Vai esat domājuši par to, kāpēc reizēm ir tik sarežģīti rast atbildi uz jautājumu – kas īsti notiek mūsu valstī? Dzīvojam nelielā teritorijā, kuru ar auto var šķērsot dažu stundu laikā. Iedzīvotāju skaits apmēram tāds kā dažā pasaules megapoles nelielā guļamrajonā. Ak, jā, deputātu mums gan ir krietni vairāk nekā šo megapoļu mērijās, bet vai tiešām te slēptos visa ļaunuma sakne?
Aizvadītajās septiņās dienās, tāpat kā daudzi jūs, arī es lasu, brīnos un nesaprotu visu to, kas notiek ar mūsu nacionālo airBaltic. Cik nu tā sena pagātne, droši vien visi vēl to labi atminamies, kad pilnā sparā noritēja lielā nosodījuma kampaņa, kurā šaustīja tos latviešu māksliniekus, kas bija atļāvušies uzstāties Krievijā. Fui, cik tas esot nepatriotiski – valsts nodevēji un tādā garā. Sociālajos tīklos plaši tika nosodīta Francija par tobrīd gaidāmu karakuģu Mistral pārdošanu Krievijai. Tā toreiz tika atcelta. Politiķi vienā balsī aicināja par sankciju pastiprināšanu pret Ukrainai nedraudzīgo Latvijas kaimiņvalsti Krieviju. Tika veidoti nevēlamo personu saraksti, ar Josifa Kobzona, Zemfiras un citu pazīstamu Krievijas mākslinieku piedalīšanos. Šprotu ražotāji šņukstēja, ka esot izputināti, jo Krievija kārtējoreiz aizliedza to importu paaugstinātā benzopirēna līmeņa dēļ. Gari un plaši tika runāts par enerģētisko neatkarību no Krievijas. Vai kāds var paskaidrot, kur tas viss palicis?
Nu jau gandrīz mēnesi ļaudis vienā mierā apspriež airBaltic plānus iegādāties Krievijā ražotās pasažieru lidmašīnas. Tā, it kā vairs nebūtu spēkā Eiropas sankciju. Tā, it kā Ukrainā konflikts būtu beidzies. Tā, it kā Krimas jautājums būtu atrisināts, atbilstoši civilizētās pasaules normām. Vai kāds var paskaidrot, kādā absurda teātrī mēs piedalāmies? Nē, nu, protams, var teikt, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, katrs apspriež tādus plānus, kādi nu viņam tīk, tomēr, ja modelējam kaut teorētisku situāciju par to, ka nacionālajā aviokompānijā derētu ieguldīt 80 miljonus eiro valsts naudas, lai būtībā atbalstītu kaimiņzemes aviorūpniecību… Te pat nav runa par to, ko par mums padomās kaimiņi vai Eiropa. Kas notiek mūsu pašu galvās? Kādi tarakāni tur mājo?
Nav jau tas vien. Gada sākumā ar lielu degsmi tika runāts par čekas maisiem. Komisiju to izpētei te apstiprināja, te mētāja pa dažādām ministrijām. Komisijas locekļi rakstīja atlūgumus, bet viņu fani – uzsaukumus un publiskās vēstules. Gari un plaši tika runāts par lustrācijas likuma nepieciešamību, lai beidzot atņemtu kaimiņvalsts specdienestiem iespēju manipulēt ar personām, kas reiz bijušas spiestas sadarboties ar VDK. Kaislības sita augstu vilni, bet ar ko tas viss beidzās? Disidentam Ģedertam Melngailim Latvijas Republikas tiesa rīcībspēju atjauno vairāk nekā divdesmit četrus gadus pēc PSRS sabrukuma!
Kas notiek ar mūsu domāšanu kā indivīda, tā valsts līmenī, ja vienu dienu pasludinām principus, bet jau nākamajā dienā balts ir kļuvis melns. Turklāt ar absurdu regularitāti. Mēs iesākam darbus, ko nedarām. Pieņemam attīstības plānus, kas pārvēršas par makulatūru, vēl pat īsti Saeimā neapstiprināti. Mēs nosodām Renāru Kauperu un Andri Buli par viesizrādēm Krievijā, bet jūsmojam par to, cik forši Busulis piedalās krievu šovā. Fantazējam un muldam trakāk nekā pieci Ibsena lugas Pērs Gints galvenie varoņi, kopā ņemti, bet šajā dzīves izrādē neviens mums pat nedomā pateikt: – Pēr, tu melo!
Reizēm man šķiet, ka uzvedamies gluži tāpat kā cilvēki, kas netiek galā ar savām atkarībām: alkoholu, cigaretēm, kūciņām vai azartspēlēm. Katru svētdienu nosolāmies – ar pirmdienu sākšu jaunu dzīvi, bet pirmdiena pienāk, un jauna dzīve nesākas. Tas nudien vairs nav pat smieklīgi. Ja Krievzemes domātāji jau sen secinājuši, ka viņu valsts galvenā nelaime esot muļķi un ceļi, tad Latvijas galvenā nelaime ir tukšu salmu kulšana un ārprātīga divkosība. Kamēr šīs nekam nederīgās kvalitātes ierobežoja un vadīja muiža vai komunistiskā partija, tās vēl plūda kaut cik saprātīgā gultnē. Tagad, kad mītam demokrātiskos apstākļos visnotaļ liberālajā Rietumu pasaules uzskata gaisotnē, nav vairs nekā, kas šīs tā sauktās kvalitātes spētu ierobežot. Mēs gribam pasaulē labāko izglītību, bet internetā legāli tirgojam mājasdarbus. Mēs cīnāmies par maksimālu tikumību, bet nepilngadīgas prostitūtas joprojām piepelnās ceļmalās. Mēs esam atvērti bēgļu uzņemšanai, bet latvieši paši bēg no Latvijas, jo te nav iespējams nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Mēs apgalvojam, ka nodokļu palielināšana neskars plašas iedzīvotāju kategorijas, bet ceļam akcīzi degvielai un PVN kultūras pasākumu apmeklējumam. Reizēm šķiet, mēs paši sevi ienīstam un darām visu, lai ātrāk pazustu no zemes virsas.
