Par to, kādiem izaicinājumiem Latvijai jāgatavojas, lai turētos uz viļņa, un kas jāuzskata par pseidoproblēmām, Neatkarīgās intervija ar vienu no aktīvākajiem sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa biedriem,Saeimas deputātu Ivaru Zariņu.
- Jūs kā opozicionārs, saprotams, neslavēsiet valdošo koalīciju. Bet tad stāstiet, ko tā dara nepareizi, no kurienes, pēc jūsu domām, valstī ceļas problēmas?
- Tie, kuriem rokās mūsu valsts nākotnes groži, parasti uz notiekošo skatās ļoti šauri, izraujot to no plašāka konteksta. Tā vietā, lai ieraudzītu, ka nevajag stāvēt peļķē.
- Kur ir peļķe?
- Jāskatās pašos pamatos, tā teikt - civilizācijas tektonisko procesu līmenī. Un tie ir diezgan skarbi priekš mums - mainās Eiropas loma globālā kontekstā.
Eiropa gadsimtiem ilgi ir bijusi attīstītākais civilizācijas reģions, kas tai ir devis daudzas priekšrocības un iespējas, kuras tā ir nekautrējoties izmantojusi, lai veidotu savu labklājību. Tagad Eiropa arvien vairāk zaudē savu pārsvaru pār citiem reģioniem. Pirmkārt, jau savu tehnoloģisko pārsvaru, kas ir pamats ilgtspējīgai izaugsmei un savas konkurētspējas, līdz ar to arī labklājības, saglabāšanai globalizētā pasaulē. Eiropas varenākās valstis kādu laiku varēja uzturēt savu kondīciju, kreditējot kaimiņus, lai veicinātu tiem patēriņu un caur to - noietu savām precēm. Tā uz kādu laiku varēja nodrošināt Eiropas izaugsmi un labklājību gan tiem, kas ražo, piemēram, Vācijai, gan tiem, kas patērē, piemēram, Grieķijai. Šī ballīte nu ir galā. Diemžēl mēs mīkstčaulīgi esam piekrituši piedalīties Eiropas dzīru paģiru lāpīšanā, turklāt paši būdami stingri atturībnieki. Ir taču beidzot jāapjēdz, ka censties būt solidāriem ar paēdušo Eiropu ir par maz, lai arī mēs tiktu pie labklājības.
- Ko darīt?
- Tehnoloģiskā progresa gaita ir ļoti nozīmīgs aspekts, kas jāņem vērā, lai spētu izmantot sev par labu pašlaik notiekošo. Pasauli pārņem kārtējais tehnoloģiskās revolūcijas vilnis. Pamatā tas balstīsies uz tā saucamajām nano un bio tehnoloģijām un iespējām, ko paver tālāka informācijas tehnoloģiju attīstība. Tie, kas spēs apseglot šo vilni, baudīs konkurētspējas priekšrocības un labklājību, bet pārējie kulsies nopakaļ. Tāpēc Eiropa pārvirza desmitiem miljardu no kohēzijas uz inovācijām, lai veicinātu pētījumus un jaunu produktu rašanos šajās jomās. Tas ir pareizi, bet mums tā ir slikta ziņa, jo mēs šo naudu nespējam izmantot gandrīz nemaz, jo tās iegūšanai ir vajadzīgs augsts veiktspējas ekselences līmenis un pašu finansējums. Tāpēc to «apgūst» pamatā Eiropas attīstītās valstis un tās valstis, kuras mērķtiecīgi atbalsta inovāciju iespējas. Diemžēl Latvija pie tādām nepieder. Mūsu labieši «veiksmes stāstu» veidoja tieši pretēji - samazinot finansējumu pamatfaktoriem, kas nepieciešami ilgtspējīgas un produktīvas ekonomikas veidošanai - infrastruktūrai, cilvēkkapitālam, zinātnei un pētniecībai - lai tikai izskatītos fiskāli skaisti un sasniegtu īslaicīgu uzrāvienu, kas kādam arī bija veiksmes stāsts, bet valsti ir novedis pie izsmeltības un demogrāfiskas katastrofas. Mūsdienu ekonomikā galvenais pievienotās vērtības radītājs ir zināšanas, inovācijas. Ņemot vērā to, cik vāji tiek finansēta mūsu zinātne un cik neparedzama un inovācijām nesakārtota ir uzņēmējdarbības vide, drīzāk var teikt, ka valsts attīstības iespējas tiek mērķtiecīgi mērdētas. Tas ir ļoti skumji un tuvredzīgi, jo globalizētā ekonomikā šādai politikai ir dubulti graujošas sekas. Jo līdz ar nespēju inovatīvi attīstīties Latvija nostumj sevi lejup «barības ķēdē» globālajā darba dalīšanā - uz zemu ienākumu ekonomiku. Zaudējam savas smadzenes - jaunos, enerģiskos, izglītotos cilvēkus. Smadzenes aizplūst turp, kurp plūst finansējums, kas dod tām iespēju radīt pievienoto vērtību. Tā mēs sev radām ļoti nopietnas un grūti pārvaramas problēmas, varbūt pat uz visiem laikiem.
Šis pārmaiņu un izaicinājumu laiks mums varētu kļūt par lielo iespēju laiku - kā tramplīns, jo tehnoloģiskās revolūcijas dod iespēju iepriekšējā tehnoloģiskajā ciklā atpalikušajām valstīm panākt, pat apsteigt citas valstis, ja tās spēj sekmīgi pārorientēties atbilstoši jaunajam ciklam un izmantot tā iespējas.
- Vai Latvijai tas vispār iriespējams?
- Protams. Un savulaik mums kas tāds jau ir sanācis! Telekomunikācijās. Latvija nepaguva izveidot telekomunikāciju tirgus infrastruktūru, kad to spēja paveikt attīstītākās valstis. Pie mums to sāka darīt vēlāk, bet ar modernākām tehnoloģijām, atbilstoši tām pārdalot un plānojot savu resursu izmantošanu. Rezultātā mums pašlaik ir tāds datu plūsmas ātrums kā reti kur pasaulē. Konkurencei, ko tā patīk visiem piesaukt, šeit arī ir nozīme, bet pakārtota. Tā pati par sevi nebūtu radījusi šādu priekšrocību, kā to parāda citu valstu tirgi, kur konkurence ir ne mazāka. Tādēļ, manuprāt, valdības tīksmināšanās par esošo situāciju, neko nedarīšana un mēģinājumi saglabāt «perfekto» konkurenci tirgū, nepieļaujot kādam no komersantiem veikt nākamo tehnoloģisko izrāvienu, ir ļoti aprobežota un uzskatāmi raksturo valdības nespēju apjēgt un savlaicīgi pieņemt pareizus stratēģiskus lēmumus. Pastāv risks zaudēt šīs priekšrocības, kas ir ļoti bēdīgi, jo šim sasniegumam vajadzēja kļūt par vienu no pamatiem, uz kura varētu veidot tālāko tehnoloģisko izrāvienu. Bet esošā valdības rīcība ir kā cenšanās pēc iespējas ilgāk likt visiem braukt tikai ar zirgu pajūgiem, lai gan ir jau parādījies iekšdedzes dzinējs. Pagaidām valdība neļaus nevienam izmantot automašīnu, lai kāds neiegūtu priekšrocības pār zirgu pajūgiem. Tā nav līderu, bet gan «lūzeru» domāšana - it visur, kur ir iespējams veidot tramplīnu, lai uzlidotu, mēs redzam tikai krauju, no kuras nogāzties. Un zināt, kāpēc?
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka pie esošās lietu kārtības varasvīriem par saviem lēmumiem nav nekādas, pat politiskās atbildības, līdz ar to atbildīgā amatā var likt jebkuru nejēgu vai nīkuli, kurš var pielemt jebko, kas nu kādam vajadzīgs, vai neizlemt neko un nenest nekādu atbildību par to sabiedrības priekšā.Un zināt, kāpēc?
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka politikā ir nostiprinājies varas monopols. Bet kur nav konkurences, tur nav nepieciešamības konkurēt ar savām idejām, attīstīt tās un atbildēt par saviem lēmumiem. Var pieņemt jebko, ja vien tas ir saskaņots varas monopola interešu ietvaros - koalīcijas padomē.
Pēc būtības Satversme nedarbojas. Demokrātija kā pārvaldes forma reāli neeksistē, jo netiek pieļauta ideju, viedokļu konkurence - tas, kas padara demokrātiju par efektīvu pārvaldes formu, liekot rast labāko risinājumu. Bet bez konkurences demokrātija rada kroplīgu varas veidojumu - tādu kā nīkuļu diktatūru, liekulīgu un bezatbildīgu, kura spēj parūpēties tikai pati par sevi. Es domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc igauņiem izdodas pieņemt daudz pārdomātākus lēmumus un iet uz priekšu, jo viņi šo politisko Rubikonu ir pārvarējuši - tur konkurence noris pa visu laukumu, no labās līdz kreisajai malai. Bet mums visa sabiedrība ir spiesta izbaudīt varas monopola radītos augļus - sabrūkošus ceļus, veselības aprūpi, zinātni, visatļautību un bezatbildību valsts institūciju darbā. Šāda situācija valsts pastāvēšanai un drošībai rada daudz lielākus draudus nekā visi pārējie draudi kopā ņemti, jo grauj to no iekšienes un pašos pamatos, liek apšaubīt cilvēkiem vēlmi būt piederīgiem šai valstij.
- Kā to mainīt?
- Reāli skatoties uz notiekošo, domāju, ka vēl ilgi nekas nemainīsies. Jo esošā varas koalīcija ir kā salaulāti, tie darīs visu iespējamo, piesegs viens otru, lai viss paliktu pa vecam, jo jebkura šķiršanās var izraisīt nopietnas sekas visiem partneriem. Savukārt sabiedrība vēl ilgi nespēs ieraudzīt un novērtēt, kas patiesībā notiek un kurš kādas intereses patiesībā pārstāv, tāpēc, ka politiskā darba kārtība tiek veidota tā, lai sabiedrības uzmanību novirzītu no samilzušajām iekšpolitiskajām problēmām, to patiesajiem iemesliem, pārmācot tās ar hipertrofētu ģeopolitisko histēriju un veidojot iekšpolitisko pseidoproblemātiku. Sabiedrību novirza diskutēt par blēņām, nevis par samilzušiem izaicinājumiem - jo vara tiem risinājumus neredz vai arī tie ir tik šokējoši, ka nozīmētu politisko pašnāvību, un tāpēc tiek noklusēti.
- Par kādiem izaicinājumiem? Lūdzu piemērus!
- Piemēram, par obligāto veselības apdrošināšanu. Lai ar to aiztaisītu esošo caurumu veselības aprūpē, no katra strādājošā būtu jāietur apmēram 70 eiro mēnesī. Tas būtu vakars uz ezera. Tāpēc varai ir ērtāk ļaut cilvēkiem mocīties un mirt, gaidot rindās.
- Vai uzskatāt, ka ģeopolitiskā situācija nav mums izaicinājums?
- Protams, ka ģeopolitiskā situācija skar arī mūs, un mums ir jāveido risinājumi iespējamajiem izaicinājumiem. Taču, kad kāds ar putām uz lūpām mēģina iestāstīt, ka Latvijai draud Ukrainas liktenis, tad šim cilvēkam ar ģeopolitikas izpratni ir pavisam bēdīgi. Vai arī viņš apzināti nekrietni cenšas maldināt sabiedrību, manipulējot ar tās bailēm kādās savtīgās interesēs, piemēram, lai novērstu uzmanību no iekšpolitiskajām nejēdzībām - no kāda «astoņkāja» vai kādas valsts struktūru piesegtas «mafiozas shēmas».
Mums kā cilvēkiem, kas uzlūko pasauli caur valstu suverenitātes prizmu, nav starpības starp Latviju un Ukrainu - abas ir vienlīdzīgi suverēnas valstis. Bet, ja skatās uz notiekošo caur ģeopolitikas prizmu, tad suverēna valsts ir nekas vairāk kā tikai lauciņš lielvaru šaha spēlē. Tad viss izskatās pavisam savādāk. Pēc PSRS sabrukuma izveidojās jauns ģeopolitiskais sadalījums, saskaņā ar kuru mēs nonācām Rietumu ietekmes zonā, bet Ukraina - palika Krievijas zonā. Tad nu Krievija arī cīnās par «savu» lauciņu, lai neviens cits tur savu figūru nevarētu novietot. Uzsākt Krievijai ko līdzīgu kā Ukrainā ar esošo NATO valsti, piemēram, Latviju, nav ne vajadzības, ne arī vēlēšanās - jo tas nav viņas lauciņš. Un kā redzam, tā uzskata arī tie, kas šo maču spēlē - nupat nesen Latvija tika izvēlēta par augsta līmeņa NATO ģenerāļu tikšanās vietu, jo Latvija pašlaik tiek uzskatīta par vienu no drošākajām vietām Eiropā. Nu nepārvērtēsim Krievijas spējas! Visa tā zobu rādīšana ir, lai saglabātu savu iekšējo integritāti, nevis lai uzbruktu mums.
- Tātad Rietumu sankcijas ir nostrādājušas?
- Es domāju, ka Rietumu sankciju sagaidāmā un reālā ietekme uz Krieviju tiek krietni pārvērtēta. Ironiski, bet var sanākt pavisam savādāk nekā iecerēts. No vēstures mēs varam mācīties, ka no vēstures mēs nemācāmies - šī jau nav pirmā reize, kad Rietumi mēģina pāraudzināt Krieviju ar spēka palīdzību, bet rezultātā katru reizi Krievija no tā ir kļuvusi spēcīgāka, nevis tikusi salauzta. Izņēmums bija sankcijas pret PSRS, kad šis vardarbīgi veidotais valstiskais savienojums jau pats plīsa pa šuvēm. Tagad Rietumu sankcijas ir panākušas pretējo - tās darbojas kā Krieviju mobilizējošs faktors. Un tiklīdz Krievija pārkārtos savu Centrālās bankas politiku - pazeminās procentu likmes līdz līmenim, kas dod iespēju tās kredītresursus novirzīt ražošanai, nevis tikai agresīvām finanšu tirgus spekulācijām, tā šis «sankciju karš» sāks strādāt kā Krievijas ražošanas atdzimšanu motivējošs instruments, nodrošinot tai papildu pieprasījumu iekšējā, no Rietumu precēm atbrīvotajā tirgū.
Krievijas gadījumā tas ir reāli izdarāms, ņemot vērā tās iespējas īstenot savu monetāro politiku un veikt nepieciešamo pārraudzību, lai veicinātu «pareizo» naudas un preču apriti.
Vēsture atkārtojas. Tāpēc paredzu, ka tiklīdz Krievija izdarīs savus mājasdarbus, tā sāksies sarunas par sankciju atcelšanu. Un ne jau tāpēc, ka būs panākta Krievijas piekāpšanās. Ir pagalam naivi gaidīt no Krievijas piekāpšanos pašreizējā situācijā. Turpinot šo eskalāciju, tā var beigties tikai vienā veidā - ar karu. Kā tas jau ne reizi vien ir noticis. Un kam tas ir izdevīgi?
Tiem, kam gribas pūst eskalācijas jeb patiesībā kara propagandas taurītē, Dieva priekšā būtu vērts atbildēt sev, kādam liktenim tie gatavo savu tautu.
Pagalam nejēdzīgs ir veids, kādā Latvijā domā cīnīties ar Krievijas propagandu - cenšoties to aizliegt vai aprobežojoties ar primitīvu kontrpropagandu. Tas ir debilizējoši un sola tikai zaudējumus, jo Krievija ar savu propagandu spēj mobilizēt un vienot savu sabiedrību, bet Latvijā ar to tiek panākts pretējais - kļūstam vēl sašķeltāki, turklāt šī propaganda aicina tikai nīst un baidīties - arī no cilvēkiem, ar kuriem braucam vienā trolejbusā. Kam tas ir izdevīgi?
Mani tas uztrauc, jo esmu radis uzlūkot notiekošo cēloņsakarībās - es skaidri redzu, ka mēs ejam uz rezultātu, kas būs pretējs cerētajam. Neizbēgami. Tāpēc, manuprāt, tas ir ne pārāk tālas nākotnes jautājums, kad Rietumu valstis, kurām ir vislielākās ekonomiskās intereses sadarboties ar Krieviju un kuras neskatās uz esošo situāciju tik emocionāli sakairināti kā Latvijā, bet egoistiski racionāli, kārtējo reizi notirgos savu pozīciju, lai pēc tam jau citādāk mēģinātu panākt sev vajadzīgo ģeopolitisko līdzsvaru.
Ja runājam anatomiskās analoģijās - cilvēce ir kā vienots organisms, un tam nav iespējams izdzīvot, ja tas mēģina no sevis atgrūst kādu savu daļu kā svešķermeni. Tieši tāpat mums to beidzot vajadzētu saprast arī attiecībā uz savu valsti, sabiedrību - ja vēlamies noķert jauno globālo iespēju vilni, nevis tikt noslaucīti ar to.
