Medību likuma 29. pants noteic, ka zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs ir atbildīgs par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem savā īpašumā esošajā zemē.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja pa Rīgu sirojošās mežacūkas apskādēs kādu auto, mīļdzīvnieku vai, nedod dievs, Mežaparka atpūtnieku, kompensācija būs piedzenama no pašvaldības. Domi šis fakts satraucis tik ļoti, ka nolemts dibināt medību koordinācijas komisiju, kas ir vienīgais iespējamais ceļš cūku problēmas risināšanai vietā, kur medības ir aizliegtas, proti, pilsētā. Komisija drīkst pieņemt lēmumu izņēmuma kārtā rīkoties. Jautājums tikai – kā. Pirmā versija ir cūkas izķert un deportēt uz kādiem tāltāliem mežiem. Šis būtu dārgs un absurds risinājums, jo mežacūku populācija valstī Āfrikas cūku mēra dēļ ir būtiski jāsamazina, nevis jāstiprina. Otrs variants ir sarīkot medības, Rīgu apsēdušos cūku barus izšaujot. Trešā iespēja, ko aizstāv Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš, ir nedarīt neko, jo neviena nelaime līdz šim taču nav notikusi, tikai nepatīkamas sastapšanās.
Te gan jāatgādina pamācošais atgadījums, kad Mežaparkā zem izklaides autovilcieniņa riteņiem bojā gāja septiņus gadus vecs puisītis. Tikai pēc nelaimes dome attapās, ka nav nedz līguma par tādu apmeklētāju vizināšanu, nedz arī pats braucamrīks uzbūvēts drošs cilvēkiem.
Arī stāsti par agresīvām mežacūkām pagaidām nāk no Latvijas laukiem vai ārzemju metropolēm, nevis pašas Rīgas pieredzes, tāpēc domnieki sliecas atbalstīt «humānu risinājumu». Vismaz pagājušajā nedēļā notikušajā Mājokļu un vides komitejas sēdē deputātu vairākums bijis pret asinsizliešanu (attiecinot šo apzīmējumu vienīgi uz mežacūkām). Medību koordinācijas komisiju gan nolemts dibināt, tomēr, kā paskaidro preses sekretāre Dzintra Āboliņa, nekur vēl nav teikts, ka tiks piemēroti galējie līdzekļi.
Komisijas galvenie uzdevumi ir novērtēt meža zvēru radītos postījumus, pārliecināties, vai pietiekami darīts, lai no tiem pasargātos, veikt aprēķinus par postījumu atlīdzību un pieņemt lēmumu par turpmāku postījumu novēršanai piemērojamiem līdzekļiem.
Komisijas sastāvu apstiprinās dome, domājams, dažu nedēļu laikā. Visticamāk, tajā būs arī uzņēmuma Rīgas meži valdes loceklis Juris Buškevics. Cūkas pamatā tomēr mežos dzīvo un pilsētas ielās, parkos un kapsētās katru dienu neieklīst. No mednieka viedokļa auklēšanās ar mežacūkām, ķeršana būrīšos un vizināšana uz citiem mežiem šķiet tāda ākstīšanās, atzīst Buškevics. «Medības ir efektīvākais līdzeklis, lai samazinātu populāciju. Tomēr šajā gadījumā jārēķinās ar sabiedrības viedokli, un baidos, ka tas varētu būt atšķirīgs.»
Lai rastu ieskatu pilsētnieku attieksmē pret mežacūkkopību Rīgā, pašvaldība izsludinājusi konsultācijas un aicina iedzīvotājus tajās piedalīties, nesot, zvanot, sūtot vai kā citādi darot zināmus savus priekšlikumus. Tomēr pirms aģitēt par draudzīgu kopdzīvi ar mežacūkām pilsētā, der atcerēties, ka šis ir liels un bīstams dzīvnieks – sver 150 līdz 250 kilogramu. Ja jūtas apdraudēta, mežacūka enerģiski aizstāvas. Uzbrukumi cilvēkiem parasti nav letāli, bet rada nopietnas traumas. Īpaši bīstamas ir sivēnmātes mazuļu laikā. Iestājies pavasaris, un tūliņ sivēni sadzims arī Rīgas mežacūkām. Tad vienā barā, kas siro pa pilsētas miskastēm un kapsētām, būs ne vairs astoņas, bet 20 un vairāk mežacūku. Tās ceļu nevienam negriezīs.
