Optimizācija kā murgs
 
©F64

Slēgt bibliotēkas laukos, paslēpjot likvidāciju zem līdzekļu ekonomijas un bibliotēku darbu optimizācijas, tā diemžēl ir pēdējo dienu sliktā ziņa, kas nāk no Limbažu puses un publikai tapusi zināma, pateicoties Baltijas asamblejas balvas laureāta literatūrā rakstnieka Aivara Kļavja vērībai. Šī nu reiz ir lieta, ko nevajadzētu pieļaut un cirst pašā saknē ne jau tāpēc, ka iebilst literāti. Bibliotēku likvidācija ir kaitniecība valstiskā mērogā.

Jā, Latvijā ir nomaļas un maz apdzīvotas vietas, jā, iespējams kaut ko optimizēt un apvienot. Tikai jautājums - kā vārdā? Kāds būs ienākums, labums, jēga? Nomaļo vietu iedzīvotāji jau tagad no valsts nesaņem faktiski neko. Daudzviet elektrības jaudas pietiek tik, cik darbināt ledusskapi. Mobilo tālruņu sakaru un līdz ar to interneta pārklājuma zona eksistē vien šo pakalpojumu sniedzēju reklāmkartēs. Dabā šo sakaru biežāk nav, nekā tie ir. Lattelecom savus optiskos kabeļus te nepievelk. Tuvākais veikals atrodas padsmit kilometru attālumā, pasta nodaļa likvidēta, sabiedriskā transporta nav, pat ceļš jātīra pašiem, degviela jāpieved kannās. Vienīgais, kas iztālēm atgādina to, ka dzīvojam 21. gadsimtā, ir vietējās bibliotēkas, kurās, ja atceramies, par Bila Geitsa fonda naudu reiz tika izveidots gaismas tīkls, kurš deva gan internetu, gan zināšanas.

Aizslēgt bibliotēku laukos nenozīmē tikai vēl vairāk samazināt pieejamību grāmatām, kuras jau tā nav pieejamas - Latvijā ir vietas, ap kurām trīsdesmit un vairāk kilometru rādiusā nav neviena grāmatu veikala. Tas nozīmē padarīt nepieejamu daļai mūsu sabiedrības tā saukto kultūras pakalpojumu grozu. Tas nozīmē ierobežot pieeju zināšanām, laikrakstiem, žurnāliem, uzziņu grāmatām. Latvijas laukos jau tā ir sadarīts daudz muļķību - bibliotēku optimizācija var kļūt par to punktu, no kura vairs nav atpakaļceļa uz normālu valsti un sabiedrību.

Bibliotēkas optimizē mierīgi un pa kluso, bet Dziesmusvētku biļešu tirdzniecības jezga ir trādirīdis, kas nerimst jau kuro dienu. Latviešu sabiedrība ir kā tāds mazs bērns, kas ilgāk par dažām minūtēm savu uzmanību uz vienu darbību fokusēt nespēj, tomēr reizēm, kad nedabū mīļoto grabuli, brēc aizgūtnēm. Šī nu ir tā reize. Ja sabiedrības domāšana nebūtu zīdaiņa līmenī, tā atcerētos pāris gadus senas diskusijas par tagad sasāpējušo biļešu jautājumu. Toreiz pragmatiski cilvēki brīdināja - būs haoss. Vai tad viņos kāds klausījās? Pietuka Krustiņi tik murmulēja par saviem universumiem, un bija labi. Profesionāļi teica, ka Biļešu paradīzes sistēma nav veidota tik lielam pircēju pieplūdumam, jo ikdienā Latvijā nav nepieciešamības pēc tik milzīgiem tirdzniecības apjomiem. Taisīt šādu sistēmu, lai iedarbinātu uz pusstundu piecos gados, nav nekādas loģikas. Tie ir vieni vienīgi nevajadzīgi izdevumi. Vai tad kāds klausījās?

Ir desmitiem variantu, kā varēja pārdot biļetes daudz godīgāk, nekā tas notika tagad. Nu kaut vai sadalot pa novadu kultūras centriem, lai tās tiktu ne tikai rīdziniekiem. Arī ideja par daļas biļešu izdalīšanu starp pašiem Dziesmusvētku dalībniekiem būtu apsverama. Toties tagad ir kā ir - sludinājumu portāli pilni ar piedāvājumiem. Biļešu cena līdz 200 eiro. Un nav te ko vainot manīgos pārpircējus, kam pietika dukas nakšņot salā pie Dailes teātra vai LNOB kasēm. Dziesmusvētku saimnieciskajā organizācijā pietrūkst sistēmas un loģikas - tā ir tāda gadiem ielaista lieta, kas uzplaiksnī reizi piecos gados, bet pēc tam to paslauka zem tepiķa līdz nākamajiem svētkiem. Jūs domājat, arī šoreiz nebūs problēmu ar ēdinātājiem, izmitināšanu, dzērājšoferīšiem, applūdušām orķestra bedrēm un ko tik vēl? Gan jau mēs to visu pieredzēsim, sabiedrība varēs flammēties, bet viedokļu līderi iznesties.

Par to pat nav vērts derēt, ka pie visa vainīga būs Kultūras ministrija (KM). Īpaši jau tāpēc, ka vēlēšanas deguna galā. Tikai, ja mēs paskatāmies uz vēl vieniem optimizācijas plāniem, kas izpīpēti kaut kur Valsts kontroles gaiteņos, tad, piemēram, stāsts par iespējamo KM pakļautībā esošā Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) likvidēšanu un savienošanu ar vēl kādām likvidējamām aģentūrām iegūst gluži citu tonalitāti. Gadu garumā ļodzīt, optimizēt vai pat mēģināt likvidēt organizāciju, kas rīko Dziesmusvētkus, vienlaikus prasot no LNKC teju vai neiespējamo komplektā ar iepirkumiem par zemāko cenu - tā diemžēl ir mūsu valsts pārvaldes ikdiena.