar trešo pasaules karu, islāma fundamentālistiem, krievu okupāciju, pasaules galu, pravietes Vangas pareģojumiem, ērcēm, putnu gripu un zikas vīrusu. Rēķini mūs žņaudz. Politiķi šķeļ valsti rīdziniekos un pārējos, uzskrūvē nekustamā īpašuma nodokli apjomos, kas atgādina zinātnisko fantastiku. Tas viss kopumā atgādina situāciju ar teiciena krievi nāk rašanos drīz pēc Otrā pasaules kara, kad tā autors – toreizējais ASV aizsardzības sekretārs Džeimss Forestals, neizturot aukstā kara psihozi, galu galā izdarīja pašnāvību, izmetoties pa klīnikas logu. Mēs esam tuvu stāvoklim, kad nedaudz pārfrāzējot nelaimīgā Forestala kunga teiciena otro daļu – viņi jau ir visapkārt, un es viņus redzu.
Protams, visa valsts nevar kā indivīds izlēkt pa logu pidžamā, tomēr šim vājprātīgajam psiholoģiskajam spiedienam sekas var būt visnegaidītākās. Esam piedzīvojuši Jēkabielas nama logu dauzīšanu, referendumu par otro valsts valodu, kas ej nu zini, kā beigtos, ja ne Alvja Hermaņa vēsturiskās uzrunas televīzijā. Ko mēs vēl gribam sagaidīt un par kādu garīgo veselību lai runā, ja pat augsta ranga politiķu publiskajās izpausmēs ir jaušamas norādes uz nepārprotami paranoidālām nosliecēm, kas izpaužas kā žēlošanās par publiskām vajāšanas kampaņām, par mediju un citu partiju politiķu sazvērestību. Nudien nebrīnīšos, ka drīz vien dažu mūsu valsts amatpersonu sāks izsekot mazie zaļie vai varbūt pelēkie cilvēciņi, lai implantētu citplanētiešu mikročipu. Tikai tos ražojam mēs paši.
