Ķemeru vilki rada galvassāpes iedzīvotājiem
Ķemeru nacionālajā parkā (ĶNP) mītošie vilki kļūst par arvien lielāku problēmu tā teritorijā (un blakus tai) dzīvojošajiem – ik pa laikam tiek saplēsts kāds mājdzīvnieks (vai pat vairāki). Iedzīvotāji ir neapmierināti un uzskata, ka pelēču skaits jāregulē, taču Dabas aizsardzības pārvalde, kuras pārziņā ir ĶNP, ir pret to, norādot, ka parkā jāsaglabā dabas daudzveidība.
Kāda Slampes iedzīvotāja Neatkarīgajai žēlojās par ĶNP teritorijā dzīvojošiem vilkiem, kas kļūstot arvien nekaunīgāki un nodarot iedzīvotājiem zaudējumus. To, ka tā ir taisnība un pelēči, kurus parka teritorijā nedrīkst šaut, tiešām sirojot pa krietni plašāku teritoriju nekā ĶNP, apliecināja Slampes un Džūkstes pagastu pārvaldniece Dace Pole. Vietējie mednieki lēšot, ka to skaits nebūt neesot seši, kā apgalvojot parka administrācija, bet krietni vairāk.
Arī Engures novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa pauž to pašu – vilki ir un to kļūst aizvien vairāk. Cik to ir kopumā un uz cik lielu teritoriju, grūti pateikt, jo šādi pētījumi neesot veikti. Viņš zinot arī savā novadā ne vienu vien gadījumu, kad vilki bijuši pie vainas mājlopu nokošanā. Par to pats savām acīm pārliecinājies arī mednieks Egils Laukmanis, kurš apgalvo, ka Engures mednieku biedrības medījamajās platībās vilku pieaugošo daudzumu pierāda arī mežacūku populācija, – tajā ir maz sivēnu, jo tie ir visvieglākais laupījums. Bažīgu darot tas, ka vilki uzbrūkot mājdzīvniekiem: nesen kādam zemniekam naktī saplēsts teļš, bet viņa kaimiņienei nokosts suns.
«Patiesībā viņš no savas būdas, kas atradās kādus 20 metrus no dzīvojamās mājas, tika ar raušanu norauts no ķēdes un aizvilkts uz mežu. Pats sekoju vilka pēdām un atradu tikai kaklasiksnu, bet no suņa nebija palicis pāri nekas. Secinājums tāds: vilcene ierādīja savām atvasēm, kā tā lieta darāma, ne nieka nebīdamās no cilvēku tuvuma,» skaidro E. Laukmanis. Tāpat vilki, kā stāstījuši kolēģi no Džūkstes, ir iecienījuši tikko dzimušus tauru mazuļus un savvaļas kumeliņus. Sastājoties seši pelēči pulciņā ap dzemdējošu tauru govi un gaidot – līdzko tas ienāk šajā saulē, tā – caps un gatavs! Arī vairāki citi mednieki, raugoties tālskatī, redzējuši plēstas brūces uz zirgu un tauru sāniem. E. Laukmanis domā, ka pelēči tomēr būtu ierobežojami, citādi situācija kļūs aizvien dramatiskāka, – ja vilcenei ir četri mazuļi, tad – skat, pēc pāris gadiem to skaits jau ir dubultā. Viņš arī uzskata, ka pārvaldei būtu jākompensē iedzīvotājiem nodarītie zaudējumi.
Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes ĶNP pārstāvis Andis Liepa iebilst: parkā esot tikai četri pieauguši vilki ar vienu vilcēnu – to viņš varot droši apgalvot, jo pats sekojot šai populācijai. Turklāt viņi nesirojot ārpus savas teritorijas, kā to gribot iestāstīt mednieki. Par dažu savvaļas tauru un zirgu mazuļu saplosīšanu neesot jāraizējas – tā dabā notiek, un lielu zaudējumu baram nenodarot. Skaidrs esot tas, ka medniekiem vilki nepatīk, jo tie samazina viņu medījumu bāzi, tāpēc tā sabiezinot krāsas. Bet viņš noteikti arī turpmāk cīnīšoties pret jebkādu mednieku vēlmi pelēčus šaut arī parka teritorijā.