Kā attīstīsies notikumi Krievijā pēc dekoratīvās varas maiņas, kad valsts pirmās personas amatu oficiāli ieņēmis Vladimirs Putins, bet Dmitrijs Medvedevs pārsēdies premjera krēslā; vai opozīcijas kustība, kura vēl pavisam nesen protesta pasākumos spēja pulcēt tūkstošiem ļaužu, jau ir izčākstējusi; ko gaidīt Latvijai no sava lielā Austrumu sābra? Par to sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras profesoru, Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu un vēsturnieku, starptautisko attiecību speciālistu, BSA asociēto profesoru Kārli Daukštu.
– Sprūda kungs, mūsu iepriekšējā saruna notika gada sākumā, kad Bolotnojas laukumā sparīgi mītiņoja maskavieši. Toreiz jūs teicāt: «Protesta pasākumi ievilkuši pirmās švīkas t. s. Putina teflona sistēmā, kurai iepriekš nekādi skandāli nelipa klāt.» Jūs apšaubījāt Putinokrātijas nesagraujamo stabilitāti. Vai šobrīd domājat tāpat?
A. Sprūds (A. S.): – Es teikšu tā: šai teflona sistēmai ir bijusi spēja pielāgoties. Varbūt pienācīgi nenovērtējām Putinu, kas pēc
4. decembra Valsts domes vēlēšanām izskatījās ļoti ievainojams. Spēja pieskaņoties jaunajām prasībām parādīja viņa labi attīstīto politisko intuīciju. Jau pirmsvēlēšanu laikā Putins formāli norobežojās no Vienotās Krievijas, pats gāja tautā, tādējādi apliecinot vēlmi mijiedarboties ar sabiedrību. Jauns un efektīvs elements, ko viņš atradis, ir sabiedrības slāņu pretnostatījums – sociālās grupas pret radošo klasi. Tā teikt, lai saglabātu sociālo stabilitāti, Putins savilks grožus bagātajiem.
K. Daukšts (K. D.): – Daudzi jautājumi par Putina lomu Krievijas vēsturē joprojām nav atbildēti, taču pats svarīgākais no visiem: kas patlaban notiek saistībā ar Putinu? Atsevišķas pazīmes liecina, ka Krievijas eliti ir dezorientējuši signāli, kuri nāk no Kremļa. Tie ir absolūti pretrunīgi. Nu, piemēram, nedēļas sākumā Medvedevs negaidīti paziņo, ka varot pārkāpt sengrieķu filozofu principu par vienu upi, kurā divreiz nevar iekāpt; pēkšņi parādās secinājumi, ka Putina darbības ir nesakoriģētas, nemotivētas un liecina par pārdomātas programmas neesamību. Radusies sajūta, ka pēc šīm vēlēšanām Putina personībā kaut kas ir salūzis. Šķiet, viņš bija cerējis uz lielāku tautas atbalstu. Iespējams, Putinu emocionāli ir ietekmējis arī diktatora Kadāfi liktenis, par ko viņš daudzkārt izteicies. Putinu iespaidojis arī valsts iekšienē notiekošais, piemēram, Serdjukova epopeja. Ir tāds institūts, kas saucas IGSO (Институт глобализации и социальных движений), proti, Globalizācijas un sociālo kustību pētījumu institūts. Tā analītiķi pieļauj, ka rodas priekšnoteikumi, lai Krievijā notiktu militārs apvērsums. Runa ir par ekonomiskās krīzes ietekmi uz virsniecības sociālajiem apstākļiem un reorganizāciju armijā.
– Atgādināšu, ka mēneša sākumā Krievijas prezidents atlaida aizsardzības ministru Anatoliju Serdjukovu. Iemesls bija korupcijas skandāls ministrijai piederošajā akciju sabiedrībā Oboronservis. Serdjukova vietā ir iecelts Maskavas reģiona gubernators un Putina sabiedrotais Sergejs Šoigu, kas līdz šim ieņēma ārkārtas situāciju ministra amatu (1994–2012).
K. D.: – Pagaidām Sergejs Šoigu armijā ir populārs, taču jāņem vērā apstāklis, ka neapmierinātība ar Serdjukovu tiek asociēta ar neapmierinātību pret varu kopumā. Man šķiet, ka Putins ir zaudējis savas bijušās darbavietas atbalstu, kas iepriekš darīja viņu spēcīgu. Šī spēka vakuuma dēļ var rasties saspīlējums starp armiju un Kremļa vadību. Ja turpinām runāt par zīmīgiem signāliem, jāpiemin vēl viens: pēkšņi Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins paziņo, ka viņam neesot prezidenta ambīciju. Iedomājieties, cilvēks, kuram neviens par to nejautā, sāk klāstīt, ka netīkojot pēc prezidenta amata... Tātad viņš tomēr par to domā. Pēdējā laikā Krievijas presē lasāmas spekulācijas arī par Putina slimību. Šāda situācija mulsina Krievijas eliti un rada iespaidu, ka Putina radītā varas konstrukcija sākusi šķobīties.
– Velti gaidīt varas liberalizāciju Krievijā, taču Putinu piebeigs vēlme pēc iespējas stingrāk piegriezt skrūves – uzskata bijušais Lielbritānijas vēstnieks Krievijā. Vai varam piekrist Tonija Brentona pozīcijai?
A. S.: – Nacionālās stratēģijas institūta prezidents, politologs Staņislavs Belkovskis (1971) salīdzina Vladimiru Putinu ar Leonīdu Brežņevu, agrīno Gorbačovu un – vēlīno Gorbačovu. Ar to politologs grib sacīt, ka Putins, tāpat kā savulaik Brežņevs, spēlē nevis līdera, bet gan vidutāja, moderatora lomu starp elites pārstāvjiem. Ilgākā laika periodā skatoties, abu pārvaldība noved pie stagnācijas, kuru uztver arī sabiedrība. Runājot līdzībās ar agrīno Gorbačovu, Putins redz, ka Krievijas politiski ekonomiskā sistēma sevi ir izsmēlusi, un saprot, ka vajag kaut ko darīt, taču nezina, ko. Putins kā vēlīnais Gorbačovs tāpēc, ka nespēj vairs ģenerēt cerības. Viņu vai nu pacieš, vai neieredz. Beigu beigās šī situācija noved pie 1991. gada augusta. Ja runājam par nestabilitāti, nepārvērtēsim skrūvju piegriešanas mehānismu. No vienas puses, tas, protams, sistēmu stiprina, bet, no otras, – atklāj arī tās vājumu. Viens no tā elementiem ir mūžīgā cīņa ar korupciju, kura Krievijā notikusi gadsimtiem ilgi. Ja lakoniski vajadzētu definēt Krievijas vēsturi, rakstnieks Nikolajs Karamzins (1766–1826) saka: – zādzība! (Piez. – atbildot uz cara Aleksandra I jautājumu par stāvokli valstī, N. K. saka: «Воруют, государь!» – zog, jūsu augstība!). Korupcija vienmēr bijusi integrēta sastāvdaļa Krievijas varas sistēmā. Te, lūk, Putins sakaras ar dilemmu. Ne jau politiskā opozīcija var nostumt malā Putina režī
mu – to izdarīs sabiedrība, kuru šī korupcija smacē nost. No otras puses, Putina režīms lielā mērā ir balstīts uz sistēmu roka roku mazgā. Redzam, ka apcietināta bijusī Aizsardzības ministrijas īpašuma attiecību departamenta priekšniece Jevgeņija Vasiļjeva, bet pats Serdjukovs ir nobīdīts kompānijas Rostehnologiji ģenerāldirektora Čemezova padomnieka amatā. Tas liecina, ka Putins nav gatavs ziedot savējos. Ja tā notiks, šis būs signāls, ka kuģis sāk grimt.
K. D.: – Elites galvenā problēma patlaban ir varas un savstarpējo ienākumu sadale, bet signāli, kuri nāk no Putina, lielai daļai elites nav saprotami.
A. S.: – Uztrauc arī atbilde uz jautājumu, vai Putins šobrīd pilda savas funkcijas? Vai viņš spēj sabalansēt elites grupējumu intereses, saglabājot popularitāti arī sabiedrībā? Medvedevs to nespēja.
– Raksturojot Dmitriju Medvedevu, jūs Sprūda kungs, atgādinājāt teicienu: Gorbachev light. Jūs pieļāvāt iespēju, ka sācies Medvedeva noriets. Tomēr Krievijas premjers sniedzis interviju franču avīzei Le Figaro, kurā nenoliedz, ka varētu balotēties prezidenta amatam 2018. gada vēlēšanās.
A. S.: – Joprojām palieku pie pārliecības, ka Medvedevs ir Gorbachev light. Viņš nekad nav bijis pašpietiekams politiķis. Medvedevs pat vienreiz nebija pa īstam iekāpis upē, lai kļūtu par patstāvīgu prezidentu. Iespējams, ka paziņojums franču žurnālistiem ir mēģinājums simulēt ilūziju, ka viņš ir varas spējīgs. Šī ir diplomātijas sastāvdaļa.
– Medvedevs ir samierinājies ar to, kā viņam bija jāpamet prezidenta krēsls?
K. D.: – Domāju, tā ir Putina kļūda, ka septembrī, neprasot tautas gribu, viņš piespieda Medvedevu diskreditēt prezidenta posteņa lomu. Putins bija tas, kurš izveidoja paralēlu struktūru – t.s. tehnisko valdību. Viņš radīja nodaļas, kuras atbild par katru virzienu prezidenta administrācijā, tādējādi aizvietojot Medvedeva funkcijas. Iedomājieties vēl nepatīkamāku situāciju – prezidents premjera prombūtnē faktiski pārņem valdības vadību, paziņojot par aizsardzības ministra atstādināšanu un jauna iecelšanu! Tā taču ir premjera prerogatīva. Domāju, ka arī turpmāk Medvedevs nevar pretendēt uz nopietna politiķa statusu, jo viņš pēc savas būtības nav piemērots stingrās rokas lomai, kuru Krievijas sabiedrība saista ar premjera statusu. Medvedevam nav reālas iespējas atgriezties prezidenta amatā. Taču ir
viens – bet. Es īsti nepiekrītu Andrim, ka Medvedeva paziņojums ir tikai diplomātijas sastāvdaļa pirms tikšanās ar Francijas prezidentu. Kaut kas Kremļa administrācijā ir noticis, ko mēs līdz galam nesaprotam. Medvedevs bez Putina ziņas nekad neatļautos paust savas pretenzijas uz prezidenta amatu. Iespējams, kaut kas ir ļāvis šādus paziņojumus izteikt vai nu pašam pēc savas iniciatīvas, vai arī elites grupējumiem vienojoties.
– Pirms varas maiņas Krievijā jūs, Sprūda kungs, teicāt, ka eksistē divas nometnes – Medvedeva un Putina, tikai Medvedevs pats nesaprot, pie kuras pieder. Varbūt viņš beidzot определился, proti, ir atskārtis, kurai nometnei pievienoties – smukajiem jeb gudrajiem.
A. S.: – Galvenā doma bija tā, ka Medvedevs gribot vai negribot ir izveidojis modernākas, demokrātiskākas un atvērtākas Krievijas tēlu. Tāpēc Putina atgriešanās vairs nav atgriešanās uz slimā, haotiskā Borisa Jeļcina fona. Kamēr Medvedevs nezināja, kurai nometnei ir piederīgs, tikmēr izveidojās sabiedrības daļa, kura jau bija noticējusi progresīvām idejām, kas ik pa laikam izskanēja no prezidenta mutes.
K. D.: – Jā, tā galvenokārt bija inteliģence, vidusslānis. Diemžēl lielā sabiedrības masā Medvedeva novatoriskās gadžetu idejas nebija saprotamas ne toreiz, ne tagad.
– Izskatās, ka opozīcija jau ir zaudējusi savu protesta garu. Kā jūs prognozējat – tā izčākstēs vai tomēr atgūs savu cīņas sparu?
K. D.: – Opozīcija ir sašķelta tāpēc, ka demokrātija ir ļoti lēna lēmumu pieņemšanas forma. Turklāt tā balstīta uz kompromisiem, sevišķi uz personīgajiem. Ir vēl kāds būtisks faktors: Krievijā opozīcija lielā mērā ir vadīta no varas struktūrām. Kā jau parasti, opozīciju vājina arī līderu personiskās politiskās ambīcijas. Ja savā starpā nevar vienoties par demonstrāciju datumiem, mītiņu norises vietām, lozungu saturu, kā gan var cerēt uz plašu masu atbalstu. Pagaidām neviens nespēj izvirzīt jebkādu pozitīvu programmu – līdz šim tā bijusi negatīva. Tikuši izvirzīti saukļi: nost ar Putinu, nost ar režīmu! Bet ko darīt pēc tam, kāds būs pārejas periods, par to neviens nerunā. Notiekošā nejēdzību atklāj incidents ar pankroka grupu Pussy Riot. Ne velti ironizē, ka Krievijā notiek nevis putinizācija, bet gan pusinizācija. Jāatzīst, ka vara rīkojas ļoti mērķtiecīgi. Pieņemto vai sagatavoto likumdošanas aktu ietekme uz opozīciju būs graujoša. Kā piemēru var minēt likumu, kurā paredzēts, ka ar politiku saistītajām nevalstiskajām organizācijām būs jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Vēl viens likums, kuru var izmantot varas interesēs, ir saistīts ar interneta portālu uzraudzību. Tas valdībai ļauj bloķēt vietnes ar nevēlamu saturu. Var sacīt, ka saplūst iekšējās pretrunas opozīcijā un varas spiediens pret to. Patiešām stipru opozīciju neveidos Ksenijas Sobčakas tipa līderi. Īstie protesta kustības vadoņi nāks no ekonomiskās elites, un tiem būs jārisina reāli sociālie uzdevumi.
A. S.: – Vara pietiekami veiksmīgi diskreditējusi opozīciju, ļaujot tās līderiem pašiem izgāzties.
– Politikas vērotāji norāda, ka Krievija tiecas kļūt par superlielvalsti, kas reāli un efektīvi ietekmētu starptautisko politiku. Vai tad šobrīd Krievijas loma ir tik niecīga pasaules vareno klubā?
A. S.: – Krievijas problēma ir tā, ka vienlaikus valsts ir gan ļoti spēcīga, gan ļoti vāja. Runājot par Krieviju, Globalizācijas studiju institūta direktors Boriss Kagarlickis lieto terminu – periferiālā impērija (Периферийная империя: циклы русской истории, Борис Кагарлицкий). Kaut arī lielvalsts, tā joprojām paliek periferiāla pasaules politiskajos un ekonomiskajos procesos.
– Uzskata, ka Krievija pašreiz cieš no ASV uzmanības trūkuma, jo Amerika pastiprinātu interesi izrāda par Ķīnu, Austrumāziju un arābu pasauli. Krievijai rodas mazvērtības kompleksi, tā jūtas kā starptautiski otršķirīga valsts, kas nav pat ienaidnieka statusa vērta.
K. D.: – Mēs parasti skatāmies uz Krieviju no savām, mazas valsts, pozīcijām. Neaizmirsīsim, ka virs mums karājas milzīgs trīsstūris – ASV, Ķīna un Krievija. Tās ir valstis, kuru rīcībā ir grandiozs kodolieroču potenciāls, bet vienlaikus pastāv arī stabilitāte atomieroču kontroles jomā. Tai pašā laikā Krievijai ir vēl kāda nozīme, ne tikai stabilizējoša. Baraka Obamas nacionālās drošības jautājumu padomnieks Toms Donilons izteicies, ka Krievijai patlaban ir jābūt tik civilizētai, lai tā spētu kļūt par stabilizējošu faktoru.
A. S.: – Krievija (runājot Madlēnas Olbraitas vārdiem par ASV lomu) vienmēr būs indispensable – neatņemama un neaizvietojama pasaules nācija. Bet, no otras puses – ja Krievijas varenība slēpjas tikai kodolieročos – nu, tad atvainojiet, par kādu lielvalsts statusu mēs runājam... Nenoliedzami mēs vēlētos stabilu, rietumnieciski orientētu Krieviju, taču iepriekšējās tūkstošgades vēsturē šāda Krievija nekad nav eksistējusi. Vai nu tā bijusi demokrātiska, bet nestabila, vai arī stabila, bet autoritāra un antirietumnieciska.
K. D.: – Skaidrs, ka Krievija nebūs civilizācijas bīdītāja un modernizācijas virzītāja vai pasaules intelektuālais centrs, taču Krievija joprojām saglabājas kā milzu investīciju tirgus.
A. S.: – Lūk, te arī redzam pretrunas. Varam pieminēt kaut vai Džeksona–Vanika grozījumus* (Jackson–Vanik amendment), likumu, kas tika pieņemts aukstā kara laikā, ierobežojot tirdzniecību ar Krieviju. Protams, biznesa grupas Amerikā ļoti spēcīgi lobē šo likuma grozījumu atcelšanu, cerot, ka lēmums ļaus viņu biznesam ieiet Krievijā. No vienas puses, apsvērumi ir gluži racionāli, bet tajā pašā laikā ASV Kongresa Pārstāvju palāta pieņēmusi arī t.s. Magņitska likumprojektu**. Šī divdomība arvien vairāk parādās gan ASV, gan Vācijā, jo ir jārod kompromiss pašiem ar sevi. Bundestāgā pirmoreiz notika reālas debates par situāciju Krievijā***. Vācijas politiķi atzīst: ja sākotnēji bija izredzes, ka ar modernizācijas un integrācijas palīdzību izdosies Krieviju iesaistīt demokratizācijas procesos, tagad ir skaidrs, ka pēc Medvedeva aiziešanas cerības nav īstenojušās.
– Augustā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieņēma lēmumu par personām non grata, proti, bijušo ziņu aģentūras Regnum vadītāju Modestu Koļerovu un galvenā redaktora vietnieku Igoru Pavlovski. Šā gada martā par Latvijai nevēlamām personām tika atzīti divi skandalozi Krievijas vēsturnieki – Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs. Kā Koļerovs izskatās mūsu pārrunājamās tēmas ietvaros?
A. S.: – Vienmēr esmu atbalstījis domu, ka jāveido dialogs, jo neielaišana valstī neliecina par spēku. Taču, runājot par Simindeju un Djukovu, tas bija pareizs lēmums. Cilvēkiem, kuri Latvijā ierodas valodas referenduma kontekstā ar tendenciozām izstādēm, kad situācija valstī jau tā ir sakaitēta, spēka parādīšana nav vājuma pazīme. Koļerova gadījumā situācija ir sarežģītāka. Savos izteicienos viņš ir provokatīvs, bet tas ir stils, kuru viņš attiecina ne tikai pret Latviju vien – viņš ir arī kritisks pret citām valstīm un spēlētājiem, ieskaitot Krievijas Ārlietu ministriju. Nenoliedzami, Koļerovs ir zinošs un par Baltijas valstīm informēts politologs, kaut arī viņa pozīcija mums ir bieži nepieņemama.
K. D.: – Edgara Rinkēviča paziņojumā bija teikts, ka Koļerovs tiek izsludināts par persona non grata viņa darbību rezultātā, par kurām ziņas ir sniegušas kompetentas iestādes. Tāpēc šo pusi varam izslēgt no savām diskusijām. Kas attiecas uz Koļerova kunga valstisko nozīmi, tā ir stipri pārspīlēta. Krievijas vēstnieks Latvijā ir paudis viedokli par Koļerova vietu un lomu.
– Atļaujiet, citēšu vēstnieka intervijas fragmentu no Latvijas Avīzes, kurā viņš izsakās par Koļerovu, Gromiko mazdēlu un Lukjanovu: «[..] visas trīs minētās personas nav KF oficiālas amatpersonas un nepārstāv nevienu valstisku struktūru. Līdz ar to viņu teiktais ir privāts viedoklis [..]»
K. D.: – Jāpiekrīt Sprūda kungam, ka Modests Koļerovs ir ļoti zinošs. Tomēr viņš atsauc atmiņā manus trīs dienesta gadus padomju armijā. Tur sastapos ar līdzīgu personību – komandieri, kurš bija apveltīts ar demagoga talantu un spēja sanaidot vairākus cilvēkus vienlaikus. Viņš pēc savas būtības bija intrigants. Palasot Koļerova interviju Daugavpils laikrakstā Gorod.lv, var pamanīt, ka viņš rīkojas līdzīgi. Piemēram, runājot par mūsu ĀM, Koļerovs ar saviem izteicieniem noteikti izraisa daudzus jautājumus.
– Konkrētāk: runa ir par ministru Edgaru Rinkēviču un ĀM valsts sekretāru Andri Teikmani.
K. D.: – Gribu pieminēt vienu no Latvijas vēsturnieku skolotājiem – profesoru Duhanovu. Viņa meita Irina Saveļjeva strādā Krievijā, Poļetajeva institūtā (Институт гуманитарных историко–теоретических исследований имени А. В. Полетаева). Latvija nez kāpēc ar to nesadarbojas, toties pievēršam uzmanību visādiem koļeroviem, djukoviem vai simendejiem. Mēs reaģējam uz izaicinājumiem, ko izsaka cilvēki, kuru mērķi nav tīri, un paši ar savu izturēšanos viņiem piespēlējam. Mums ir jāmeklē sabiedrotie, ne tikai pretinieki. Intelektuālajā Krievijā viņi ir.
* Džeksona–Vanika grozījumi, kas tika pieņemti 1974. gadā, cenšoties piespiest Maskavu atļaut ebreju emigrēšanu.
** Advokāts Sergejs Magņitskis mira 2009. gadā Maskavas cietumā. Magņitskis savulaik atklāja, ka no valsts budžeta 5,4 miljardus rubļu (93 miljonus latu) izzaguši tiesībsargājošo orgānu līdzstrādnieki, kas atriebjoties organizēja jurista kriminālvajāšanu, šīs naudas izsaimniekošanā apsūdzot pašu Magņitski. Šo gadījumu atzina par vienu no kliedzošākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā pēdējo gadu laikā. Kongresmeņi pieprasa Džeksona–Vanika grozījumus aizstāt ar jaunu – t.s. Magņitska likumu, kas paredz vīzu aizliegumu un banku kontu iesaldēšanu aptuveni 60 Krievijas amatpersonām, kuras atbildīgas par advokāta nāvi.
