«Man pat nebija ienācis prātā, ka ir tik daudz vienkāršu un interesantu veidu, kā ikdienā darboties ar mazuli, lai viņu attīstītu,» saka ne viena vien māmiņa.
Medicīnas sabiedrības ARS jaunajā filiālē Rīgā, Blaumaņa ielā, ir sākušas strādāt agrīnās attīstības logopēdes (mikrologopēdes), logopēdes Anastasija Irbe un Iveta Odziņa. Kabineta telpas atgādina mājīgas rotaļu istabas. Šādā kabineta iekārtojumā bērns jūtas atraisīti un brīvi, nemaz nenojaušot, ka notiek viņa attīstības grūtību izvērtēšana. Ar runu un valodu bērns nepiedzimst, bet jau agrīni ir atvērts saskarsmei. Mantojumā no vecākiem ikviens mazulis ir saņēmis ģenētisko materiālu, bet tas vēl nav nosacījums, ka viņam attīstīsies runa un valoda. Nepilnīga valodas attīstība kavē mazuļa pilnvērtīgu komunikāciju un izzinošo darbību. Tā kā runātprasmes attīstība jau agrīnā vecumā ir cieši saistīta ar bērna vispārējo attīstību, tad īpaša uzmanība ir jāpievērš savlaicīgai un secīgai maņu sajūtu un kustību pieredzes apguvei. Vienlaikus, izjautājot māmiņu un iepazīstoties ar mazuli darbībā, vērtējot, kādas ir vispārīgās kustības, komunikācija ar apkārtējiem cilvēkiem un runas orgānu kustīgums, tiek meklēts vadošais runas un valodas attīstības kavēšanās iemesls, kā arī katram bērnam individuāli tiek izraudzīti paņēmieni runas un valodas apguves veicināšanai. Ne katrs bērns sākotnēji ir gatavs darboties starp citiem bērniem un kopīgi saņemtās instrukcijas attiecināt arī uz sevi. Pat ja nav iespējams apmeklēt logopēdu regulāri, arī vienā konsultācijā var saņemt daudz ieteikumu un gūt ierosmi turpmākajam ikdienas darbam ar bērnu dabiskā vidē, proti, mājās.
Bēbīši iet skolā
Paralēli logopēdēm jaunajās telpās jau strādā mūzikas terapeite Gunta Liepiņa un mākslas pedagoģe Danuta Novika. Šeit tiek piedāvātas arī nodarbības bēbīšu skoliņā. Te māmiņas, tēti, vecmāmiņas un auklītes uzzina, kā mazuļus attīstīt vispusīgi, normalizējot muskuļu tonusu ar vingrinājumu un rotaļu palīdzību, kā veicināt emocionālos kontaktus, kā sekmēt saskarsmes pieredzi ar vienaudžiem. Šeit bērni gūst agrīnu muzikālo pieredzi, jo mūzika ir pirmais mākslas veids, uz kuru cilvēks apzināti reaģē zīdaiņa vecumā. Nodarbībās aktivizē apkārtnes uztveri ar maņām: tausti, garšu, ožu, redzi, dzirdi, gūst daudzveidīgu kustību pieredzi, attīsta un nostiprina kustību koordināciju, apgūst un nostiprina pareizas elpošanas iemaņas un aktivizē runas elpošanas attīstību, kas vajadzīgas bērna pilnvērtīgai attīstībai, tostarp arī runas un valodas apguvei.
Pirmajā dzīves gadā
Ja zīdainim laikus nodrošina viņa attīstību virzošās vajadzības, tad vecumam atbilstošo pirmsrunu, zīdainis apgūst pats. Līdz septiņiem mēnešiem mazulim ir iedzimts atdarināšanas reflekss uz māmiņas sejas izteiksmi, mutes un lūpu stāvokli. Tieši spējai atdarināt ir liela nozīme turpmākajā mazuļa runas attīstībā. Šajā laikā zīdainis iemācās izrunāt visas skaņas, taču, ja tās netiek nostiprinātas, pastāvīgi saklausītas un vingrinātas, mazulis tās aizmirst. Ja šīs spējas atdarināt laikus netiek izmantotas, tad vēlākā vecuma posmā, saskaroties ar runas un valodas apguves grūtībām, tās būs jāmācās no jauna. Lai varētu spriest par bērna runas attīstības pakāpi pirmajā gadā un gadījumos, kad vērojama runas un valodas apguves kavēšanās lielākā vecumā, nepieciešams bērnu izvērtēt.
Dialogs ar bērnu no 12 gadiem
Tas atšķīrās no dialoga ar zīdaini – pasakot to ko pateica bērns, bet uzreiz sakām to īsto vārdu, kuru bērns gribēja pateikt, bet vēl neprot pateikt. Piemēram, bērns saka «Nene ne,» (domājot «zemene»). Māmiņa atbild «Pareizi, ne – nene, zemene!» Ar priecīgu izsauksmes vārdu māmiņa iedrošina bērnu runāt. Tālāk bērns ir saklausījis māmiņas teikto «zemene» un nākamo reizi jau lieto nākamo vārda attīstības pakāpi «menene». Bet māmiņa pozitīvi novērtējot saka – «pareizi, menene, zemene». Pēc neilga laika mazulis, visu saklausot, pareizi – saka «zemene».
2–3 gadus veci bērni
Arī divgadniekam runas un valodiņas attīstība var kavēties, ja viņš laikus nav apguvis un ietrenējis kādu no iepriekš minētajām iemaņām un prasmēm jau pirmsrunas periodā. Kā runas aizkavēšanās piemēru var minēt situāciju, kad bērns ar rokām visu izdara, bet aktīvās runas nav. Tātad nav saglabāts līdzsvars starp rotaļu darbībām un runu, tiek piedāvāta rotaļu vide un sekmēta rotaļāšanās, bet ir aizmirsts par runu. Vecmāmiņas bieži saka: pagaidīsim, gan jau sāks runāt. Taču šādā situācijā nogaidīšana nav pieļaujama, jo bērnam arvien vairāk zūd interese par līdzcilvēku runu, kas neapšaubāmi kavē viņa tālāku harmonisku attīstību. Uzmanība jāvērš ne tikai uz apgūto spēju un prasmju kvantitāti, bet jāvērtē arī kvalitāte. Tāpēc ar savu piemēru neveicināsim runas attīstības kavēšanos – nerunāsim šajā vecumā ar bērnu bēbīšu valodā, priecāsimies par viņa iespējamo attiecināmo skaņu salikumu uz noteiktu lietu, priekšmetu, darbību, bet vienlaikus ļausim saklausīt arī pareizo vārdu. Līdz gadam un 4 mēnešiem bērnam jādarbojas ar abām rociņām vienādi. Pēc tam bērns savā attīstībā izvēlas vadošo roku. Tā kā labās rokas projekcija smadzenēs atrodas blakus runas centriem kreisajā puslodē, tad labrocim ir vieglāk iemācīties runāt un lasīt. Jo veiklāk darbosies rociņa un pirkstiņi, jo raitāka un saprotamāka būs bērna runa.
Reklāmraksts tapis sadarbībā ar Medicīnas sabiedrību ARS
JĀZIN!
Lietas, ko izvērtē logopēds
• Runas – redzes uzmanība (vai bērns prot skatīties uz runājoša cilvēka seju un muti un to uztvert),
• Runas – dzirdes uzmanība (vai bērns prot koncentrēt dzirdi uz cilvēka runu un reaģēt, piemēram: «šš» – vējš, «ss» – vējiņš, «kptč» – izsprāgstošās skaņas). Zvaniņa skaņas, auto skaņas, mobilā telefona un televizora skaņas attīsta dzirdes uzmanību, bet ne runas – dzirdes uzmanību, kas attīsta runu un valodu.
Pat sākumskolā ir bērni, kuri neatšķir «vējiņu» no «vēja» un kļūdās rakstu darbos, un viņiem ir jāapmeklē skolas logopēds.
• Ieklausīšanās sevī – savas pirmsrunas (runas) sadzirdēšana. Nedzirdīgs un vājdzirdīgs bērns sevi nesadzird un runu apgūst pēc speciālas apmācību metodes.
Ģimenē jānodrošina klusuma fons (nedrīkst diennakti skanēt radio un TV), tikai klusumā bērns var sadzirdēt savu pirmsrunu vai runu, salīdzināt to ar māmiņas pateikto. Bērna nomoda periodā fonā nedrīkst nepārtraukti neskanēt mūzika, radio vai TV.
• Redzes – motorā koordinācija, kas ir pamats sajūtu un domāšanas attīstībai atbilstoši bērnu vecumam. Darbojoties ar dabas materiāliem (lapas, čiekuri, akmeņi u.c.), bērni attīsta domāšanu, kas sevī ietver gan analīzi, gan sintēzi, gan salīdzinājumu, gan vispārinājumu. Tikai tad bērns atšķir kaķi no suņa un nosauc to vārdā, ja saskatījis, uztvēris un paturējis atmiņā atšķirīgo suņa un kaķa purnā, un nekļūdās, to nosaucot.
NODERĪGI
Kāpēc ir svarīgi palīdzēt bērnam uzsākt runāt savlaicīgi?
• Savlaicīga runas un valodas apguve ir ļoti svarīga bērna personības attīstībai – palīdz sazināties ģimenē un ar vienaudžiem, nebojājas bērnu raksturs.
• Runa un valoda pati no sevis attīstīsies tikai tad, kad tik nodrošināta – runasredzes uzmanība, runas dzirdes uzmanība, ieklausīšanās sevī, redzes motorā koordinācija, dialogs ar zīdaini, dialogs ar nerunājošu bērnu un dialogs ar mazrunājošu bērnu.
• Ir bērni ar sarežģītiem attīstības traucējumiem, kuriem ir nepieciešama kompleksa palīdzība, to var nodrošināt, piesaistot tādu speciālistu palīdzību, kā kustību terapeits, mūzikas terapeits, psihologs( kurš pārzina smilšu terapiju), neirologs, osteopāts.
Pareiza dialoga veidošana ar nerunājošu bērnu
Pirmās adekvātās skaņas rodas it kā nejauši no 8. līdz 10. nedēļai pēc pirmā apzinātā smaida. Zīdainītis savas veidotās skaņas dzird un mēģina atkārtot. Kad māmiņa to dara, viņš jūtas pārsteigts un, ja viņam dod laiku atbildēt, iesaistās dialogā. Mūsu ieteikumi:
• ieņemt pareizu dialoga pozu «acis – acīs», tas nozīmē: tupus bērna acu līmenī, nerunājot ausī, pakausī un no augšas uz galvas vidu;
• sadzirdēt un uztvert skaņas, kuras iznākušas no bērnu mutes;
• nopriecāties par dzirdēto ar tādu sejas, acu un balss izteiksmi, lai bērns saprot, ka tas ir labi un tas iepriecina māmiņu;
• atkārtot tieši tādu skaņu no zīdaiņa mutes, vīterošanu, zilbi, lalināšanu, dodot iespēju zīdainim vēlreiz to sadzirdēt no māmiņas mutes.
Tā pakāpeniski bērnu pieradina pie runas rotaļas ar skaņām, zilbēm. Gribam uzsvērt, ka tās nav kopējas rotaļas ar priekšmetiem, rotaļlietām, bet tā ir rotaļa ar mutēm (skaņām, zilbēm, vārdiem).
Pirmsrunas dialogs veidosies tad, ja māmiņa savā runā apstāsies, pratīs pagaidīt, dos bērnam iespēju atbildēt tā, kā viņš šobrīd ir gatavs. Runas rotaļā izmanto tikai bērna jau izrunātās skaņas. Tas bērnu iedrošinās un radīs gandarījumu par runas saskarsmi. Spēlē ar rotaļlietām vecāks atrodas bērnam blakus, līdzās vai pie bērna, bet runu veicinās tikai runas dialogs «acis – acīs», kurā bērnam ir iespēja vienlaikus saredzēt, sadzirdēt, sajust emocijas un atsaukties uz tām.
Ar nerunājošu bērnu jārunā īsiem teikumiem, kas sastāv no viena vai diviem vārdiem: «Nāc. Sēdi. Iesim atā – atā. Brauksim ratos.» Nevar pār viņu gāzt vārdu ūdenskritumu, kurā bērns neko nespēj sadzirdēt un saprast. Ir situācijas, kad bērns var pateikt kādu vārdu, bet nevēlas. Piemēram, bērns grib lelli, rāda uz to, un mamma zina, ka viņš prot pateikt «dod». Viņa aicina: «Saki – dod!» Bērns klusē. Mamma saka: «Pateiksim kopā – dod!» Mazais saliek lūpas, bet nevar ieelpot, un vārds nenāk ārā. Tālāk iestājas vienvirziena dialogs: mamma pati saka «dod» un iedod bērnam lelli. Tālāk to pašu var atkārtot citā situācijā, piemēram, kad pēc kāda laika bērns vēlas, lai viņam iedod kaut ko citu. Pārāk uzplijoties, lai bērns pasaka gaidīto vārdu, mazajam tiek radīts liels sasprindzinājums, kas draud ar runas traucējumu risku.