VID siksna trāpa bez vainas vainīgajiem
Valdības izsludinātā cīņa ar ēnu ekonomiku ir devusi zināmus uzlabojumus valsts budžetā un turpina pildīt starptautisko aizdevēju kabatas ar Latvijas bezgalīgo parādu procentiem.
Finanšu policija pērn nodarbojusies ar 328 krimināllietām, kuru personāži valstij kopā nozaguši ap 24 miljoniem latu. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu kontroles pārvalde veikusi 15 163 kon
troles pasākumus, papildus nodokļos un soda naudās aprēķinot vairāk nekā 136 miljonus. Ar savu klātbūtni vien auditori uzņēmējus pamudinājuši labprātīgi samaksāt vēl 5,4 miljonus. Taču šiem panākumiem ir arī ēnas puse. VID budžetam nokrāpto naudu iekasē, taču blēdis nereti iziet cauri sveikā. Viņa vietā sodu saņem labticīgais biznesa partneris, kas par notikušo krāpšanu uzzina tikai post factum, kad atklājas, ka partnera paraksttiesīgais valdes loceklis ir bomzis, students vai Aizkaukāza pilsonis un par notikušo darījumu sakās neko nezinām. Šādā situācijā bez vainas vainīgajam uzņēmējam nākas samaksāt partnera nozagto pievienotās vērtības nodokli (PVN), kavējuma un vēl soda naudu, kas summu uzaudzē divtik.
Sirdsapziņas ēdas
Agrāk par to pārsvarā uztraucās iekritušie uzņēmēji un viņu algotie advokāti, bet tagad notiekošajā «cīņā ar ēnu ekonomiku» bez vainas vainīgajiem tiek trāpīts biežāk, un nu jau paši auditori sāk kurnēt. Esot tāda sajūta, ka jānodarbojas ar reketu pret tiem, kas var maksāt – lieliem uzņēmumiem, kas apzinīgi maksā nodokļus! Tiesu spriedumi strīdīgajās lietās ir pretrunīgi, tāpēc nepacietīgi tiek gaidīta Eiropas Savienības tiesas atbilde uz Latvijas Augstākās tiesas senāta uzdotajiem jautājumiem. Būtiskākais no tiem: vai, nekonstatējot nodokļu maksātāja ļaunprātīgu rīcību, viņam var tikt liegtas PVN atskaitīšanas tiesības.
Ikviens darījums kļūst nelikumīgs brīdī, kad tā veicējs VID auditoram pasaka maģisko frāzi: saimniecisko darbību neesmu veicis. Par darījumu neko nezinu, parakstījis neko neesmu. Esmu vienkārši bomzis/skolnieks/ārzemnieks, kam trešās personas samaksāja pārdesmit latus par firmas reģistrēšanu uz mana vārda un formālu kļūšanu par amatpersonu. Problēma, ja tālāk uz šī blēdību saturošā darījuma ķēdi seko aplama valsts reakcija, proti, par nesamaksāto PVN vajāts tiek nevis šis bomzis, no kura, protams, nav ko piedzīt, un arī ne viņu noalgojušās personas, bet darījuma ķēdes pēdējais posms – labticīgais preces vai pakalpojuma saņēmējs.
Neatkarīgās uzmanību uz šo problēmu vērsa kāds ilggadējs VID darbinieks, vaļsirdīgi atzīstot, ka šāda prakse pastāv jau gadiem. «Protams, mums tā strādāt ir ļoti ērti. Uzrēķinu dabū pēdējais, bet vainīgais
pat netiek noskaidrots.» Un runa mēdz būt par gana nozīmīgām summām:
20, 50, 100 tūkstošiem. Atkarībā no darījumu mērogiem un aprēķinātā PVN. Likumā Par nodokļiem un nodevām iestrādātais kontroles mehānisms jeb tā saucamās datu atbilstības pārbaudes dienestam šo labi iestrādāto sistēmu padarījis vēl ērtāku.
Tiesu prakse streipuļo
Jau pirms gadiem septiņiem šīs problēmas izpētei pievērsās juriste Sandija Novicka. Toreiz viņa publicēja rakstu, kurā, pamatojoties uz konkrētiem ES tiesas spriedumiem, apgalvoja, ka «nodokļu maksātāju nevar vainot par citu nodokļu maksātāju rīcību un nodomiem», un vienlaikus secināja, ka Latvijā tas tomēr tiek darīts. Tagad S. Novicka jau kā zvērināta advokāte birojā Raidla, Lejiņš & Norcous specializējas šādās lietās un konstatē, ka lielos vilcienos nekas nav mainījies: «VID iet vieglāko ceļu – dodas pie tā, no kā var paņemt, nevis pie vainīgā.» Lielākais risks uzrauties uz blēžiem ir tiem uzņēmumiem, kam ir daudz sadarbības partneru, piemēram, auto līzinga devējiem vai graudu iepircējiem. Tradicionāli riskanta ir būvniecība. Turklāt blēdība var slēpties tikai daļā darījuma – deviņas godīgas piegādes, bet vienā PVN ar fiktīva apakšnieka piesaistīšanu nozagts. Bet finālā cieš pasūtītājs, jo VID skatījumā viņam jāspēj garantēt partnera godīgumu.
Advokāte atzīst: «Gadījumu ir daudz, taču tiesā nonāk vien niecīga daļa – kur summas lielākas vai nodokļu maksātājs principiālāks.» Šobrīd birojā ir četras ar atteiktu priekšnodokļa atskaitīšanu saistītas lietas. Skaidrs, ka jābūt ļoti augstai motivācijai, lai tiesātos ar VID. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu tiesu prakse jūtami streipuļojot (kaut gan arī tas ir uzskatāms par progresu, jo tikai 2011. un 2012. gadā sākuši parādīties arī uzņēmējiem labvēlīgi spriedumi). Acīmredzot arī Augstākā tiesa atzinusi, ka ar PVN direktīvas piemērošanu Latvijā ir problēmas, ja jau prasa padomu ES tiesai. Un jau šobrīd var prognozēt, ko autoritatīvā Eiropas tiesību institūcija pateiks Latvijai, jo pērn 21. jūnijā atbildi uz identiskiem jautājumiem tā sniegusi Ungārijai. Proti, valsts ir tiesīga atteikt PVN atskaitījumu tikai tad, ja nodokļu iestāde objektīvi pierāda, ka nodokļa maksātājs zinājis vai viņam bijis jāzina, ka PVN atskaitīšanai pieteiktais darījums bija saistīts ar rēķina izrakstītāja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka pakalpojumu augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu. Sprieduma
48. punktā paskaidrots: «Sistēmas, kurā atbildība iestājas bez vainas, izveidošana pārsniegtu to, kas ir nepieciešams Valsts kases tiesību aizsardzībai.»
Nevar atmaksāt neiekasēto
VID vadībai šai jautājumā ir diametrāli pretējs viedoklis – iekritušie ir vai nu tādi paši blēži kā bomžu algotāji, tikai neatmaskoti, vai arī maksā par savu neuzmanību. «Procentuāli tas ir ļoti mazs īpatsvars, kas var iekrist,» uzskata VID ģenerāldirektora vietniece nodokļu jomā, Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Ināra Pētersone. Lielākā daļa dienesta rosināto administratīvo lietvedību neliecinot, ka labticīgais neko nav zinājis. Krimināllietās vispār neviena labticīgā ķēdes dalībnieka neesot. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc VID šie procentuāli it kā mazskaitlīgie gadījumi šķiet nesvarīgi, meklējams principā – izmaksāt var tikai naudu, kas ir saņemta. «Labticīgie maksātāji uzskata, ka valstij ir pienākums atmaksāt pievienotās vērtības nodokli. Jā, ir pienākums, bet ar noteiktiem nosacījumiem – ja kāds to ir iemaksājis. Pievienotās vērtības nodoklis ir ķēdes reakcija – to var atmaksāt un likt priekšnodoklī tikai tad, ja kāds to naudu valsts budžetā ir samaksājis. Ir jābūt šai ķēdes reakcijai, jo pretējā gadījumā sistēma nedarbojas. Nav jau no kā atmaksāt. Ko tad – mēs ņemsim no iekasētā sociālā, lai varētu PVN kādam atmaksāt? Ja no valsts budžeta visu laiku tiks atmaksātas uz papīra uzrakstītās summas, mums nebūs pat tādu ceļu, kādi tie ir šobrīd, vai medicīnas.»
Vairāk par dažiem it kā bez vainas vainīgajiem, kas VID traktējumā paši pietuvojušies pārāk tuvu biznesa pelēkajai zonai, dienesta vadību uztrauc šķēršļi cīņā ar īstajiem blēžiem un nodokļu optimizētājiem. Ģenerāldirektora vietnieks noziedzības apkarošanas jomā, Finanšu policijas pārvaldes direktors Kaspars Čerņeckis Neatkarīgajai atzīst, ka bomžu firmas tiek štancētas tāpat kā līdz šim. Kā viena tiek likvidēta, tā tiek dibināta nākamā. Un jauna tendence, kas sarežģī darbu Finanšu policijai, ir bomžu aizstāšana ar ārzemniekiem – Azerbaidžāna, Afganistāna, Uzbekistāna. Ei nu dabū rokā kādu pilsoni Aizkaukāzā, turklāt valsts izdevumi būs daudz lielāki nekā atgūtie nodokļi. Pērn izdevies atmaskot 11 grupējumus, kas profesionāli nodarbojušies ar šādu nodokļu krāpšanos.
«Mēs redzam, kā tas tiek darīts šajās fiktīvajās ķēdēs. Organizētajā noziedzīgajā grupā ir konkrēta persona, kas tikai reģistrē firmas. Meklē ārzemniekus, bomžus, grūtībās nonākušus jauniešus un štancē uz viņu personas kodiem firmas. Un viņam nav nekādu problēmu, mēs to personu aizturam, bet viņam nepiemēro apcietinājumu, viņš turpina savu darbību. Mēs cīnāmies ar sekām, bet, lai cīnītos ar sakni, nekas netiek darīts,» secina Kaspars Černickis un met akmeni Uzņēmumu reģistra virzienā: «Iespējams, nav tik svarīgs valsts reitings – tas, ka mēs pāris minūtēs varam piereģistrēt uzņēmumu. Svarīgāk ir nereģistrēt tos negodprātīgos. Uzlikt nopietnu filtru.» Runāts par to tiek gadiem, taču fiktīvas firmas dibināšana joprojām ietilpst bomža cilvēktiesībās, bet Uzņēmumu reģistrs dokumentus grib tikai reģistrēt, nevis saturiski pārbaudīt. Tāpēc arī no tā dēvēto riska adrešu ieviešanas liela ieguvuma pagaidām nav. Šobrīd Latvijā reģistrēts ap 200 000 juridisko personu, bet 80% visu valsts iekasēto nodokļu samaksā ap 1300 uzņēmumu. Tad nu vietā ir Finanšu policijas priekšnieka jautājums, ar ko īsti nodarbojas visi pārējie.
Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Ināra Pētersone skaidro, ka šīs problēmas nerisināšanai ir sena vēsture: «Finanšu ministrijai un Valsts ieņēmumu dienestam ir viena izpratne par to, kā vajadzētu strādāt. Un otra izpratne ir Tieslietu ministrijai un Uzņēmumu reģistram.» VID potenciālos blēžus filtrē nost, kad viņi mēģina iekļūt PVN maksātāju reģistrā. Bet uzņēmumu reģistrs nefiltrē. Tomēr pozitīvi, ka atbildīgās institūcijas vismaz atjaunojušas sarunu par šo tematu un divu nedēļu laikā apņēmušās uzlikt savu redzējumu uz papīra.