Par Reformu partijas vietu valdībā, polemiku ar Nacionālo apvienību par ministru darba vērtējumu, Latvijas – Krievijas attiecībām un mugurkaula demonstrējumiem Briselei saruna ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (Reformu partija).
– Reformu partijai parādījušies reklāmas klipi, kur partija lūdz mazliet vairāk laika. Kam? Tā ir lūgsna, lai RP nemet ārā no valdības?
– Nē. Tas ir atgādinājums, ka ir sākta virkne pārmaiņu, bet vairāku iemeslu dēļ tās ir aizkavējušās – gan saskaņojot viedokļus ar koalīcijas partneriem, gan nozarēm. Mēs priecājamies par to, ka Latvija uz citu Eiropas Savienības valstu fona ir nostājusies uz izaugsmes ceļa. Taču, ja mēs nenostāsimies tālāko pārmaiņu pusē gan augstākajā izglītībā, gan ekonomikā, tad mūsu konkurētspēja gan Baltijas reģionā, gan Eiropā būs atkal turpat, kur bija vēl pirms dažiem gadiem. Latvijas izaugsme nav statisks punkts – vienreiz sasniedzām un viss: tagad kā Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu – varam bāzt karotes aiz mākoņu malas. Arī citas Eiropas valstis nestāv uz vietas un rūpējas par savu konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi. Latvija te nevar kavēties. RP klips ir atgādinājums, ka valdībā viss nenotiek tā, kā RP ministriem gribētos. Bet tā nekādā gadījumā nav nolūgšanās koalīcijai.
– Jūs neesat vienīgie valdībā, kuriem šķiet, ka viss nenotiek, kā gribētos. Nacionālā apvienība arī aicina pārvērtēt ministru darbību.
– Domāju, ka NA kolēģi to ir teikuši, varbūt labu gribēdami, bet neiedziļinoties tajā, kā strādā koalīcija un valdība. Koalīcijā vispirms ir visiem ministriem un valdības vadītājam jāsēžas pie viena galda un jānovērtē, kā ir pildīta valdības deklarācija, kas ir padarīts, kādu iemeslu dēļ atsevišķas ieceres nesokas. Līdz 2014. gada vēlēšanām ir gads un astoņi mēneši – noteikti ir tādas lietas, kas ir paveicamas, neraugoties uz paredzamo priekšvēlēšanu cīņu nākamā gada vasarā un rudenī. Jā, noteikti ir lietas, kas būtu darāmas ātrāk, bet ir lietas, kuru paveikšana nemaz nav atkarīga no konkrētā ministra. Lai virzītu savus priekšlikumus, nepietiek tikai ar manu labo gribu – nepieciešams atbalsts valdībā un Saeimā. Viena pati ministru darbības izvērtēšana neko nedos. Par mērauklu jāņem valdības deklarācija un jāizvērtē paveiktais un kāpēc kaut kas nav padarīts. Jo – kurš tad tos ministrus vērtēs? Citi ministri? Koalīcija? Tā pati NA uzreiz pateica, ka viņu ministri ir strādājuši labi, tātad nekāda kritika netiks ņemta vērā. Ja nav mērauklas, vērtēšana būs nekonstruktīva.
– Jūs neesat tik kategorisks kā jūsu partijas biedrs, vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, kurš izteicies, ka koalīcija pastāv tikai uz papīra.
– Sprūdža kunga viedoklis balstījās uz balsojumu par deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās, kur virkne koalīcijas kolēģu nobalsoja pretēji tam, kāda bija vienošanās. Bet domāju, ka šī problēma tiks atrisināta.
– Vienotība aizbildinājās ar deputātu nogurumu, bet nav jau jābūt naiviem. Demisionējušais satiksmes ministrs Aivis Ronis jau pagājušā gada nogalē izteicās, ka pašvaldību vēlēšanu tuvums koalīcijas darbu var padarīt nepanesamu.
– Protams, vēlēšanu tuvums ietekmē koalīciju. Šogad pašvaldību vēlēšanas, nākamgad Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas, un jau divdesmit gadu pieredze parāda, ka priekšvēlēšanu laikā koalīcijās ir saspīlējums un tonis ir asāks nekā parasti partiju savstarpējās diskusijās. Tas jāuztver kā neizbēgams ļaunums, bet es nedomāju, ka tas var sagraut koalīciju. Pašvaldību vēlēšanas, protams, var uztvert kā testu nacionālai politikai, bet tās ir tikai pašvaldību vēlēšanas, un diskusijai jābūt centrētai uz pašvaldību jautājumiem – māju siltināšana un ārprātīgie siltuma rēķini, transporta organizācija un sabiedriskais transports. Ja es būtu rīdzinieks, nevis jūrmalnieks, es šobrīd būtu saskumis, ka diskusija nenotiek par praktiskiem risinājumiem. Piemēram, būtu jārunā par pašvaldību kapitālsabiedrību efektīvāku pārvaldību, ja jau siltuma rēķini ir tik nesaprātīgi augsti. Varbūt tur ir ekonomijas iespējas.
– Manuprāt, kapitālsabiedrību pārvaldības efektivitātes uzlabošana nekādi nenovērsīs to faktu, ka gāzes cena, salīdzinot ar 2009. gadu, ir cēlusies divas reizes.
– Es domāju, ka administratīvās izmaksas ir jāpārvērtē, vai arī tur neaiziet kaudze naudas apšaubāmos reklāmas līgumos. Ja tur var kaut vai par latu samazināt katram rēķinu, tas jau ir lielāks ieguvums, nekā visu novelt uz gāzes cenu.
Bet, kas attiecas uz gāzes cenu – tas mums liek padomāt par atteikšanos tikai no viena gāzes piegādātāja monopolista Gazprom pakalpojumiem. Ekonomikas ministrija ir sākusi pie tā strādāt atbilstoši Eiropas Savienības uzstādījumiem par konkurences nodrošināšanu enerģētikas sfērā.
– Konkurence ir ļoti laba lieta, bet neviens vēl nav teicis, ka tās rezultātā Latvijā gāze kļūs lētāka un ka citi piegādātāji to piedāvātu par zemāku cenu nekā Gazprom.
– Precīzas prognozes neviens nevar izteikt, jo esam pašā ceļa sākumā. Bet man, piemēram, nav atbildes uz jautājumu, kāpēc esam pilnīgi atkarīgi no viena monopolista, turklāt mums cena ir augstāka nekā Vācijā, pat neraugoties uz to, ka mēs esam tuvāk Krievijai un mums ir Inčukalna gāzes krātuve.
– Nu, un šīs spēles ar Gazprom galu galā nebeigsies tā, kā saka slavenajā padomju filmā Briljanta roka mājas vecākā – «а не будут братъ, отключим газ» ( ja neņems, atslēgsim gāzi)...
– Nē, nedomāju. Mūsu garants ir Inčukalna gāzes krātuve.
– Savukārt NA deputāti ārpolitikas debatēs Saeimā jums pārmeta prokrievisku orientāciju. Viņi to saistīja ar faktu, ka negatīvi izteicāties par iespējām saņemt kompensācijas no Krievijas par padomju okupācijas laiku. Vai pieņemat šo kritiku?
– Pirmkārt, mana orientācija ārpolitikā ir vērsta uz nacionālo interešu ievērošanu. Bet nacionālās intereses neietver pabļaustīšanos no tribīnes bez jebkādas atbildības. Patīk viņiem vai ne, atbildība neietver tikai skaistu runu no tribīnes – elektorāts ir apmierināts, mugurkauls parādīts, un smadzenes tajā brīdī varbūt kur citur palikušas. Mans uzdevums ir līdzsvarota ārpolitika, kurā ir gan eiropeiskā komponente, gan ārējās drošības, gan ekonomiskā komponente. Mums ir jāveicina ekonomiskā aktivitāte – gan investīcijas, gan eksports. Mani pārsteidz, ka dažs labs kolēģis kāpj tribīnē ar prasību parādīt lielu mugurkaulu jautājumos, kur vairāk prasītos demonstrēt lielas smadzenes un ekonomisku veiklību. Jo gaušanās par to, ka cilvēki brauc projām, ir saistīta nevis ar to, ka te darbu dabūt nevar, bet ar to, kas šis darbs ir gauži zemu apmaksāts. Tikai veicinot mūsu ekonomisko attīstību, mēs varam panākt lielāku labklājību, to, lai cilvēki saņem lielākas algas. Tad, kad es dzirdu no tribīnes, ka ekonomiskā sadarbība ar Krieviju ir īstermiņa intereses.... nu, parādiet man tad citu veidu, kā panākt ekonomisko uzplaukumu, sadarbojoties tikai ar ES, neņemot vērā sadarbību ar austrumu valstīm.
Kas attiecas uz okupācijas seku kompensācijām: par okupācijas fakta atzīšanu Latvija ir nerimtīgi runājusi no dažādām tribīnēm un runās arī turpmāk, bet kompensāciju jautājums ir atstāts prezidenta veidotās vēsturnieku komisijas ietvaros, jo par to ir jārunā profesionāli. Līdz šim man neviens no Ārlietu ministrijas kolēģiem nav apliecinājis, ka kāds būtu saskaņojis šo kompensāciju jautājumu pat ar kolēģiem Baltijas valstīs. Kur mēs skrienam? Populisms ir laba lieta, pašvaldību vēlēšanas nāk, bet kāpēc vispār ārpolitika būtu jāsaista ar jebkādām vēlēšanām? Manuprāt, jautājums ir jāskata akadēmiskā līmenī un jāsaskaņo savas darbības ar Lietuvas un Igaunijas nostāju. Turklāt – būsim reālisti – mūsu attiecības Krieviju pirmām kārtām nosaka tas, ka mēs esam kaimiņvalstis un tādas būsim vienmēr. Jāatceras arī, ka Latvijas ārpolitikas koncepcijā, ko Saeima apstiprināja 2011. gada 25.oktobrī, ir ierakstīts par cieņpilnām un savstarpēji izdevīgām attiecībām ar Krieviju, ievērojot eiropeiskas vērtības. Mūsu attiecībās, protams, ir bijušas problēmas – valodu referendums, apsūdzības fašismā, mūs ir satraucis, ka atsevišķi Krievijas pilsoņi brauc uz Latviju un darbojas, apdraudot mūsu valsts pamatus. Man gribētos domāt, ka tās ir viņu individuālas darbības, bet mēs vienalga uz to reaģēsim.
Bet vienkārši, kā daži koalīcijā ir iedomājušies – pabļaustīsimies un viss būs kārtībā, tam gan es nepiekritīšu. Principi, saskaņā ar kuriem notiks sadarbība ar Krieviju, būs tādi, kā es to nosaucu. Latvijas ārpolitika ir pietiekami izsvērta. Tā var nepatikt kādam labējā vai kreisajā politikas flangā, bet tas tikai pierāda, ka tā ir izsvērta un līdzsvarota.
– Kā jūs šobrīd raksturotu Kremļa attieksmi pret Latviju? Mūs tur vispār kāds pamanījis? Par kaut kādu interesi liecina vien dažas jūsu pieminētās individuālās aktivitātes ar musināšanu uz Latgales autonomiju.
– Latvijas situāciju nevar skatīties atrauti no globālā konteksta. Mēs neesam izolēta un unikāla sala Visumā. Mēs redzam nopietnu attiecību pasliktināšanos ne vien Latvijas (kur vismaz ekonomiskās attiecības ir labas), bet arī Krievijas – Eiropas Savienības, Krievijas – NATO kontekstā. Es domāju, ka tas ir saistīts ar veselu virkni soļu pēc prezidenta Vladimira Putina vēlreizējās stāšanās amatā: no vienas puses, Magņitska likums (ASV) no otras (Krievijas) puses – Dimas Jakovļeva likums – tie absolūti neveicina attiecību attīstību. Arī ES piedāvājums veidot jaunu Krievijas – ES līgumu nerod nekādu atsaucību no Krievijas puses. Vēl – Krievija ir kļuvusi par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, un tas ir milzīgs potenciāls, taču tā nevilcinās veikt klaji protekcionistiskus pasākumus, kā, piemēram, dzīvo cūku eksporta aizliegums no Latvijas, kam nebija nekāda sakara ar ziņām par cūku mēri. Mūsuprāt, Krievija vairāk ir ieinteresēta veidot politiski integratīvus veidojumus bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Ja tas notiek brīvprātīgi – labi, bet, ja tas notiek, izgriežot rokas, tad mūs tas dara ļoti bažīgus.
Mēs gribētu pozitīvāku attiecību gammu ar Krieviju, protams, bet mēs pamanām demokrātiskās bāzes samazinājumus šajā valstī. Jebkurā gadījumā – starpvalstu attiecības nevar mālēt ar vienu krāsu, lai kāda arī tā būtu.
– Nekāds klikšķis attiecībās ar Krieviju nevar notikt, piemēram, pēc 16. marta, ja NA ministri aizietu pie Brīvības pieminekļa...
– Domāju, ka šeit ir spēkā Ministru prezidenta 2011. gada nogalē teiktais, ka ministrs zaudēs amatu šajā gadījumā... Nedomāju, ka attieksme būtu mainījusies. Latvijā karavīru piemiņas diena ir Lāčplēša diena 11. novembrī.
Mani reizēm pārsteidz atsevišķu cilvēku gatavība uzņemties atbildību par darbībām, ko pastrādājuši sveši režīmi, kuriem nebija nekāda sakara ar Latvijas valsti un Latvijas tautas gribu. Ne Padomju Savienības, ne nacistiskās Vācijas plānos brīva un neatkarīga Latvijas valsts neietilpa. Šo režīmu propagandas mašīnu mēģinājumi izmantot tobrīd valdošo noskaņojumu nianses arī ir viens no totalitāro noziegumu veidiem, un diemžēl mēs joprojām, vēl pēc 60 gadiem, pieļaujam, ka šie jautājumi mūs šķeļ.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
