Rakstīt par Ukrainu beidzot kļuvis viegli. Pat domāt vairs nevajag. Paņem tik kādu no oficiāliem notikumu traktējumiem un melo šo taisnību kā savējo. Sauc pilsoņu karu par pretterorisma operāciju, tīšām jauc federalizāciju ar separātismu, likumības ziņā salīdzināmas darbības pēc patikas dēvē vai nu par brīvības cīņām, vai noziegumiem. Utt.
Tāpēc sagribējās parunāt nevis ar politiķi, bet ar cilvēku. Ar ukraini. Nedēļas izdevuma 7 sekretov galvenais redaktors Aleksandrs ČEREVČENKO nāk no kreisā (Dņepras) krasta ukraiņiem (kazakiem), un viņa viedoklis lielā mērā sakrīt ar šajā Ukrainas daļā pastāvošajiem uzskatiem.
– Kā cilvēkiem Ukrainā patlaban klājas?
– Zvanīju šodien Vadikam Zubovam. Viņš ir mans skolnieks, savulaik strādājām Večerņij Harkov redakcijā. Jautāju: «Vadik, kā tur?» «Sūdīgi,» viņš saka.
Pats es, saproties, pārstāju braukt uz Ukrainu 2007. gadā. Apglabāju Sevastopolē tēvu un pārstāju. Māsa palika Sevastopolē…
– Tu sāki ar Harkovu, ar kreiso (Dņepras) krastu. Liekas, ka tur jau rit vai teju sāksies pilsoņu karš…
– Bet jārunā būtu par to, ka Ukraina nav noskaņota karam. To vajag mācēt – novest četrdesmit miljonu tautu līdz izmisumam. Manā uztverē, visi, izņemot otro Ukrainas prezidentu Kučmu, vienkārši laupīja Ukrainu sev kabatās. Un pēdējais prezidents Janukovičs noveda valsti līdz šausmām.
– Tava tauta, kura negrib karu, mēģināja tikt galā ar izmisumu maidanā miermīlīgi. Kāpēc nesanāca?
– Tā sauktā vara, kas tagad Kijevā, ir ohlokrātija. Pūļa vara. Zināmā mērā Ukraina allaž bijusi ohlokrātiska. Ukraiņiem asinīs, vai, ir kas tāds, kas tos vedina visu lemt kopā uz laukuma. Un – ne jau tikai ukraiņus… Grieķu agora, Novgorodas veče… Bet idiots Engelss, Marksa piebarotājs, nosprieda, ka Zaporožjes Seča (Запорiзька Січ) bija pirmā demokrātiskā republika. Tā, protams, ir kļūda. Un tas, kas notika Kijevā, tieši Kijevā, un pēc tam kā mēris izplatījās visā Ukrainā, ir ohlokrātija. Janukovičs noveda valsti tiktāl, ka ļaudis bija gatavi uz visu.
Maidans sākās pilnīgi skaidri un pareizi. Tāpēc, ka cilvēki vairs nespēja dzīvot tā, kā viņus spieda Janukovičs. Taču precīzi darbojās arī puiši no Ukrainas rietumiem – «labējais sektors», Jarošs, tas bokseris – Kļičko… Lai kādas intereses viņi ar pārstāvētu, neviens no viņiem nepārstāv ukraiņu intereses. Neviens. Tagad tur notiek Ukrainas fašistiskošana.
– Taču Ukrainas gadījumā, pat tad, ja korupcijas apjomi ir neiedomājami, tomēr šķiet vietā jautājums: kāpēc divdesmit neatkarības gados Ukraina nekļuva par stabilu, augšupejošu valsti? Resursu nepietiek? Taču visas impērijas, kas vien Ukrainu piemeklējušas, saukušas to par savu kalvi, savu druvu un savu dziednīcu. Tur ir 25% pasaules melnzemes, ir ogles, pat gāze… Kāpēc, ja ir laba zeme un dzīlēs Mendeļejeva tabula, Ukrainas kopprodukts ir trīs četras reizes zemāks nekā Polijai vai Krievijai (attiecīgi 3860, 13 300, 15 000 dolāru uz cilvēku)? Kāpēc divdesmit gados Ukraina uzplaukuma vietā nonākusi līdz pilsoņu karam?
– Jā, resursi ir. Jā, ar Šebelinas gāzi, pirms tika atklātas atradnes Sibīrijā, tika nodrošināti 60% PSRS patēriņa. Arī Rīga savulaik saņēma gāzi no ciemata Ļvovas apgabalā. No Dašavas.
Un ir ne tikai resursi. Ir arī lieliska, strādīga tauta. Tauta, kas prot panest grūtības.
Kāpēc? Tāpēc, ka tie, kuri nāca pie varas, vienmēr domāja, ka Krievija atgriezīsies Ukrainā.
Kāpēc? Mēs taču lieliski saprotam, ka tā ir apmaksāta situācija, kuras mērķis ir – aizvākt Krievijas ietekmi Ukrainā.
Ukraiņi ir miermīlīga tauta. Taču nevajag arī tik viennozīmīgi apgalvot – Ukraina un Krievija saradojušās uz visiem laikiem. Viss ir daudz sarežģītāk. Juku laikos, kad poļi gāja ieņemt Maskavu, viņu karaspēka pamatu veidoja Zaporožjes kazaki.
– Bet pati Krievija? Kā tai uzvesties?
– Runa ir par to, ka Krieviju provocē uz karu. To provocē katru mīļu brīdi. Un aizprovocēs. Amerikāņi rēķinās ar mazu Eiropas kariņu. Taču ar tādu – punktveida karu – nebūs diezgan. Ja Krievija sāks karu, tad tas būs tāds pasaules karš, pēc kura no mums nekas pāri nepaliks. Ne no mums, ne no mūsu bērniem un mazbērniem. Bet amerikāņi provocē un provocē.
Kas tagad notiek Ukrainas austrumos? Viņi, tie puikas, gaida Krieviju. Es to zinu. Tas ir mans novads. Esmu no turienes. Un lai pa manu Harkovu maršētu banderovieši? Tu, ko!? Tie taču ir izdzimteņi.
– Man savukārt rodas sajūta, ka Ukraina pagaidām ir placdarms, kurā saduras divas, teiksim, pseidoideoloģijas – promaskavisms un proeiropeisms. Bet tur, kur būtu jābūt skaidrai Ukrainas nākotnes kontūrai, pagaidām ir tukšums.
– Tur nav nekādas ideoloģijas. Absolūti. Es to vienkārši zinu. Es runāju ar Harkovu, ar Doņecku… Banderoviešus Ukrainā, manā Ukrainā, austrumos – nīst. Mēs zinām, kas tie tādi. Un tas, ko viņi – Turčinova radītā nacionālā gvarde un «labējā sektora» kaujinieki – tur tagad rīko, ir banderoviskas, fašistiskas izdarības.
– Bet kāpēc Ukrainas tagadējā vara neoperē ar vairākumu? Šķiet, nav ticis pat lāgā mēģināts noskaidrot, kas ir, ko domā vairākums.
– To nebūs. Šādu mēģinājumu. Un vai mūsu varu interesē, ko domā Latvijas tautas vairākums? Un kas tā Kijevā par varu? Kas to vēlējis, no kurienes tā radusies?
– Tagad samērā daudz lasu par ukraiņiem. Un rodas iespaids, ka tie nerimti tikuši nomākti un nodoti. Vai arī savdabīgi pazemoti. Piemēram, izlasīju, ka ukraiņu valoda radīta mākslīgi. Austrieši savulaik esot noraidījuši ukraiņu pārpoļošanas ideju un ieteikuši radīt ukraiņu valodu, lai spilgtāk izceltu, ka ukraiņi – tie nav krievi.
– Kur tu to rāvi? Tie ir suņa murgi. Ukraiņu valoda ir lieliska, tā ir brīnišķīga. Es pamatā rakstu krieviski, taču ukraiņu valodu zinu labāk nekā krievu. Ukraiņu valodā, salīdzinot ar mūsdienu krievu valodu, ir vairāk senslāvu valodas sakņu. Ukraiņu valoda negaist tik strauji kā krievu. Tāpēc, ka mazāk pakļauta ārējai agresijai. To abu (arī poļu…) pamats ir senslāvu valoda, bet par to, kāpēc atsevišķi zari aizgājuši katrs savu ceļu, domājuši pētnieki.
Ukraina ir mana zeme. Kamēr dzīvoju Ukrainā, mācījos izloksnes, dialektus. Aizsūti mani uz Ļvovu, aizsūti uz Aizkarpatiem, es pratīšu tur sarunāties.
Tas, ka ukraiņu valoda radīta mehāniski, ir blēņas. Blēņu tagad pārpārēm. Man mājās ir mācību grāmatas ukraiņu valodā, kurās var lasīt, ka Jēzus Kristus bijis ukrainis, bet Hitlers – krievs. Nieki vien.
– Tā vien šķiet, ka Ukrainā tagad dikti daudz ukraiņu, kuri sevi tur par «vispareizākajiem» iepretī citiem, arī it kā ukraiņiem. Kas īsti ir ukrainis? Es saprotu, ka jautājums ir pastulbs, tomēr pamēģini definēt dažas, tavuprāt, raksturiezīmes.
– Varbūt atceries poļu aktieri Zbigņevu Cibuļski? Andžeja Vajdas filmu Pelni un dimants. Viņi ir iemesls tam, ka mēs, daudzi sešdesmito gadu ukraiņi, neraugoties uz vēsturi, gribējām tolaik orientēties uz Poliju. Acīmredzot šī filma kaut kādā mērā ir arī par mums – ukraiņiem. Poļi ir līdzīgi mums… Lecīgi, iedomīgi. Lecīgums, šļahta. Muižnieks, saproties, lai arī kabatā vien piecpadsmit kapeiku.
Bet, piemēram, haidamaku sacelšanās 1768. gadā liecināja, ka ukraini, ja vien tā būs principa lieta, vairs neapturēs ne mieti, ne sārti. Viņš ies līdz galam.
No otras puses – man ir kaimiņš. Ukrainis. Mums ir labas kaimiņattiecības. Taču man nav ar ko parunāt ukraiņu valodā. Es sāku runāt ar viņu ukrainiski, viņš atbild krieviski.
Vispār ukrainis tas pats latvietis vien ir. Piemēram, komats arī ukraiņu valodā ir komats. Vārds «uzvara». Ukraiņu valodā uzvara ir kompots. Bet, ja runājam nopietni, kas dara ukraiņus un latviešus patiešām radniecīgus? Tas, ka tiem nekad nav dota patstāvība. Viņi to saņēmuši te no Ļeņina, te no Jeļcina. Šo kompleksu dabūt no mums – ukraiņa un latvieša – laukā ir grūti. Bet tas ir mums kopīgs.
Vēl gribu tev sacīt, lūk, ko. 1984. gadā es pārcēlos no Magadanas uz Latviju, bet 1987. gadā nopirku pilnīgi pamestu viensētu vecticībnieku sādžā piecus kilometrus no Viļāniem. Māju atjaunoju. Cilvēki palīdzēja. Starp palīgiem bija divi draugi ienaidnieki. Viens bija bijis mežabrālis, otrs iznīcinātājs. Viņi nāca pie manis, apsēdās, pīpēja un nīda viens otru. Kamēr neielēju. Tā bija lieliska vieta. Vieta, kurā es atklāju, ka attiecībām starp vecticībniekiem un latviešiem nav nekādas nacionālas nokrāsas. Tie vienkārši bija cilvēki.
Vēl kā starp cilvēkiem es jutos tad, kad lidoju šurp no Magadanas savos pusgada atvaļinājumos pie draugiem – Vizmas Belševicas ģimenes. Es uzskatu, ja vārdam «dzejniece» atņemt to «niece» un iztikt ar vīriešu dzimti, tad pasaulē paliks tikai Sapfo, Anna Ahmatova, Vizma Belševica un Līna Kostenko. Vairāk nevienas.
– Bet, kāpēc tad gan latviešu, gan, šķiet, arī ukraiņu mūsdienu nacionālismu tik izteikti nodarbina nevis pašvērtība, bet ārējs ienaidnieks? Tas nav gluži tas, ko savulaik deklarēja jaunlatvieši vai Prosvita.
-– Prosvitu šobrīd vada mans institūta kursabiedrs Pāvels Movčans. Pēdējo reizi es viņu redzēju pirms divdesmit pieciem gadiem – jaunrades namā Koktebele. Pavlo allaž mācēja pielāgoties. Taču viņi visi – Ivans Dračs, Vitālijs Korotičs un Pāvels Movčans – ir mani bijušie draugi.
– Bet, kāpēc tomēr rodas iespaids, ka starp labā un kreisā krasta ukraiņiem nav saskaņas? Un no kurienes nāk šis niknais: «moskaļus uz nažiem!»
– Nekas tāds nekad nav bijis. Nav bijis! Atvaino, es tur dzīvoju. Esmu nodzīvojis Ukrainā visus savus jaunos gadus. Man bija draugs. Ukrainā savulaik pazīstams dzejnieks, dziesminieks. Viņš apņēma par sievu krievu meiteni no Harkovas un veda viņu uz mājām, uz Lucku. Bet tas ir pats krutākais banderoviešu novads. Taču it neviens viņam neko nepārmeta. Viņš ielūdza kāzās Harkovas dzejniekus. Mani arī.
Sēžam viņa mājās zem ābeles. Augusts. Krīt āboli. Dzeram bimberu (Rietumukrainas pašbrūvētais). Jau tumšs. Virs ābeles deg spuldze. Sēžam, dzeram to šņabi, viss brīnišķīgi… Te viņš pieliecas man un saka: «Saško, ejam, palīdzēsi man…» Viņš paņēma šķūnī sapieru lāpstiņu, un mēs gājām uz lauku pie mājas. Viņš raka un izraka kasti. Kastē – vācu ložmetējs MG. Es jautāju: «Tu ko?» Viņš: «Tēvs, pirms nomira, teica, lai es to katru mēnesi eļļoju. Ja nu noder…» Ar to gribu sacīt, ka pūļa vara ir šausmīga būšana. Bet ohlokrātija Ukrainā jau ir tikusi gandrīz līdz pēdējam slieksnim.
Un arī šo – tu esi moskalis! – es neesmu piedzīvojis. Ne Harkovas Rakstnieku savienībā, kur mani, divdesmit divus gadus vecu puiku, rekomendēja divi ukraiņi un viens krievs (Aleksandrs Mežirovs), ne flotē, ne būvēs, kur arī esmu bijis… Varbūt kaut kur… dzertuvēs. Bet citādi – tā nebija. Suņa murgi.
– Ja tad nebija, tagad ir. TV ik dienu rāda cilvēkus, kurus tu teicies neredzējis. No kurienes tie rodas?
– Bet no kurienes rodas, piemēram, Žirinovskis? Ņēma un apvainoja meiču stāvoklī… Rodas viņi. Kā sēnes.
– Labi, tādā gadījumā – no kurienes Ukrainā fašisms, kura esamību tu pats apliecini?
– Naktī no1941. gada 28. uz 29. jūniju Ļvovu ieņēma Stepana Banderas vārdā nosauktajā Ukraiņu leģionā ietilpstošais, Romāna Šuheviča vadītais bataljons Nachtigall. Vācieši pilsētā ienāca trīsdesmitajā. Redzētais viņus satrieca. Nachtigall kaujinieki bija sarīkojuši šausmīgu slaktiņu. Ar sevišķu cītību viņi iznīcināja inteliģenci. Pamatā poļu. Slīcināja profesorus atejpodos. Turklāt viņi zināja to adreses, kurus slepkavoja. Arī Harkovā tagad notiek adresēta tīrīšana. Es to uzzināju no savējiem.
Šķiet, 1964. gadā Ļvovā notika kāda Ukrainas Rakstnieku savienības rīkota konference. Atbrauca arī poļi. Staņislavs Ježi Lecs teica, ka Ļvova ir poļu pilsēta. Un jautāja: «Bet kas te vēl palicis poļu?» Viņam atbildēja lieliskā dzejniece Līna Kostenko: «Цментажи…» Kapsētas.
– Tā ir vēsture. Bet kāpēc šodien Banderas sekotāji tikuši līdz Kijevai?
– Rietumu apgabali – tā nekad nav bijusi Ukraina. Tāpat kā Harkova un Donbass nav bijuši Ukraina. Tāpat kā Užgoroda, kur rusīnus speciāli pierakstīja kā ukraiņus…
– Saša, kā tad viņi «nav Ukraina», ja ietilpst Ukrainas valstī?
– Valsts – tas ir veidojums. Bet Ukraina – tā pirmām kārtām ir Poltava. Tā ir Čerņigova, Čerkasi, Kaņeva, kur apglabāts Tarass Ševčenko. Iespējams – daļa Krivojroga, Kremenčuga, Kirovograda. Zaporožjes pilsētai pēc definīcijas vairāk pienāktos būt Ukrainas galvaspilsētai nekā Kijevai.
– Tomēr paskaidro, ko tu ar to gribi teikt. Kā tava bilde līmējas kopā kaut vai ar politisko realitāti?
– Ja zināt Ukrainas vēsturi, tad Ukrainas sirds ir Zaporožjes kazaki. Kijeva allaž bijusi mietpilsoņu, ierēdņu pilsēta, kura tagad ir pilnībā zaudējusi tiesības saukties par dižas valsts – Ukrainas – galvaspilsētu.
– Tu esi Ukrainas patriots. Kādu normālu nākotni tu tai paredzi?
– Protams, es esmu Ukrainas patriots. Ukraina ir mana sāpe. Nākotne? Vispirms jāapdzēš šis briesmīgais ugunsgrēks. Jāiznīcina fašisms. Vienkāršā veidā – pie sienas. Kijevas hunta grasās pildīt Ženēvas vienošanās. Viņiem taču nav pat mehānismu, lai tās pildītu.
Turklāt viena pati aizsardzība – tā ir nāve. Jāvirzās uz Kijevu. Jāatbrīvo Ukraina no banderoviešiem. Ja šajā darbā ukraiņiem palīdzēs Krievija, tad, nu ko, es būtu par.
– Ko gaida tavi paziņas Ukrainā?
– Krievijas karaspēku.
– Sagaidīs, un tad arī Ukrainas austrumi tiks Krievijai. Bet varbūt visa Ukraina vairs nebūs neatkarīga valsts.
– Nē! Tāpēc, ka Krievija atnāks un aizies. Aizies! Nav Krievijas spēkos pabarot 45 miljonus nabagu. Bet – ja Krievija neienāks, tad tur būs bezgalīgs simtgadu karš starp jau redzamiem pretiniekiem. Vienus piebaros Amerika, otrus – Krievija.
– Iznāks, kā grib Bzežinskis: radīt ugunīgu joslu starp Eiropu un Krieviju.
– Atvaino mani, bet Ukraina – tā nav Latvija. Ne teritorijas, ne iedzīvotāju skaita ziņā. Tāpēc nebeidzamu bardaku Krievija tur, protams, nepieļaus. Krievijas politoloģe Veronika Krašeņinņikova pareizi teica, ka aukstais karš nekad nebeidzas. Taču tagad tas pāriet karstajā fāzē. Es domāju, ka ASV, ES pietiks prāta neizraisīt karu ar Krieviju. Jo tāda kara rezultātā iesim bojā mēs visi. Ies bojā cilvēce.
Bet Ukrainas patlaban nav. Ukrainas kā tādas patlaban nav.
– Atkal tu pie sava. Ja nav, kā tai atdzimst? Ko iesākt?
– Ko iesākt? Saki, Vitja, ko iesākt?
– Atvaino, bet starp mums hohols esi tu. Tu arī saki.
– Ja man nebūtu salauzta kāja, tad, protams, es tagad būtu Harkovā. Goda vārds. Es būtu tur uz barikādēm un cīnītos pret banderoviešu izdzimteņiem līdz pēdējam. Līdz mani piebeigs. Taču – esmu vecs un klibs. Ne kaujinieks, bet traucēklis. Pirmkārt, jāiznīcina šī te banderoviešu neģēlība. Viņu taču ir krietni mazāk nekā ukraiņu. Minimāls procents. Taču viņi ir bruņoti un viņus piebaro amerikāņi. Un, starp citu, mūsu, Latvijas, diplomātija ir ienesusi daudz mēslu tajā, kas patlaban notiek Ukrainā. Esmu jau citējis kādu pazīstamu politiķi: «Diplomātija – tā ir māka cūkoties, nenovelkot bikses.» Tas pilnā mērā attiecas arī uz Rietumu, tostarp Latvijas, diplomātiju.
