Latvijas sabiedrība uztraucas par iespējamo Ebolas vīrusslimības izplatību Latvijā, taču nezina vai neievēro, ka katru dienu Latvijā 40 cilvēki nomirst no sirds un asinsvadu slimībām. «Mums, visticamāk, nebūs neviena nāves gadījuma no Ebolas slimības šogad, bet nākamgad kāds varētu inficēties, ja aizbrauks uz Āfriku strādāt kā brīvprātīgais, taču no asinsrites sistēmas slimībām pērn miruši vairāk nekā 16 tūkstoši iedzīvotāju Latvijā,» veselības aprūpes situāciju valstī vērtē Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) direktore Inga Šmate.
Centrs izdevis gadagrāmatu, apkopojot datus par saslimstību, mirstību, veselības aprūpes sistēmas organizāciju. Dati apliecina, ka galvenie Latvijas iedzīvotāju mirstības rādītāji gadu no gada nemainās – asinsrites sistēmas slimības, ļaundabīgie audzēji un ārējie nāves cēloņi.
Asinsrites sistēmas slimību vidū ir sirds slimības – infarkts, hroniska sirds išēmiska slimība, kā arī cerebrovaskulāras slimības, kur ir viens izteikts līderis – insults, kura dēļ gadā mirst ap pieciem tūkstošiem pacientu. Pagājušajā gadā no visām asinsrites sistēmas slimībām nomira 16 358 cilvēki, kas ir nedaudz vairāk nekā 2012. gadā un par tūkstoš pacientiem vairāk nekā 2011. gadā.
Savukārt ar ļaundabīgiem audzējiem pērn miruši 5960 cilvēki, kas ir nedaudz mazāk nekā 2012. gadā (lai gan, rēķinot datus uz 100 000 iedzīvotājiem, iznāk, ka miruši vairāk – statistiķi skaidro, ka šādas «neatbilstības» skaidrojamas ar iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā, kas ietekmē rādītājus, proti, absolūtos skaitļos mirstība samazinās, taču samazinās arī iedzīvotāju skaits valstī). Jebkurā gadījumā mirstības rādītāji no šīm abām slimību grupām ir ļoti augsti un būtiski nesamazinās, to apliecina arī sabiedrības veselības eksperti.
Arī ārējie nāves cēloņi joprojām ir augsti (tās ir pašnāvības, avārijas, vardarbība) un ir samazinājušies pavisam nedaudz. Inga Šmate, vērtējot datus, piebilst, ka «mēs redzam arī Zolitūdes traģēdiju šeit, kur pērn gāja bojā 54 cilvēki». Kopumā ārējos nāves cēloņos dominē tīšs paškaitējums (pašnāvībās miruši 382 cilvēki) un kritieni (miruši 214 cilvēki).
Latvijas slimnīcās pērn visvairāk ārstēti pacienti ar sirds un asinsvadu slimībām (kopumā 65 197), no tiem 10372 ar hipertensīvām slimībām, 10049 ar hronisku sirds išēmisku slimību, kā arī 14 035 ar cerebrovaskulāru slimību, kas galvenokārt bijis insults. «Pozitīvu dinamiku diemžēl neredzam,» par saslimstības rādītājiem saka Inga Šmate. Saslimstības, līdz ar to mirstības rādītāji joprojām ir augsti. Tāpēc vietā ir ekspertes salīdzinājums ar Ebolas vīrusslimību, kuras potenciālais risks Latvijai ir viens slimnieks, bet sirds asinsvadu slimību dēļ dienā nomirst 40 pacienti. «Mēs runājam par sabiedrības bažām un to, kam mums patiešām jāpievērš uzmanība, tas nav ārējais ienaidnieks, tās ir labi zināmas slimības,» uzsvēra I. Šmate, piebilstot, ka ne vienmēr statistikā atklātās sāpīgākās problēmas tiek pēcāk pārnestas veselības aprūpes politikā, taču uz to vajadzētu tiekties.
Viena no plaši izplatītām sirds asinsvadu slimībām ir insults, par kuru joprojām iedzīvotāji zina maz. Insulta profilakse ir galvenais, pie kā mums jāstrādā, Neatkarīgajai atbild Stradiņa slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs Andrejs Millers, taujāts par galveno uzdevumu, lai samazinātu mirstību un invaliditāti no šīs smagās slimības. Gadā apmēram 15 000 pacientu nonāk slimnīcā ar insultu, puse pacientu paliek ar neiroloģisku deficītu, tas ir, runas, kustību traucējumiem, smagākos gadījumos – līdz pat mūža beigām aprūpējami, guloši. Kāpēc insulta sekas ir tik dramatiskas? Viens no iemesliem ir novēlota vēršanās pie ārsta pat tad, kad insults noticis, taču cilvēks pats vai viņa apkārtējie nepamana insulta simptomus. «Ja pacients laikus nonācis insulta vienībā, mēs varam izdarīt ļoti daudz, pacientu glābt un viņš no slimnīcas pie labvēlīgiem nosacījumiem pats uz savām kājām aizies mājās. Otrkārt, ir būtiski jāpaplašina insulta profilakse – regulāri jāiet pie ģimenes ārsta, jāmēra asinsspiediens un citi rādītāji un pašam cilvēkam aktīvi jāiesaistās savas veselības uzlabošanā. Valstiski domājot un investējot insulta profilaksē, mēs varam samazināt slimības ietekmi uz konkrētu pacientu, lai slimība nebūtu ar smagām sekām, un valsts kopējos izdevumus pabalstiem, sociālajai aprūpei nebūs jātērē, ja pacients varēs atgriezties aktīvā dzīvē,» uzsver A. Millers.
