Pirms 30 gadiem – 1986. gada traģiskajā 26. aprīlī – bezatbildīgu testu veikšanas laikā izkusa Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors. Radioaktīvu tvaiku noplūdes rezultātā reaktora korpuss uzsprāga, ēka sagruva, un izmeši pārklāja pusi Austrumeiropas.
Padomju vara centās katastrofas apmērus noklusēt, tāpēc patiesību izzinājām tikai pamazām. Pa to laiku daudzi tika nosūtīti palīdzēt tikt galā ar katastrofu, pašiem nezinot, uz ko īsti jādodas. Viņu vidū biju arī es – tolaik Rīgas Porcelāna fabrikas tehnologs.
Iesaukums it kā uz armijas apmācībām
Lidmašīna ļoti sliktos laika apstākļos pacēlās no Rīgas, aiz logiem visa apkārtne iegrima pienam līdzīgā miglā. Protams, tā bija parastā militārā transportlidmašīna – nekas neatgādināja mūslaiku airBaltic komfortablos lidaparātus ar smaidīgajām stjuartēm. Solu rindas gar abiem bortiem, pa vidu tukšs trīs metru koridors. Grauzām maizītes. Pāris veči klusiņām sāka ņemt iekšā no blašķes. Tiesa, trokšņot neļāva.
Mūsu grupa bija neraksturīgi neliela – tikai kādas 20 «galvas». Sistēma balstījās uz to, ka radiācijas ietekmē strādājošie pakāpeniski jānomaina. Mēs ceļojām uz t. s. Rīgas pulku, un šādi pulki ap Černobiļu bija kādi 400 no visas toreizējās PSRS. Man bija rezerves leitnanta pakāpe, karaspēka šķira – artilērists.
«Brīvprātības» princips
Man šie bija jau trešie «sbori», šoreiz «speciālie». Un mēs lieliski sapratām: šoreiz devāmies ne uz apmācību, bet gan savest kārtībā lielu teritoriju Ukrainas ziemeļdaļā, kur daži trakie (kā izrādījās vēlāk) bija eksperimentējuši ar RBMK–1000 reaktora izslēgšanas režīmiem, kā rezultātā notika 4. bloka sprādziens ar radioaktīvo izotopu izmešanu plašā apkaimē. Ugunsgrēks nerimās, dūmi pārklāja Baltkrieviju, pusi Ukrainas, trāpīja Latviju un Lietuvu, Krieviju, Zviedriju.
Izkāpjot Ovručas militārajā lidlaukā, atskanēja strikta komanda doties uz autobusu. Visa grupa pēkšņi kļuva skaļāka, atraisītāka. Rīgā paņemtos šņabjus tagad ar skubu tukšoja.
Lielākā pilsēta pa ceļam bija Žitomira – mūsu Daugavpils lielumā. Visi lūkojāmies, vai radiācija izplatījusies arī līdz šejienei. Laikam gan ne – Žitomira dzīvoja kā parasti.
Saule pamazām rietēja, kad nokļuvām tiešā Černobiļas tuvumā. Gan Ovruča, gan Černobiļa atrodas gandrīz pie pašas Ukrainas – Baltkrievijas robežas. Starp tām ir simt kilometru, tomēr buss ripoja 130 kilometru uz dienvidiem līdz Žitomirai, lai no turienes pa lielu loku Kijevas virzienā mērotu vēl 225 kilometrus līdz mērķim.
Beidzot autobuss izrāpās cauri mežiņam, izlīda caur blokposteni. Bija jau pamatīga tumsa, kad mums pavēlēja izkāpt ar visām mantām pļaviņā. Daļa bija jau visai šūpojošā un pusmaizmigušā stāvoklī. Tā nu fatāli atjēdzāmies kaut kāda ukraiņu lauka vidū – tumsā, dzērumā un radiācijā.
Radiācija un garlaicība
Kā jau armijas reglaments noteica, pulksten sešos no rīta visi augšā. Mūs sāka dalīt pa uzdevumiem. Štābā bija saraksti ar tiem posteņiem, no kuriem bija aizbraukuši atpakaļ uz Rīgu pirmā (1986. gada maija) iesaukuma biedri. Mani uzreiz iecēla otrās rotas pirmā vada komandiera postenī.
Atbraucējus iepazīstināja ar radiācijas devām. Pat nometnē sēdošais dienā saņēma desmit milirentgenu, uz darbiem izbraukušie – vairāk. 15 pilnus rentgenus (jeb 15 000 milirentgenu) sasniegušie tika ierakstīti gaidīšanas listē braukšanai uz mājām. Pastrādājot vēl, tika saņemti vēl divi līdz seši rentgeni. Tad visi tie, kuri saņēmuši maģisko skaitli «18», devās atpakaļ uz Rīgu – apmaiņā pret svaigiem papildspēkiem. Salīdzinājumam: dabiskais fona līmenis vidēji ir no pieciem līdz desmit mikrorentgeniem. Tātad mūsu nometnē radiācija sistemātiski bija 1000 reižu lielāka par normālo fonu.
Pamatdarbs – apkārtnes dezaktivācija. Ikdienā tas notika darbīgi, lietišķi un nepavisam ne heroiski. Pulksten 6 dieninieks nobrēcās: «Augšā!», un visiem desmit minūtēs jāpieceļas, jānomazgājas, jāsataisās uz ierindu. Tur tika saņemti dienas uzdevumi. Pēc brokastīm visi ar brezentu segtā kravas mašīnā brauca uz norādīto vietu. Ikvienu ciemu izbraukāja ūdens laistāmās mašīnas, nolēja visas mājas ar ūdeni no jumta līdz pamatiem. Kad viss notecējis, mums jāņem lāpstas un jāuzrok visa zeme metra attālumā no pamatiem – kur ūdens noskalojis zemē radioaktīvos putekļus. Otrais pastāvīgais darbs bija aku blietēšana: tāpat jāuzrok zeme metra attālumā ap akām un jānoblietē ar šķembām plus māliem. Protams, ik dienu dotais uzdevums bija jāpaveic, plīst vai lūst.
Darbadiena beidzās ap pulksten 18 vai 19. Kad šādā režīmā bija pagājusi vien nedēļa, viss sāka likties garlaicīgi. Vienādas dienas, vienādi pelēki vīreļi, kuri to vien sapņoja, kā saņemt savus 18 rentgenus.
Visvairāk radiācija krājās speciālajos norīkojumos. Daži piedalījās sarkofāga celtniecības darbos, piemēram, šoferus sūtīja vest betona plāksnes. Tad par katru braucienu jāieskaita vesels rentgens, tā ka 18 iekrājās nieka divās nedēļās. Jāpiebilst: ja apzināta līšana zonā pēc iespējas tuvāk sprādziena epicentram izskatījās pēc plānprātības, tad faktiski katrs tika pie 18 rentgeniem neatkarīgi no tā, cik ātri – divās nedēļās vai divos mēnešos. Iznākumā brīvprātīgajam darbam smagākajās zonas vietās bija tādas pašas sekas kā mierīgajam, ilgstošajam darbam zonas nomalēs. Dažādi tikai termiņi.
Kad pat Kremļa propaganda šķiet laika kavēklis
Dienas vilkās un vilkās. Nācās izbaudīt Ukrainas dabu. Augustā bija +34 grādi, kas mijās ar negaisiem un lietusgāzēm. Mūsu perioda beigās –5 °C naktīs, kad teltis grabēja kā skārda pannas.
Bet laikapstākļi nebija lielākais ienaidnieks, bija divi citi īsti ienaidnieki. Pirmais – nekur neredzamā un nesajūtamā radiācija. Ar to cīnīties nevarēja nekā, to varēja tikai uzkrāt, lai pēc tam gadu gaitā lēnām izvadītu no organisma. Otrais – bezgalīgā garlaicība. Bija viens televizors – vecs un melnbalts, bet tas vismaz ļāva ziņas paskatīt. Bija iespēja palasīt avīzes. PSRS laikos ar presi vispār bija trūcīgi. Trud un Krasnaja zvezda sanāca pa vienam eksemplāram uz katru degunu, bet krietni mazāk bija civilās Izvestija. Latvijas avīzes nāca ar nedēļas nokavēšanos. Cīņa bija viena uz pustūkstoša vīriem, krieviskā Sovetskaja molodjož – vēl nenormālāks deficīts. Padomju Jaunatne man rokā nenonāca ne reizi, tāpat Rīgas Balss, kurā vēlāk nostrādāju visus 90.
Katru vakaru rādīja kino. Mēs visi apskaudām to čali, kas bija norīkots tās kinofilmas atvest un aizvest uz nomas punktu pilsētā. Atbrauca mūzikas brigāde ARS, ko vadīja arī šajos laikos pazīstamais ģitāras virtuozs Vjačeslavs Mitrohins no Mitrokhin’s Master Band. Reiz bija vadošie autori no Latvijas atbraukuši – Imants Ziedonis un Māris Čaklais.
Radiācija un alkohols
Bet vakaros večiem bija citas domas prātā. Atradās gudrie, kuri tika pie traukiem un pa kluso tos izlietoja. Sekoja sankcijas. Nauda bija, jo papildus mājās gaidāmajai kompensācijai šeit maksāja arī rokasnaudu – apmēram 100 rubļu mēnesī, kas nebija slikti, ja ņem vērā, ka dzīvojām pie brīva uztura un apģērba. Tad nu daudzi pirka no vietējiem paštecināto, un šoferi visai brīvi braukāja uzdevumos, kas atrisināja piegādi. Maiņai aizgāja arī «zomp» jeb tāds kā gumijots armijas kombinezons. Tāds noderēja mežiniekiem un lauksaimniekiem, kuriem jāņemas cauri lietusgāzēm. Tā nu mūsu «zompi» aizgāja pie vietējiem večiem, kamēr mūsējiem savukārt tika ukraiņu horilka.
Vēl varējām legāli rakstīt vēstules. Protams, virsnieki tās pārlasīja, pirms pārsūtīja uz Latviju. Oficiāli nedrīkstēja izpaust ziņas par dienesta niansēm (dozu, darba specifiku, negadījumiem). Bet arī tad izeja tika atrasta: ja kāds brauca mājās, tad viņam visi iedeva savas vēstules, un tad jau džeks Latvijas galā iemeta tās pasta kastē. Un vēstījums – ātri, necenzēts – aizgāja pie skumstošajiem radiniekiem. Pretējā gadījumā oficiāli ceļojoša vēstule gāja vismaz desmit dienu vai daudzos gadījumos aizklīda diezin kur.
Visumā darbs pa dienu nokausēja, un vakarā uz ēverģēlībām prāts daudz nenesās. Darbi dzina darbus.
Uz reaktora jumta
Dīvaini, bet šodien vairs neatceros datumu tai dienai, kas mūsu Černobiļas laikā izvērtās par pašu centrālo. Tajā oktobra sākuma dienā mums paziņoja: brauksim tīrīt reaktora jumtu! Pa ceļam redzējām gan izdegušo zemi, gan neapdzīvoto Pripetes pilsētu, gan drausmīgo Rudo mežu. Visiem lika uzvilkt respiratorus. Atzīšos, bailes un nedrošība bija ne pa jokam, jo sekas pēc šāda brauciena nezināja neviens. Radioaktīvie izdedži nebija izmētāti pa 4. bloka atliekām vienmērīgi – kāds no glābējiem varēja atgriezties svilpodams, kamēr citam nelaimējās, varēja saķert smagu dozu un garantētu staru slimību, ja savā sektorā nostājies blakus kādam ar urāna kodoldegvielu kopā sakusušam grafīta pikucim.
Mašīna traucās pa Pripeti. Visapkārt nedzīvas mājas: durvis aizslēgtas, logi nobloķēti, aiznagloti. Tikai vēlāk uzzinājām, ka maijā cilvēkiem lika izvākties – neļaujot līdzi ņemt iedzīvi, tikai dokumentus un naudu. Saindētās lietas – uz mantas kapsētām. Bedres un bedres ar tūkstošiem ģimeņu iedzīvi, ko pēcāk aizbēra ar zemi.
Bet Pripetei mēs traucāmies cauri, sekoja atkal mežs, aiz kura – beidzot paša reaktora komplekss. Reaktoru korpusi ir pusotru kilometru gara un trešdaļkilometru plata ēka, turklāt aizņem tikai daļu no teritorijas. Blakus ir neskaitāmas palīgceltnes, visādas piebūves, laukumi, ceļi, dzelzceļš.
Un tad ieraudzījām sprādziena krāteri. Metrus septiņdesmit augsta, tikpat gara un plata celtne bija sabrukusi, mētājās apdegušu konstrukciju kaudze. Bija pagājis gandrīz pusgads kopš katastrofas, bet no bedres joprojām kūpēja redzami dūmi. Pa pusei gruveklis jau bija iebūvēts sarkofāgā. Gigantiski ceļamkrāni, šķita, divsimt metru augstumā (tādus nekad mūžā vairs neredzēju), cēla sarkofāga daļas, blakus bija ierīkotas arī supergaras caurules šķidrā betona padevei. Bet – nebija laika īsti neko skatīt. Vēl nāsīs iecirtās metāliski plastmasaina deguma smaka.
Cilvēki te pārvietojās ātri, teju vai pārskrējieniem. Arī mēs – no mašīnas laukā un uz lielo ēku prom. Ar mērķi nokļūt priekšpēdējā stāvā. Vajadzēja kāpt, kāpt, staigāt pa gaiteņiem, atkal kāpt. Beidzot mūs ieveda palielākā telpā. Gaidījām, un tad bija komanda: «Sagrupēties pa četri!»
Mums visiem izsniedza tādas kā svina bruņuvestes. Tām vajadzēja apsegt vēderu, muguru, kāju augšdaļu. Arī tāds pats aizsegs uz galvas, priekšā speciālais stikls ar kobalta piedevu. Un otra kārta pa virsu no biezas gumijas.
Katram četriniekam pēc signāla bija jāizskrien uz jumta, jāuzrāpjas pa kāpnēm uz lielā skursteņa pirmo laukumu, tur jāpaķer lāpsta un ātrā tempā uz bedres pusi jānošķūrē radioaktīvie gruži un izdedži, kas pa rokai. Pagāja nieka minūte, atskanēja sirēna, un šis četrinieks, lāpstas nometis, jau skrēja atpakaļ uz paslēptuvi. Nākamais četrinieks turpināja. Tādā veidā caur reaktoru jāizlaiž visi.
Katram zem visiem apģērbiem bija palikti dozimetri. Kad atskrēja no notikuma vietas, uzreiz tika veikti mērījumi. Kuram rentgens, kuram divi rentgeni, kuram tikai 0,8.
«Es piedalījos deportācijā!»
Pēc mūsu skrējiena pa ceturtā reaktora jumtu dienas vilkās kā iepriekš. Līdz mūs aizrīkoja patiešām traģiskā padarīšanā, visriebīgākajā no visām.
Kilometrus trīs no mūsu nometnes bija viens no daudzajiem ukraiņu ciemiem – Kovšilivka. Kārtējā vēja pūtienā nākamais radioaktīvais mākonis, izplūdis no joprojām lēni degošā reaktora, atnesa jaunu radiācijas joslu. Radiācija nebija noklājusies apļa veidā ap uzsprāgušo augstceltni, bet gan garās joslās – atkarībā no vējiem. Un šis slāņojums mainījās pa nedēļām.
Cauri «mirušajiem ciemiem» drīkstēja braukt tikai neapstājoties. Bija dzirdēti marodierisma gadījumi, kad nelieši uz savu roku siroja un vāca prom iedzīvotāju pamestās mantas.
Kovšilivkā cilvēkiem bija jādodas prom, ciemam jākļūst par mirušu. Mūsu bataljonam tajā dienā bija jāpalīdz sakrāmēt iedzīves kravas mašīnās. Kam lielie skapji, kam trīsstiklu spoguļi, kam arī vistas un pat kārtīga cūka. Varēja redzēt, ka mēbeles istabās nebija kustinātas vairākus gadu desmitus, taciņas no mājas uz kūtiņu bija labi iemīdītas, un šie cilvēki vēl septiņas paaudzes būtu mierā dzīvojuši.
Šī bija mūsu visgrūtākā diena Černobiļā. Pat atrašanās zonā un kāpšana uz sagruvušā reaktora nebija tik briesmīga kā mēbeļu iznešana raudu, gaudu pavadībā. Šiem cilvēkiem tā bija deportācija vārda tiešā nozīmē. Jā, es piedalījos deportēšanā! Pēc tam mums ekstremitātes sāpēja un galvas bija dullas, un, kas zina, no kā vairāk – no radiācijas vai cilvēku nelaimes.
Likteņtēva saudzīgums
Sarkofāgs turpināja slieties arvien augstāk, pilnībā to pabeidza tikai gadu pēc nelaimes – tagad tas savu jau nokalpojis, pašlaik Ukraina beidz būvēt jaunu, lielāku un labāku, sarkofāgu. 14. oktobrī beidzot paziņoja: «Rīt ņemamies nost!»
Pēc atgriešanās Rīgā galīgā veidā noformēja dokumentus. Bijām prom nevis 45, bet gan 87 dienas. Darbavietā izmaksāja trīskāršu algu, kompensācijas. Kabatā drīz čaukstināju 1700 padomju rubļu, kas tiem laikiem skaitījās gruntīga nauda.
Esmu to 25% černobiliešu vidū, kas joprojām ir pie ciešamas veselības – saku paldies Likteņtēvam. Nevienu minūti nenožēloju, ka grūtā brīdī esmu devies palīgā Ukrainas tautai novērst milzu nelaimes sekas. Ikkatram cilvēkam dzīves laikā pienāk sava «Černobiļa», kad tu redzi, no kā tu esi taisīts un cik tu esi vērts.
* Šie ir fragmenti. Raita Sameša stāsts Černobiļa iesācējiem pilnā apmērā būs publicēts grāmatā ar PSRS armijā dienējušo vīru atmiņām, ko izdos apgāds Jumava.
