Intervija ar Andreju Ēķi, kādreizējo telekompānijas LNT īpašnieku un ģenerāldirektoru, – par nākotni, filmu biznesu un nacionālajām interesēm.
– Ilgu laiku tevi pazinām kā LNT galveno cilvēku, tu visiem asociējies ar šo telekompāniju. Kāds patlaban ir tavs statuss?
– Esmu pieņemts kompānijas LNT stratēģiskajā padomē, manas zināšanas ir novērtētas, jo man ir sava vīzija par to, kāds nākotnē varētu izskatīties apvienotais medijs. Taču mediji šobrīd strauji mainās, un neviens nevar pilnīgi konkrēti un droši pateikt, kas īsti notiks. Jāprecizē, ka nekādas izpildvaras man nav, esmu tikai ideju ģenerators. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka ģenerēt idejas – tā ir mana vismīļākā nodarbošanās. Izpildvara man vairs nepatīk, tā man pat krīt uz nerviem.
– Kāpēc tad tā?
– Tāpēc, ka mūsdienu nežēlīgajā pasaulē izpildvarai lielākoties jānodarbojas ar izdevumu griešanu. Tas tomēr ir darbs ar cilvēkiem, un beidzot gribas būt arī labajam tēlam, nevis tikai griezējam.
– Kā tu domā – tevi ilgi turēs kā ideju ģeneratoru? Varbūt tas ir pieklājības aicinājums vai nosacīts laiks?
– Es pieļauju, ka tas ir nosacīts laiks. Jautājums ir manī pašā. Ko nozīmē – turēs? Atbilde ir: vai es gribēšu turēties. Es pats ģenerēju savus biznesus. Man interesants ir neapgūts lauks un nav interesanti, ja lauks ir apsēts. Ir, protams, menedžeri, kuriem patīk, ja lauks ir apsēts, sastādīts. Man interesants ir posms, kurā notiek divu kanālu saplūšana.
– Vai nav tā, ka MTG ir ļāvis kanālam TV3 aprīt kanālu LNT?
– Ja MTG Latvija cilvēki to izdarīs, viņi būs neprātīgi. Tas draudētu ar to, ka investētā nauda tiek izmesta miskastē. Viņu interesēs, manuprāt, ir atstāt LNT kā kanālu saviem skatītājiem, arī TV3 – saviem.
– Kā tad pozicionēsies TV3 un LNT?
– Es nevaru runāt MTG vārdā, varu spriest tikai no sava viedokļa. Bieži esmu jautājis Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļiem: ar ko Latvijas Televīzija atšķiras no LNT? Un ko vispār nozīmē sabiedriskā televīzija? Ar ko tā atšķiras no komerctelevīzijas? Cilvēki uz šo jautājumu izvairās atbildēt. Bet kāpēc nevarētu būt valsts pasūtījums, ko realizē neatkarīgs producents, un šo produktu ievieto komerctelevīzijā? Nu, piemēram, tāda ideja: mums vajag, lai laukos nedzīvo daudz cilvēku, brauciet uz Rīgu, mēs taisām ciet skolas un slimnīcas. Šāda TV programma būtu piecu gadu termiņā – kā atbraukt uz Rīgu, kā iekārtoties, ko darīt. Cita programma: kā vienam fermerim iekārtot kūti 500 govīm? Tad televīzijā būtu pozitīvie stāsti, kā, teiksim, Holandē tiek iekārtotas fermas ar 500 govīm. Taču mūsu valsts ir slikta saimniece: valstij nav konkrētu plānu, ir tikai kaut kāda tukša filozofija. Ja es būtu karalis, ja es būtu īpašnieks... Tad es teiktu
NEPLP padomei: godātie, jūs esat ievēlēti uz pieciem gadiem, informatīvajai telpai 40% apmērā ir jābūt Latvijas nacionālo mediju rokās, pārējais ir citu – angļu, lietuviešu, krievu – rokās, tāpēc es dodu jums naudu, lai sadalījums būtu tieši tāds. Bet, ja tu aiziesi un pajautāsi, piemēram, Dimantam, kas rakstīts viņa darba līgumā, tu neiegūsi nekādu atbildi. Arī tad, ja pajautāsi, kas ir Latvijas Nacionālā kino centra uzdevums, tu ieraudzīsi izplūdušus mērķus – informēt, izglītot, paplašināt utt. Bet tur nekad nebūs precīzu skaitļu, cik naudas varētu piešķirt tam vai citam mērķim.
– Nu, labi. Bet vai citās valstīs ir sabiedriskā televīzija?
– Piemēram, Amerikā ir viens publiskais kanāls, ko uztur valsts, taču tas ir maznozīmīgs. Bet Amerika ir demokrātijas šūpulis un citadele! Tad kāpēc viņiem nav tādas TV? Atbildu. Televīzija Eiropā bija vajadzīga totalitārajām un pustotalitārajām varām – lai nozombētu savus pavalstniekus. Pārējām varām televīzija bija vajadzīga, lai ātri izziņotu kara sākšanos. Valdītāji no TV kanceles varēja pateikt, ko un kā darīt. Tas ir Eiropas modelis, un komerctelevīzijas tur ilgi nelaida pie teikšanas. Tās radās tikai 80. gadu beigās. Pirms tam bija valstiski veidojumi. ASV bija citādi. Amerikāņi dzīvoja komūnās, un, lai tās varētu veiksmīgāk izdzīvot (orkāns nāks, būs plūdi, mums jāceļ baznīca), viņiem bija vajadzīgs savs medijs – komūnas rupors. Tāpēc arī atšķīrās Eiropas un ASV diktori: Eiropā bija tādi nopietni un stīvi, savukārt Amerikā diktori bija tādi... savējie veči.
– Latvijā apvieno ne tikai divas komerctelevīzijas, bet arī sabiedrisko radio un sabiedrisko televīziju. Kā tu vērtē šo manipulāciju?
– Jautājums: uz kuras bāzes to taisās apvienot? Latvijas Radio ir unikāli saglabājies produkts, kurā ir četri kanāli ar precīzu finansējumu, tāpēc man šķiet, ka Latvijas Televīziju vajadzētu pievienot Latvijas Radio. Tāpēc profesionāļiem vajadzētu izdomāt, kā šim Latvijas Radio varētu klāt pielikt televīzijas kameras, lai neko nesačakarētu. Tad varētu izveidoties ārkārtīgi spēcīgs medijs. Bet tad, kad man teic, ka vajadzētu vienkārši apvienot, nezin kur iztērējot 50 miljonus latu, es vairs neko nesaprotu. Šobrīd izskatās, ka visa nauda paredzēta tehnikai un būvniecībai, bet jaunu raidījumu veidošanai – nekas nav paredzēts. Viens īsts kapitālists vispirms pats sev formulētu: kāpēc viņam ir vajadzīga valsts televīzija un radio? Kādi produkti man ir vajadzīgi? Un tikai tad sāktu domāt, kādā telpā to visu ievietot. Zini, man vienmēr ir paticis meklēt pirmvārdus. Piemēram, kas ir birokrāts? Grieķiski tas nozīmē: krēsla vara. Un kas ir demokrātija? Tā ir pūļa vara. Precīzi! Un priekš kam tad ir šī vara? Kam ir paredzēta šī sabiedriskā televīzija? Man tagad kāds var mesties virsū, sak, es uzbrūku konkurentiem. Nē, tagad vairs es neesmu konkurents. Es tagad varu būt tikai filozofs televīzijas jomā. Piecdesmit gados cilvēki ir pieraduši, ka ir tāda sabiedriskā televīzija, un mēs saprotam, kāpēc padomju varai vajadzēja sabiedrisko televīziju – ideoloģijas kultivēšanai. Tagad vairs tā nav...
– Nu kā tad nav. Televīzija joprojām ir spēcīgākais ideoloģiskais ierocis.
– Latvijas Televīzijas vadītājam Edgaram Kotam gan nevar pārmest to, ka viņš raidījumu veidotājiem būtu uzspiedis kaut kādu konkrētu ideoloģisko virzienu.
– Bet vai tad nav skaidrs, ka sabiedriskais medijs nepieciešams kādas konkrētas ideoloģijas propagandēšanai?
– Vārdi «ideoloģija» un «propaganda» ilgu laiku bija tādi kā aizliegti. Un tikai pavisam lēnām mēs sākām runāt par to, kāpēc mums vajadzīga sava valsts, sākām runāt par valsts ideoloģiju, sākām analizēt to, kāpēc mēs – ap divi miljoni cilvēku – turamies kopā. Mums tāpēc ir vajadzīga ideoloģija, kāda ideja, uz kuras pamata mēs varētu vienoties. Ideja, kuras dēļ varētu dzīvot.
– Tu savās filmās un raidījumos esi kultivējis Latvijas valstiskuma ideju. Vai tagad tu to varēsi darīt, būdams vien stratēģiskās padomes loceklis?
– Man paliks filmas, ar kuru palīdzību es to darīšu. Ar mani ir tā: jo es vecāks palieku, jo vairāk sāku saprast kādas lietas. Kad biju jauns, visu ķēru virspusēji. Pastāstīšu, lūk, ko. No Lietuvas atbrauca viens vīrs, viņš ir Kauņas vicemērs, un teica, ka viņiem Lietuvā neesot tādas patriotiskas filmas kā Latvijā Rīgas sargi. Lietuvā, viņš saka, visi esot aizņemti ar izdabāšanu Rietumu festivāliem, precīzāk – ar Rietumu festivālu kritiķiem, kuri mudina Lietuvu pieplūdināt ar vēl uzmācīgāku Rietumu festivālu, kā mēdz teikt, draivu. Viņš Kauņā pat ir uztaisījis kinostudiju. Viņš tikās ar mani un Aigaru Graubu un interesējās par kopdarbības iespējām. Bet ideja ir tāda: Lietuvā ir bijusi ļoti spēcīga nacionālo partizānu kustība, kur lietuvieši un latvieši esot situšies kopā. Un tad es atskārtu, ka faktiski neko nezinu par lietuviešiem. Jā, es zināju, ka viņiem nav bijis leģions, bet – kāpēc nav bijis, kas ap to visu ir apkārt – to nezināju. Kad sākām vākt kopā materiālu, nonācām arī pie Arvīda Griguļa romāna Kad lietus un vēji sitas logā un pie tāda paša nosaukuma filmas, kas tika uzņemta padomju Latvijā 1968. gadā. Kā viņš vispār nonāca pie tāda darba rakstīšanas? Acīmredzot tas bija čekas pasūtījums. Pēc tam uzzinājām par lidmašīnu, kas piecdesmitajos gados tika notriekta virs Liepājas. Izrādījās, ka aukstais karš tā kārtīgi bija sācies tieši virs Latvijas teritorijas. Izrādījās, ka tā bija pirmā amerikāņu kara lidmašīna, kas lidoja virs okupētās Latvijas teritorijas. Amerika taču nebija atzinusi Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Krievi lidmašīnu notrieca. Tagad tā ar visu apkalpi guļ Baltijas jūrā netālu no Liepājas. Un tikai pēc tam sākās visi pārējie aukstā kara notikumi. Vēl pēc tam nopirku grāmatu angļu valodā Red Web (Sarkanais tīmeklis – angļu val.), no kuras uzzināju par dubultaģenta – britu un PSRS izlūkdienestu aģenta – Kima Filbija lomu Latvijas norisēs piecdesmitajos gados. Daudzi cilvēki bija čekistu savervēti un nīcināja mūsu mežabrāļus. Kims Filbijs, aukstais karš – viss bija koncentrējies šeit, Latvijā. Iedomājies, visur Eiropā bija beidzies karš, bet Baltijā līdz pat 1955./56. gadam tas turpinājās. Jautājums – kāpēc? Tāpēc, ka rietumnieki visu laiku solīja otrās frontes atvēršanu. Un cilvēki cerēja, ka okupantu varu vēl var patriekt. Nav arī izanalizēts, kāpēc Latvijā bija tik daudz un tik spēcīgi mežabrāļi. Bet fakts ir tāds, ka viņi kārtīgi nostopēja padomju kolonistu ieceļošanu Latvijā: te taču šauj! Tas viss kopā ir tik ļoti garšīgi, ka jātaisa filma! Būtu ļoti triviāli veidot filmu, ka mežabrāļi sēž bunkurā un gaida, kad viņus nošaus. Bet tad, kad mēs ikvienai lietai iegūstam pasaules kontekstu, viss iegūst daudz lielāku nozīmību.
– Protams, viena pamatīga filma var atsvērt gadiem veidotu ideoloģisko nostādņu programmas, kas netiks realizētas.
– Jā. Piemēram, ir tāds režisors vēsturnieks Edvīns Šnore. Un viņš ir izveidojis filmu Soviet story. Šī filma izdarīja daudz vairāk, nekā būtu izdarījuši simts tanku. Šnorem vajadzētu ļaut, lai viņš vēl taisa filmas, un tās būtu mūsu valsts aizsardzības budžeta vērtas! Lai veido filmas un rāda Eiropas Parlamentam! Vai tad tas nemaksātu to lielo naudu? Un tagad vēl domāt – vajadzīgs nacionālais pasūtījums vai ne? Protams, ka vajadzīgs! Taču liberāļi neko tādu negrib, liberāļiem vārds «nacionālais» uzdzen drebuļus. Palasi filmas Pērlhārbora titros: šī filma ir Amerikas valsts pasūtījums, lai ar iespaidīgas, patriotiskas kinolentes palīdzību izskaidrotu visai pasaulei, kas un kā notika 1941. gada 7. decembrī, kad japāņi uzbruka ASV ostai Pērlhārborā. Man LNT laikos ir gadījies tā: nopērkam kādu krievu seriālu, kas sākumā izskatās labs, bet pēc kāda laika izspraucas kaut kādi ideoloģiski sižetiskie uzstādījumi. Protams, mēs nevarējām zināt, ka, piemēram, 352. sērijā parādīsies mums nepieņemami, ideoloģiski greizi pavērsieni. Bet mums pašiem arī jātaisa kontrpropaganda, mums jādod savs vēstures skaidrojums! Tagad Krievijas – Latvijas vēsturnieki komisijā strīdēsies: bija okupācija vai nebija? Tiešām – kādam par to vēl ir jautājumi? Nu, smieklīgi. Labāk dodiet naudu Edvīnam Šnorem, lai viņš taisa filmas! Un tādas liecības būs visticamākās un iespaidīgākās. Taču mūsu valstij diemžēl nav tādu uzstādījumu... Ar šādu attieksmi šodienas bangojošajā pasaulē, kur robežu vairs nav, mēs varam vienkārši nobalsot par to, ka izšķīstam kā nācija, pazūdam kaut kādā laika posmā X. Bet varam arī nobalsot par to, ka mums visiem kopā ir interesanti un ka mēs kādus dažsimts gadus gribam te dzīvot un plaukt. Taču jānodefinē tas, uz kādas bāzes mēs dzīvojam un kas ir mūsu mērķi, turklāt tādam definējumam jānāk no Valsts prezidenta, Ministru kabineta, Saeimas puses. Ja nemaldos, visu mūsu valsts prezidentu paspārnē taču eksistējusi t. s. Stratēģiskās analīzes komisija, taču nekad neesmu dzirdējis nevienu ideju, kas būtu aizgājusi tautā. Tad kādas ir mūsu valsts nacionālās intereses?
– Bet LNT pirms diviem gadiem taču veidoja raidījumu sēriju par Latvijas nacionālajām interesēm.
– Nu, tur uzreiz klāt piešuva politiku. Taču es nenožēloju, ka bija tādi raidījumi. Esmu laimīgs, ka mēs pacēlām šos nacionālo interešu jautājumus, un tagad tie sāk ieskanēties vairāk. Ceru, ka tomēr atradīsies kāda partija, kas nāks klajā ar nacionālo interešu aizstāvību.
– Kas finansiālā ziņā bija lielākais ieguvējs no LNT un TV3 apvienošanas?
– Ilgus gadus abi TV kanāli strādāja ar zaudējumiem, klapējot viens otru. Tāpēc vislielākie ieguvēji bija citi mediji, kas nāca iekšā Latvijā un varēja te mierīgi ieplesties. Abiem kanāliem – gan LNT, gan TV3 – vajadzēja maksāt par izplatīšanu, savukārt kanālam PBK nevajadzēja maksāt neko. Tā bija liela netaisnība.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
