Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Zadornovs: Stulbeņi tic Rietumu demokrātijai

© F64 Photo Agency

Decembra sākumā rakstnieks, satīriķis, režisors, blogeris Mihails ZADORNOVS viesojās Rīgā ar savu dokumentālo autorfilmu "Kņazs Rjuriks", kurā noraida normaņu teorijas par kņaza Rjurika un Krievijas valstiskuma izcelšanos.

12. decembrī filmu demonstrēja REN TV. Neatkarīgā sarunājas ar rakstnieku par to, kas notiek ar cilvēkiem.

– Reiz Daugavpilī bija pelmeņu ēstuve Lāčplēsis. Nezinu, vai ēstuve vēl ir, bet jautājums palicis. Vai pelmeņi var kļūt par lāčplēšiem?

– Tikai tad, ja tajos lāča gaļa.

– Kāpēc citi nevar? Brīva tauta, brīva valsts. Plēs vergu sevī un ap sevi, cik spēj.

– Kad biju maziņš, Lāčplēsis bija mans varonis. Taču tad es nepievērsu uzmanību Lāčplēša pirmajam dziedājumam. Tur pulcējas Baltijas dievi un lemj, ko darīt. Jo – nāk melnie bruņinieki. Nākamā Eiropas Savienība. Dievi brīdina: būs slikti, mēs zaudēsim sevi… Un tad viņi runā par varoņa dzimšanu, kuram jāstājas tam pretī. Par latviešu tautas gara dzimšanu.

Domāju, ka melnie bruņinieki šodien mūs tomēr ir aprijuši. Šodien ne tikai Latvija – arī Lietuva, arī Krievija zemojas Eiropas priekšā. Taču Eiropa ir drauds. Eiropa – tie ir krāšņi iepakojumi. Tajos vienmēr sabāzta kaut kāda popkornu nejaucība. Mūs šie iepakojumi vilina. Mēs aizmirstam, ka to saturs rada organismā melnas gļotas. Šīs gļotas ir slimības sākums. Kapitālisms ir visliekulīgākā sabiedriskā iekārta zemes virsū. Pirmām kārtām kapitālismā izdevīgi būt bezgodim, liekulim, nedomāt par tuvāko. Izvēršas vissliktākās cilvēka īpašības. Es pazinu daudzus sociālismā un pazīstu daudzus tagad. Un man jāteic, ka tolaik pat manā tuvākā apkārtnē bija vairāk godīgu, krietnu un uzticamu cilvēku.

– Es arī pirms divdesmit gadiem savu apkārtni vērtēju citādi. Taču es to nesaistu tik daudz ar režīmu, cik ar vecumu.

– Zināt, kāpēc es nedusmojos uz komunistiem? Neesmu bijis komunists. Es viņiem neticēju. Bet viņi nekad nav mani mānījuši. Viņi spēlēja savu spēli, un viss. Bet demokrātija, kurai es no sirds ticēju, mani piemānīja. Trīs gadi pagāja, kamēr nāca apskaidrība. Es demokrātiju uzskatu par iekārtu, kurā vergi ievēl vergturus. Turklāt vergiem šķiet, ka viņi to dara no brīva prāta. Viņi pat nesaprot, ka ievēlēts tiks tas, kam vairāk naudas reklāmai.

Esmu šausmās no tā, kas notiek visās valstīs. Atceros mana nedrauga Ļeņina vārdus – kamēr pastāv kapitālisms, būs kari un krīzes.

– Tātad arī vergi degradējušies līdz ar režīmiem. Monarhija, boļševiki, tagad kapitālisms. Jo tālāk, jo bēdīgāk. Bet vai tad tās kādas no citām planētām importētas sabiedriskās iekārtas? Vai cilvēki te neko nenosaka? Kas noticis ar ļaudīm?

– Gudrinieks teicis: katra tauta pelnījusi to valdīšanu, kāda tai ir. Turklāt – mēs nolēmām būt kruti. Mēs nodevām savu dabu. Slāvi dzīvoja saskaņā ar dabas likumiem. Šodien viņi dzīvo saskaņā ar likumiem, kurus sacerējuši juristi. Lai arī neviena Amerikas institūcija nemainīs laiku, kad lec saule. Taču mēs sākām atdarināt šīs, lai arī tā nav pieņemts runāt, nelietīgās vergturu valstis – Romu un Grieķiju. Un sākām zaudēt tikumu.

Latvieši, krievi, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi pirmām kārtām ir zemnieki. Bet zemnieki ir vistikumiskākie cilvēki pasaulē. Es reiz uzrakstīju Krievijas prezidenta administrācijai: jūs rūpējaties par biznesu, taču jārūpējas būtu par zemniekiem. Ja nebūs zemnieku, nebūs krietnu cilvēku. Jums nebūs, kur tos ņemt. Zemnieku bērni klausa vecākus. Krievijas ciemos arvien nav narkotiku.

– Ja nu ziemeļos.

– Tieši ziemeļos. Ziemeļi (север) krieviski nozīmē – viss ir ticība (все вера). Tur dzima pirmā vēdiskā ticība. Ticība nozīmē – apzināties Ra. Gaismas apzināšanos. Tāpēc krievu valodā ir tik daudz vārdu ar sakni ра.

– Mani aviācijas institūta draugi, ziemeļnieki, diez ko vis negodā galveno Krievijas formālās gaismas avotu – Maskavu.

– Tāpēc, ka viņi ir kārtīgi ļaudis. Viņi nespētu Maskavā dzīvot. Jo Maskava ir iesūkusi sevī visas Krievijas nelabos. Paldies dievam, Rubļevskas šoseja, kur dzīvo biezie, daļu nešķīstības no Maskavas iepumpējusi savā kloākā.

Bet mūsu senči dzīvoja kā vienota cilvēku dzimta. Viņiem bija esošais, netveramais un dievišķais (nosacīts vārdu явь, навь, правь tulkojums). Trīs cilvēka veseluma – laimes – daļas. Laime (счастье) – tas ir – savākt no daļām. Piedalies, savāc sevi, un būsi laimīgs.

Kad uzmācās ledājs, daļa ļaužu aizgāja uz dienvidiem un sāka ticēt vien aptveramai pasaulei. Eiropa tic vien esošajam. Tā nejūt netveramo. Tā nejūt dabas procesus.

Bet Latvijā Līgo arvien ir svētki. Līgo – tie ir svētki, kas mūs notur vēdiskajā dabas apziņā. Kaut cik atgriež mūs pie dabas. Lūk, tāpēc esmu laimīgs, ka izaugu Latvijā. Esmu vienmēr šeit svinējis Līgo. Līdz šim Līgo un Jaungads ir mani galvenie svētki.

Bet Esropa ir vienīgi esošais. Citas jūtas tai vienaldzīgas. Tikai instrukcijas, likumi. Mums var būt savs ceļš. Bet mums jājūt gan esošais, gan netveramais, gan augstākais. Un reiz mums jāsaprot, ka dabas likumi pastāv. Latvieši to sargā. Arī krievi ziemeļos un Sibīrijā to sargā.

– Bet tad jau tikumu pagrimuma iemesls ir tas, ka tikuma likumu nenosaka tie, kuri to sargā. Sargātāji teikšanu atdevuši varai.

– Ko līdzīgu es arī teicu. Tie, kuri vairāk juta netveramo, devās uz austrumiem. Austrumi arvien mistiski. Tie mazāk tic vekseļiem un Dow Jones… Savukārt tie, kuri palika ziemeļos, ticēja augstākajam. Es zinu, ka man jājūt sevī visas trīs daļas. Tāpēc esmu priecīgs biežāk nekā daudzi. Man nav greznu kotedžu, man nav jahtas, man nav neviena dimanta…

– …jums nav ordeņu, nav goda nosaukumu, un jūs esat cilvēks bez noteiktas nodarbošanās. Citēju grāmatu.

– Man nav nekā no tā, kas tiek turēts par krutu. Pats krutākais, kas man ir, ir mana attieksme pret dzīvi.

Tikumisko glabā mūsu valodas. Lūk, krievu vārds прелюбодеяние (laulības pārkāpšana). Mums nav jāformulē kā Vecajā Derībā: «Tev nebūs laulību pārkāpt!» Pats vārds ir bīstams. Tā darbi, kurš pārkāpis pāri mīlestībai. Bet mīlestība – tā ir Dieva izpausme zemes virsū. Vai arī vārds чревоугодие (nesāta rīšana). Izdabāt tārpiem! Cērmes barot! Atcerēsies šo vārdu, un līdīsi pie ledusskapja ne vairs piecas, bet divas reizes.

Mēs taču nākam no vienas sākotnes. Krievi, latvieši, lietuvieši, baltkrievi… Visi mēs nākam no pirmslāviem. Mēs varam sevi saukt par Baltijas slāviem. Bet – par slāviem. Mūsu valodu saknes sakrīt. Сepure – чепец, cūka – чуха, cienu – ценю, gulbis – головами любятся, valsts – власть, tālāk – далее... Es tā varu skaitīt bez gala. Latviešu valodu mācīties ir ļoti viegli. Vienkārši palūkojieties, cik līdzīgi vārdi.

– Nez vai mūsu etimologi, etnogrāfi jums piekritīs. Es neesmu stiprs šajā jomā. Bet,

re, atnesu grāmatu (V. Spaksis, Tiksla tautas teiksma), kuras autors līdzīgi jums uzskata, ka vēstis par mūsu kultūru, dzīves ritu, pašorganizāciju pirms kristietības ir ienācēju krietni samelotas. Arī viņš pievēršas vārdu izcelsmei, taču viņa secinājumi par mūsu radniecību gan ir citi.

– Etnogrāfi man šodien pastāvēs aiz stūra. Jo viņiem nav filozofijas. Viņi, zinātnieki būdami, ierakstīja krievu etimoloģijas vārdnīcā, ka vārdiem «nazis» (нож) un «deguns» (нос) ir vienas cilmes sakne. Viņi nesaprot, ka vārds «nazis» nāk no vārda «maksts» (ножны), bet maksti nēsā pie kājas. Zinātnieki nepazīst dzīvi. Viņi neskaidro pat to, kāpēc burtus vajag lasīt. Burti stāvēja uz dēlīšiem. Kurš salasīja dēlīšus, salasīja burtus, tas saprata, kas rakstīts.

Krievu un latviešu valodas jautājums – tas nav politikas, bet gan kultūras jautājums. Man patīk tas, ka sadzīves līmenī strīdu gandrīz nav. Tautas pārstājušas strīdēties. Strīdas politiķi. Un parauj sev līdzi stulbeņus. Stulbeņi tic Rietumu demokrātijai, kura vienmēr nozīmē – ej tur, kur ir nafta. Un ņem līdzi demokrātiju. Papuasus neviens netraucē. Tiem nav naftas. Demokrātijas, tiesa, arī. Bet daudzi diemžēl tic arī tam, ka pie visa vainīga Krievija. Arī latviešu krīzē.

Zināt, kāpēc Rietumi ir vinnējuši vēsturi? Tāpēc, ka viņi to rakstīja. Vēsturi vinnē tas, kurš to raksta.

– Vai tad Krievija nav Eiropas valsts?

– Krievija ir Eiropas valsts, raugoties no bezkaunīgā kapitālisma puses. No nekaunīgas tautas apzagšanas skatu punkta.

– Vai tad Krievija ir Āzijas valsts?

– Sibīrija ir Āzijas valsts. Ar ko ievērojama Āzija? Ar to, ka tur godā dabas likumus. Āzija klausa sauli. Sibīrija arī. Tie nav ne maskavieši, ne no Pēterburgas. Tāpēc es saku: ir pareizi, ka Krievijas ģerbonī ērglim ir divas galvas. Viena eiropeiska, otra aziātiska. Vien vērstas tās uz dažādām pusēm. Viena atdarina Rietumus, otra Austrumus, bet savas galvas nav. Vidū – tukša vieta. Un kronis. Sava galva radīsies tad, kad sapratīsim, ka jāņem labākais no Rietumiem un Austrumiem. Rietumos labākā ir sadzīve. Savu sadzīvi Jūrmalas mājā es iekārtoju atbilstoši Eiropas sistēmai. Man ir vācu katls, zviedru vārstuļi, somu grīda… Taču dvēseli paturēju pats savu. Tauta, literatūra, dzeja, māksla… pat filmas ar mūsu dzīves izjūtu man līdz šim tuvākas. Ne Holivudas. Es atzīstu – tās ir labi taisītas. Fantastiska tehnoloģija. Taču man nepatīk, ka šis kino māca atriebties. Atriebība (месть) nozīmē – mani ēd. Ja tu atriebsies, tad atriebība aprīs tevi pašu.

– Vai tiešām, lai atgūtu sev un vārdiem to tikumisko jēgu, atkal pusgadsimtu jāfiltrē sevi caur tuksnesi?

– Ko darīt, kā panākt, lai dzīve ir tīra? Visupirms jābeidz ticēt labajam onkulim. Mainīsies premjers, un visi būsim laimīgi. To es par Latviju. Premjeri mainās un mainās, bet laimes kā nav, tā nav. Ticēt labajam onkulim ir tas pats, kas ticēt, ka atlidos komēta un katram no savas astes nobērs kaudzi zelta. Domāju, ka vispirms jāapzinās pašiem sevi.

Jo mēs dzīvojam ne savu dzīvi. Latvieši, krievi, lietuvieši… Mēs esam nodevuši visu, kas mums bijis ielikts dzimtas atmiņā. Bez savu sakņu apzināšanas gaidīt labo onkuli ir bezjēdzīgi. Lūk, piemēri – mašīnas mums svešas, drānas svešas, ideāli sveši, sabiedrības pārvaldes sistēma sveša, mūzika citu, filmas citu...

Rodas fašisms, našisms, skinhedi… No kurienes tie? No kompleksiem, ko rada savas vēstures nezināšana. Cilvēks, kurš nezina pagātni, spļauj nākotnē. Vai esat lasījuši krievu biļinās, ka spēkavīrs ielaižas kautiņā? Allaž rejas un uzprasās sīkaļas. Sevišķi tās, kas pavadā. Tādi sīkaļas šodien rejas un uzpūšas gan pasaulē, gan Krievijā. Lai spētu cienīt citu tautu, jāciena savējā. Bet tā šodien Krievijā nav. Mēs necienām paši sevi. Jo Krievija dzīvo bez pagātnes un tāpēc – bez nākotnes. Es pat teiktu – re, amerikāņi, re, ebreji – lūk, no kā vajag mācīties. Viņi sarga savu vēsturi. Un vēl saku – pārstājiet būt antisemīti. Jo, līdzko tu sāc vainot citu tautu, pats topi vājāks.

Bet krieviskais – tas nav nacionāls, tas ir internacionāls jēdziens. Tas ir milzīgs pirmslāvu tautu pēcteču un viņu kaimiņu sajaukums. Tāpēc Krievijā jābūt internacionālai attīstības idejai.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"