Rīga uzpērk dvēseles. Dzīvo laukos, bet deklarējas galvaspilsētā
Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugums par 5947 cilvēkiem 2016. gadā panākts, balstoties uz atziņām, kas smeltas no Nikolaja Gogoļa romāna Mirušās dvēseles (1842).
«Kā cilvēki savās lauku mājās dzīvoja, tā arī dzīvos līdz pašai nāvei, bet deklarēti tagad ir pie bērniem Rīgā,» Neatkarīgajai apliecināja Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe. Apmēram divi desmiti papīra dvēseļu pārcēlušās no Raunas uz Rīgu pagājušā gada sākumā, kad Rīgas pašvaldība pa īstam iedarbināja nekustamā īpašuma nodokļa celšanas mehānismu. Tas notika ar mērķi savākt ne tikai vairāk naudas, bet arī vairāk Rīgā deklarējušos iedzīvotāju, jo nodokļa celšana ietvēra arī atlaižu došanu īpašumiem ar lielāku deklarēto iedzīvotāju skaitu. Par šā mehānisma iemēģināšanu jau 2015. gadā E. Zurģe stāstīja Neatkarīgajai pagājušā gada 7. jūnija publikācijā Cilvēku Latvijā mazāk nekā mājokļu. Rīga 2015. gadā ieguva +1075 iedzīvotājus Pilsonības un migrācijas pārvaldes uzturētajā Latvijas iedzīvotāju reģistrā un pārliecību, ka mehānisms ir darboties spējīgs. 2016. gadā pašvaldība ciešā sadarbībā ar aizvien augstākas nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības nosakošo valsti turpināja palielināt nodokļa slogu, palielinot arī ieinteresētību šo slogu atvieglināt kaut vai tikai uz vienu gadu. Tikpat labi var teikt, ka cilvēkiem bija vajadzīgs laiks, lai orientētos šajā sistēmā un atrastu tādus radus un draugus, ko iespējams deklarēt Rīgā. Rezultātā Rīga pērn ieguva piecreiz vairāk - jau norādītās +5947, visticamāk, tikai papīra, dvēseles, kuru skaits tagad pārsniedz tik ļoti kāroto 700 tūkstošu iedzīvotāju robežlīniju (=704 476). Uz reālo rīdzinieku skaitu šiem trikiem būtu jāatstāj pretējs efekts. Cilvēkiem ir ļoti, ļoti jāpadomā, vai tiešām viņi grib dzīvot pašvaldībā ar ļoti augstu nekustamā īpašuma nodokļa slogu komplektā ar dārgiem komunālajiem pakalpojumiem, dārgām sabiedriskā transporta biļetēm utt. Citiem vārdiem sakot, jādomā par to, vai viņi Rīgā nopelnīs tik daudz, lai visas šīs izmaksas sevi attaisnotu.
Pretēju virzību rīdzinieku skaita pieaugumam uzrāda Centrālā statistikas pārvalde, kas meklē apliecinājumus, ka konkrētajās pašvaldībās un Latvijā kopumā deklarētie cilvēki patiešām dzīvojuši tur, kur viņiem it kā būtu jādzīvo: vai kādā no valsts datu vākšanas sistēmām gada laikā parādījušie jauni ieraksti, ka viņi tur strādājuši, mācījušies, bijuši pie ārsta? Tā pētot, rīdzinieku skaits virzījies nevis uz 700 tūkstošiem, bet uz 600 tūkstošiem pilsētas iemītnieku. CSP deva Rīgai -1370 cilvēkus 2015. gadā un tā rezultātā 639 630 iedzīvotājus 2016. gada sākumā. Ar pēdējiem PMLP uzrādītajiem +5947 salīdzināmu CSP skaitļu vēl nav, jo datu bāzu pārbaude prasa laiku. Savu vērtējumu par rīdzinieku skaita izmaiņām 2016. gadā CSP darīs zināmu maija beigās.
Pagaidām pieejamie provizoriskie dati par Rīgā 8541 mirušo un 7466 dzimušajiem lielu entuziasmu neizraisa. Ja cilvēku mehāniskā kustība patiešām nodrošinātu rīdzinieku pieaugumu, tiem vajadzētu būt gados jauniem cilvēkiem, kuru atrašanās Rīgā nodrošinātu dzimušo pārsvaru pār mirušajiem, kā tas manīts Pierīgas pašvaldībās. Protams, Rīga nav visstraujāk izmirstošais Latvijas reģions.
Rīgas darbošanās ar neesošiem iedzīvotājiem atkārto to pašu, ko dara Latvijas valsts PMLP izpildījumā. Pēc šīs iestādes datiem, Latvija sākusi 2017. gadu ar 2 129 320 iedzīvotajiem, bet CSP sākotnējais vērtējums ir 1 953 000 cilvēki gada sākumā ar atrunu, ka no viņiem vēl nāksies atskaitīt tos, kuri 2016. gada garumā nebūs atgādinājuši par sevi nevienai valsts iestādei.
Rīgai pieejamie resursi ļauj aktīvi palielināt pašvaldībā deklarēto cilvēku skaitu, kamēr pārējām pašvaldībām jārīkojas daudz vienkāršāk. Pirmkārt, starp vienādi brīvi pieejamajiem PMLP un CSP datiem par iedzīvotāju skaitu pašvaldībās gada sākumā ir konsekventi jāatsaucas uz PMLP. Otrkārt, PMLP mājaslapā ir jāielūkojas pēc iespējas retāk. Savās mājaslapās pašvaldības mēdz saglabāt tādu iedzīvotāju skaitu, kāds tas no PMLP publikācijām pārkopēts pirms diviem, trijiem vai pieciem gadiem.
Valstī un pašvaldībās faktiski nedzīvojušo cilvēku uzrādīšanai tagad Latvijā ir tā pati jēga, kas N. Gogoļa laikā, - tā ir iespēja aizņemties naudu. Mainījusies ir tikai terminoloģija, ka netiek vairs ieķīlāti cilvēki, bet parādnieka ienākumi procentos no iekšzemes kopprodukta un no tā atvasinātiem rādītājiem. Jo mazāks iedzīvotāju skaits, jo grūtāk veikt statistiskos trikus, uzrādot lielāku kopproduktu, t.i., lielākus plānotos nākotnes ieņēmumus, lai tie būtu atbilstoši kreditoru prasījumiem. Tas padara manipulācijas ar iedzīvotāju skaitu par pamatu visām pārējām darbībām ar mērķi tikt pie kredītiem.