Iedomāsimies, ka Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis pieņem jaunu – piena nozares padomnieku.
Padomnieks pieaicina ekspertus un izstrādā likumprojektu par piena subsīdijām. Pamatojoties uz to, ka «samazinājusies iespēja tikai ar tirgus mehānismiem (bez publiskās iejaukšanās) saprātīgi investēt jaunās» slaukšanas iekārtās, padomnieki, bīdot Valsts prezidentu kā marioneti pa priekšu, aicina pie pašreizējās tirgus cenas, kad piena litrs maksā 30 centus, noteikt vēl papildu subsīdiju un solidāri no katra ēdāja obligātā formā iekasēt papildus 50 centus par katru no zemniekiem iepirkta piena litru. Rēķinot, ka Latvija gadā saražotu miljonu tonnu piena, katrs Latvijas iedzīvotājs (arī zīdaiņi un pensionāri) gadā papildus visiem nodokļiem un tēriņiem būtu spiests nomaksāt obligāto piena iepirkuma nodevu - 250 eiro gadā uz katru. Ģimenei ar diviem bērniem tie būtu 1000 eiro gadā. Turklāt varētu ar likumu noteikt - pienu vari nedzert, bet obligātā iepirkuma komponente ir jāmaksā. Nesamaksāsi - marš, prom uz Īriju!
Turklāt kāpēc tikai pienam? Tādu pašu obligāti nomaksājamu papildu subsīdiju tirgus cenai par labu ražotajiem varētu noteikt arī maizei, augu eļļai, zivīm, gaļai un pat burkāniem. Skanētu skaisti - «Obligātā burkānu iepirkuma komponente».
Smieklīgi? Nav smieklīgi. Kas tirgus ekonomikā tiek liegts pilnīgi visiem, ir atļauts dažiem - politiķiem pietuvinātiem, izredzētiem enerģētiķiem! Tieši tā uzdarbojās obligātās iepirkuma komponentes biznesmeņi enerģētikas nozarē, bet Valsts prezidenta ekonomikas padomnieks Andis Jēkabsons kopā ar pieaicinātajiem ekspertiem ir sagatavojuši jaunu likumprojektu, kas paredz dažiem elektrības ražotājiem par saražoto elektroenerģiju piemaksāt subsīdiju pat 3,5 centu lielumā par katru saražoto kilovatstundu.
2015. gada decembrī, laikā, kad elektroenerģijas vidējā mēneša tirgus vairumcena Zviedrijā bija 2 centi par kilovatstundu (Somijā un Igaunijā 2,7 centi par kilovatstundu), Latvijā no mazajām HES elektroenerģija tika iepirkta, maksājot 14,2 centus par kilovatstundu, no biogāzes stacijām - par 13,5 centiem par kilovatstundu, no biomasas stacijām - par 10,6 centiem par kilovatstundu, bet no vēja stacijām - par 7,1 centu par kilovatstundu.
Valsts prezidenta azotē ieperinājušās odzes piedāvā Latvijas uzņēmējiem nespējniekiem par elektroenerģijas ražošanu maksāt subsīdiju, kas teju vai divas reizes pārsniedz elektrības tirgus cenu Skandināvijas ziemas periodā.
Pašlaik OIK ir viena no lielākajām Latvijas ekonomikas konkurētspējas problēmām. Starpību starp tirgus cenu un neefektīvo ražotāju elektrības pārdošanas cenu solidāri uz galviņām sadalīja visiem elektrības lietotajiem. Mēs to jau maksājam! Mēs visi - elektrības rēķinu maksātāji - maksājam simtus miljonu eiro katru gadu par to, ka vairāki politiski pietuvināti uzņēmēji - nespējnieki - neprot un negrib ražot elektrību par ES tirgus cenām! Atjaunojamo resursu atbalsta politika ievērojami sadārdzināja elektroenerģijas cenu Latvijā, būtiski samazinot visu tautsaimniecības nozaru (īpaši rūpniecības) starptautisko konkurētspēju.
Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents Uldis Biķis to izteica vienkāršā salīdzinājumā: «Latvijā elektrība ir par 20% dārgāka nekā Igaunijā, par 30% dārgāka nekā Polijā un par 45-50% dārgāka nekā Skandināvijā.»
Esošā situācija un Vējoņa padomnieku ieceres ir pretrunā ar Ministru kabineta oficiāli deklarēto. Atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajām Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam, Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir paaugstināt tautsaimniecības konkurētspēju, paaugstināt energoapgādes drošību, dažādojot enerģijas piegādes ES iekšējā tirgus ietvaros gan elektroenerģijas, gan gāzes nozarē. Lai nodrošinātu stabilas enerģijas piegādes un mazinātu ģeopolitiskos riskus, Latvijas valdība atbalsta enerģijas resursu piegāžu avotu dažādošanu, attīstot starpsavienojumus un valsts iekšējās energoapgādes infrastruktūru.
Kā Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis nav noteikta prasība graut tautsaimniecības konkurētspēju un atbalstīt korumpētus nespējniekus, kas, nevarēdami ražot savu preci par tirgus cenām, kviec pēc subsīdijām, turklāt pieprasa subsīdijas, kuru izmērs ir lielāks par tādas pašas preces tirgus cenu Skandināvijā.
Latvijas ražotāji spēj konkurēt un izkonkurēt Skandināvijas ražotājus. To rāda gan kokapstrāde, gan Latvijas graudkopji un piena lauksaimnieki. Mēs spējam saražot preces lētāk nekā Skandināvija! Tas ir normāli, ka, esot kopējā ES sistēmā, mēs specializējamies dažādās jomās. Latvija specializējas jomās, kurās mēs varam izkonkurēt Zviedriju. Taču, ja Latvijas kukurūzas pūdētāji spēj saražot elektrību tikai četrreiz dārgāk nekā Zviedrija, tad uz kokapstrādātāju un pārtikas ražotāju rēķina nevajag uzbarot neefektīvos nespējniekus. Labāk īstenojam to, kas rakstīts Latvijas enerģētikas attīstības pamatnostādnēs - dažādojam «elektroenerģijas piegādes ES iekšējā tirgus ietvaros»! Pārdodam uz Zviedriju dēļus, graudus un piena produktus - pērkam no Zviedrijas elektrību. Lai kukurūzas pūdētāji pūdē savos bunduļos ko grib un cik daudz grib, bet ražojiet savu preci zem ES tirgus cenas! Ja to nespējat, tad meklējiet godīgu darbu un negraujiet Valsts prezidenta autoritāti, bīdot likumprojektus savas negodīgi iegūtās virspeļņas glābšanai.
