Šveices finanšu piramīdā izkrāptā nauda atmazgāta caur Latviju

Tuvojoties tiesas procesam Šveicē par apmēram miljarda franku izkrāpšanu no iedzīvotājiem caur finanšu piramīdas struktūrām, ir kļuvis redzams – pati pēdējā nozagtās naudas porcija tikusi atmazgāta caur banku Rīgā.

Kāds izbijis apdrošināšanas aģents Dīters Bērings (Dieter Behring), kuram par tieksmi piesavināties apdrošināšanas prēmijas jau bija tikusi atņemta licence, deviņdesmito gadu sākumā nāca klajā ar nākamo afēru – šoreiz tikai daudzkārt lielākos apmēros. Viņš meloja, ka esot izdevies uzrakstīt programmatūru, ar kuras palīdzību varot precīzi prognozēt biržas kursu svārstības. Bērings sev piekabināja iesauku «Biržas guru» un sāka pieņemt no šveiciešiem naudas ieguldījumus, solot tos strauji pavairot. Gadu gaitā sagrābies vismaz 820 miljonus Šveices franku, kurus solīja pavairot līdz 1,2 miljardiem, D. Bērings ar skandālu izputēja un nonāca cietumā jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā.

Laiž vējā svešu naudu

Neraksturīgi Šveices blēžiem, D. Bērings krāpa nevis citu valstu piederīgos, bet savus tautiešus. Naudas piesaistīšanas nolūkiem viņš nodibināja vairākus holdingus – Swisspulse, Schoenkind, kā arī Redsafe Bank Luksemburgā. No šīm firmām nauda, pa ceļam bagātīgi atalgojot dažādus sabiedrotos, aizplūda uz Bahamu salu kontiem firmai Moore Park Gruppe. No turienes tā atgriezās D. Bēringa kabatās, lai finansētu «Biržas guru» izšķērdīgo dzīvesveidu, kā arī pašu ekskluzīvāko nekustamo īpašumu iegādi un rekonstrukciju Bāzelē un citur.

Pirmā licenci pazaudēja Redsafe Bank, pēc tam pārējās firmas vairs nespēja maksāt ikgadējos procentus. Vēl 2004. gadā D. Bērings, nolīdzis speciālu runasvīru Klausu Štēlkeru (kurš drīz vien izstājās no spēles, nosaucot to par «farsu»), centās iestāstīt šveiciešiem, ka nauda esot drošībā. Paralēli, lai par piramīdas finansiālo varenību pārliecinātu savus sabiedrotos (no kuriem tikai retais zināja, ka nauda patiesībā nekur netiek investēta, bet gan izmaksāta procentu maksājumos, savukārt atlikums – notrallināts), D. Bērings uzaicināja viņus uz dārgu izēšanos un izdzeršanos vienā no dārgākajiem Londonas restorāniem Petrus.

Bet rezultāts izvērtās tieši pretējais cerētajam – par šīm grandiozajām dzīrēm mēra laikā, kas izmaksāja gandrīz 100 tūkstošus franku, uzzināja prese, un ieguldītāji saprata, ka neviena godīga investīciju kompānija tā naudu nevar atļauties šķērdēt. Dīters Bērings stāvēja kraha priekšā: pēkšņi visi ieguldītāji reizē prasīja atpakaļ visas iemaksātās summas – un tūlīt pat, bet viņam nebija pietiekamu brīvas naudas rezervju, lai izmaksātu kaut vai tikai procentus.

Glābšanas operācija izvēršas vēl vienā zagšanā

Tā kā joprojām tika uzskatīts, ka Swisspulse un Schoenkind holdingu grūtības ir pārejošas, uzradās iespējamie pircēji, kas tos gribēja pievienot saviem uzņēmumiem. North American Sureties kopā ar Turnas un Taksijas firsta titula mantinieku, dinastijas biznesa vadītāju princi Karlu fon Turnu izteica piedāvājumu pārņemt D. Bēringa kompānijas – taču šis konsorcijs drīz vien atteicās, saprotot, ka pērk nevis kaķi maisā, bet gan drīzāk mucu bez dibena, no kuras viss ūdens sen jau iztecējis.

Tad D. Bēringa ilggadējais auditora v.i. Arturs Buks uzmeklēja Beatu Bangerteru, kurš vadīja firmu KB&P Consulting AG (saīsinājums atšifrējams kā Kempfs, Bangerters un Partneri – pārmaiņas pēc tā bija īsta ieguldījumu kompānija, nevis vēl kāda piramīda). A. Buks lika priekšā B. Bangerteram «vienīgo tādu iespēju dzīvē»: par 30 miljoniem Šveices franku pārņemt visas patiesībā bezvērtīgās Dītera Bēringa firmas uzreiz, tajā skaitā Moore Park Gruppe. Sev un partneriem par nelaimi, B. Bangerters ļāvās apvārdoties, piekrita un sagatavoja prasīto summu.

Atmazgā caur banku Rīgā

Laikā, kamēr šī krāpšana tika gatavota, D. Bēringa dibināto kompāniju akcijas bija nodotas glabāšanā trastā Cīrihes advokātam Rudolfam Meroni un viņa Britu Virdžīnu ofšoram Moore Consulting. (Šā nosaukuma aizdomīgā līdzība ar kaimiņu pastkastītē reģistrēto Moore Park Gruppe tika skaidrota kā vienīgi nosaukumu aizdomīga līdzība.) Latvijā Moore Consulting ofšors ir iesaistīts tādu kompāniju kā AS Kālija parks,

AS Ventspils Tirdzniecības osta, SIA PKL Flote un vairāku citu firmu akcionāru struktūru pārvaldīšanā.

R. Meroni acīmredzot atradās kādā Vecrīgas viesnīcā, jo no turienes sūtīja faksus, organizējot naudas pārskaitīšanu. Par bezvērtīgajām firmu čaulām izkrāptā nauda tika atmazgāta, ieskaitot to Swedbank kontā (tolaik tā vēl saucās Hansabanka). No turienes ar R. Meroni svētību nozagtā nauda tika aizpludināta tālāk, viena daļa pēc tam izņemta arī skaidrā naudā. (Jāpiebilst, ka Latvijas kredītiestāde šajā gadījumā nav vainojama pie tā, ka atļāva noritēt šai atmazgāšanas operācijai – naudas plūsma formāli atainoja parastu kompānijas pārņemšanas darījumu, nevis noziegumu. Arī pašlaik notiekošajā kriminālprocesā Šveicē bankas darbinieki nefigurē.)

Sapratis, ka spoži starojošas zvaigznes vietā viņam iesmērēts kaut kas līdzīgs tumšajam miglājam, B. Bangerters izsauca savējos pārsimt ieguldītājus uz KB&P kopsapulci Bāzeles Botāniskajā dārzā, kurā centās pārliecināt viņus par naudas drošību. Taču tas neizdevās: drīz vien B. Bangerteram līdz ar partneri Žanu Kempfu pašiem nācās meklēt aizsardzību pret kreditoriem.

Krāpšanas etapi

Pirms 30 miljonu franku izkrāpšanas no KB&P notika vairāki citi soļi. Atklājot, ka Turnas un Taksijas princis kopā ar saviem biznesa partneriem atkāpjas no gatavotā darījuma, D. Bēringam bija jāizveido zināms teātris, lai viņa noguldītājiem radītu pārliecību par to, ka bizness turpinās. Šim nolūkam finansiālās struktūras tika nodotas trastā R. Meroni.

Melīgā paziņojumā medijiem, kura izcelsmes meklējumos žurnālisti pirmoreiz nonāca uz pēdām R. Meroni, tika apgalvots – britu kompānija London Finance Group International esot izteikusi vēlmi pārņemt Schoenkind un Swisspulse kontrolpaketi. Atklājās, ka tas ir nevis ietekmīgs finansistu konsorcijs, bet gan kārtējais svaigi dibinātais ofšors ar pāris mārciņām apmaksātajā pamatkapitālā – bez aktīviem un bez reāliem darbiniekiem.

Tad tika paziņots par vēlmi reorganizēt D. Bēringa struktūru tādā veidā, lai tās akcijas varētu sākt kotēt biržā. Šis risinājums uz īsu laiku pacēla investoru noskaņojumu. Trasta turētājs sameklēja kādu biržā jau kotētu Vankūveras kompāniju CanAm Autosales – šai firmai bija plānots apvienoties ar Londonas pastkastīti, kurā tobrīd atrastos visa Bēringa impērija, un visa šī jaunapvienotā struktūra ar laiku sasniegtu 8 miljardu franku vērtību. Šajā brīdī ziepju burbulis pārsprāga – atklājās, ka CanAm Autosales ir reāli nefunkcionējoša kompānija, kuras kasē 8 miljardu franku vietā ir 268 dolāri.

Neizdodoties plānam «Bēringa sistēmu» padarīt par biržā kotējamu akciju sabiedrību, A. Bukam tomēr izdevās realizēt plānu B – pārliecināt KB&P pārņemt iztukšoto zelta bedri par it kā «samazinātu» summu: 30 miljoniem franku. Taču, kā jau minēts, arī tā izrādījās krāpšana – pēdējās skaidrās naudas atliekas jau sen bija evakuētas gan no Šveices uzņēmumiem, gan Moore Park Gruppe. Bet pēdējie 30 miljoni pēc nozagšanas tika atmazgāti caur Rīgu, un tagad šī ir viena no epizodēm apsūdzībā.

158. panta 1. daļa

Šomēnes Cīrihes prokuratūrā tiek apkopoti cietušo personu pieteikumi par zaudējumu kompensēšanu, kā arī viņu piestādītie dokumenti, ja tie var noderēt kā rakstveida pierādījumi. D. Bērings tiek apsūdzēts vairākkārtējā dokumentu viltošanā, naudas izkrāpšanā un atmazgāšanā caur Bahamām, vairākkārtējā un atkārtotā uzņēmumu līdzekļu piesavināšanā, negodprātīgā uzņēmuma vadībā un aktīvu izšķērdēšanā. Tāpat ir epizodes izsaimniekošanā, izmantojot KB&P Consulting AG kapitālu citiem mērķiem un maksājot t.s. otkatus (nelikumīgas izmaksas skaidrā naudā), kā arī D. Bērings uzkūdījis veikt līdzīgas kriminālas darbības ar kompāniju Rest. Schürmann’s AG.

Kopā ar «Biržas guru» šajā lietā R. Meroni tiek turēts aizdomās par līdzdalību KB&P Consulting piederošo līdzekļu izsaimniekošanā, kapitāla neatbilstošā izmantošanā, piemēram – otkatu maksāšanai skaidrā naudā, kā arī citu personu uzkūdīšanu uz nelikumīgu darbību veikšanu. Tas atbilst Šveices kriminālkodeksa 158. panta 1. daļai un, iespējams, arī 165. panta 1. daļai.

Zaudējumu piedziņa un kriminālatbildība līdz ar D. Bēringu un R. Meroni tiek prasīta arī no citiem līdzzinātājiem – Petera Veibela, Anitas Cveifeles, J. Paula Zutera, Reinharda K. Mannesmanna, Beata Bangertera, Žana Kempfa un Artura Buka. Tiem tiek inkriminēti gan augšminētie, gan citi panti. Lai gan B. Bangerters un Ž. Kempfs šajā situācijā tikpat labi varētu būt arī cietušie.

Noliedz blēdīgus nolūkus

Tagadējais Kālija parka un Ventspils Tirdzniecības ostas padomes priekšsēdētājs R. Meroni, kurš vēl nesen ieņēma amatus padomēs arī AS Ventbunkers, AS Latvijas Naftas tranzīts un AS Ventspils nafta, nenoliedza Neatkarīgajai, ka savulaik piedalījies D. Bēringa piramīdas glābšanas mēģinājumos, neitrāli tos raksturojot kā neveiksmīgus. Savu talantu parādīties saistībā ar dažādām afērām un kriminālnoziegumiem viņš atainoja šādi: «Esmu advokāts ne tikai mierīgiem, bet arī nemierīgiem un, var pat teikt, vētrainiem laikiem. Man patīk izaicinājumi.

----

Kā nozagt miljardu: Šveices preses publikācijas par Bēringa, Meroni u.c. lomu finansu piramīdas shēmās

Svarīgākās Šveices mediju publikācijas, kuras ļauj izprast Dītera Bēringa un viņa sabiedroto lomu Ponzi shēmas augšupejā un bojāejā 1991. — 2004. gadā. Rakstu, kurā apskatīta nozagtās naudas atmazgāšana caur banku Rīgā, lasiet šodienas Neatkarīgajā!

Tulkotājas piezīme: publikācijas atveidotas latviešu valodā maksimāli burtiski.

Basler Zeitung, 2005. gada 17. augustā

Cīņa par pazudušajiem miljoniem

Jaunā grāmata vēsta par to, kā sastrīdējušies Dītera Bēringa (Dieter Behring) sabiedrotie

Bēringa gadījumā katrs apsūdzētais vainu uzveļ citam. Kompanjoni bija vienisprātis, kamēr nauda plūda straumēm. Lūzums iestājās iepriekšējā gada jūlijā.

Attiecībās ar investoriem valdīja saticība un stabila uzticība vēl līdz 2004. gada beigām. Miljoni, kas investēti saskaņā ar Dītera Bēringa brīnišķīgās biržu programmas noteikumiem, esot itin visi pieejami. Ieguldījumi, pateicoties kursu peļņai, ir vairāk nekā nodrošināti ar aktīviem. Taču aiz priekškara dalībnieku iekšējais loks jau vairākus mēnešus bija iesaistīts cīņā par varu.

Peters Cīlmans (Peter Zihlmann), advokāts un autors no Bāzeles, šonedēļ prezentēs grāmatu «Der Börsenguru» («Biržas guru»). Tajā viņš raksta stāstu par Dītera Bēringa uzplaukumu un kritumu, un arī par to, ar kādiem trikiem kādreizējie sabiedrotie gribēja nodrošināt savu izdzīvošanu Bēringa krāpšanas beigu fāzē.

Galvenā plāna nosacītais nosaukums skanēja «Cash back» (t.s. «otkats»), un tas sāka īstenoties 2004. gada 15. jūlijā. Šajā ceturtdienā viņi visi satikās Cīrihes-Klotenas lidostā uz krīzes sēdi: biržu brīnumu mākslinieks Dīters Bērings, viņa ilggadējais advokāts Pēters Veibels (Peter Weibel) un Reimons Pusāzs (Raymond Pousaz), ofšora pārstāvis no Bahamu salām. Viņus pavadīja advokāti, kurus darījumos iesaistīja Veibels; tie bija: viņa Bāzeles biroja partneris Alberto Nanni (Alberto Nanni) un klasesbiedrs no internāta laikiem, Rūdolfs Meroni (Rudolf Meroni).

BEZATBILDĪBA. Visus apmierināja tas, ka nebija precīzi jāzina, kā un kur bija noguldīta iepriekšējo gadu uzkrātā investoru nauda, kamēr plūda bagātīgi komisijas maksājumi. Pēc Cīlmana domām, Bēringa sistēmā valdīja mērķtiecīgi «organizēta bezatbildība». Taču pēc kritiskiem ziņojumiem presē viņa kompanjoniem kļuva svarīgi iegūt kontroli pār lielākoties ar viņu starpniecību ieguldīto naudu. Viņi acīmredzot vadījās pēc tā, ka vismaz kāda naudas daļa esot pieejama. Katrā ziņā jūlija sākumā Bērings iestāstīja Veibela pilnvarotajam revidentam Arturam Bukam (Arthur Buck), ka viņa paša kontos ir noguldīts 571 miljons franku. Tātad pietiekoši, lai septembrī varētu veikt noteiktos procentu un aizdevumu atmaksājumus vismaz 250 miljonu franku apmērā.

Cīrihes advokāts Meroni bija izraudzīts par sarežģīto darījumu trasta uzticības personu. Viņa pirmais uzdevums bija ciešā sadarbībā ar Bēringu sagādāt naudu, lai izvairītos no ātra kolapsa. Vienlaicīgi sistēmā vajadzēja iesūknēt svaigu naudu, šim nolūkam izmantojot biržā kotējamu sabiedrību, kā arī sagādāt sabiedrībai jaunas priekšplāna personas. Veibels piespēlēja personālu: vispirms nelaimi vēstošo grieķi Kostas Liapis (Kostas Liapis), pēc tam savu seno darījumu draugu Mārtinu Šlēferu (Martin Schläpfer).

LEĢENDĀRIE «GARANTI». Bērings acīmredzot nebija gatavs uzreiz zaudēt varu. Viņš runāja par jauniem darījumu partneriem, tā saucamajiem «garantiem», ar kuriem viņš kārto darījumus ārpus pazīstamās Moore Park sistēmas, un kuri galvo par visiem investoriem. Tomēr 25. jūlijā ar atpakaļejošu datumu (15. jūliju) tika noslēgti līgumi, saskaņā ar kuriem Bērings savas holdingu sabiedrības pārdod London Finance Group, firmai ar ofšora adresi, ko kontrolēja Moore Consulting. Saskaņā ar citu līgumu, kas noslēgts 13. jūlijā, Bērings esot pārdevis tikai 70 procentus akciju.

Advokāti strīdas par to, vai un kādi līgumi esot spēkā. Jo nenotika tā, kā bija plānots: septembrī neienāca ne nauda, lai nomierinātu neuzticības pilnus kļuvušos investorus, ne arī izdevās jaunu priekšplāna personu piesaiste.

Pārējais ir vēsture: sabiedrotie viens otru iesūdzēja tiesā. 19. oktobrī norisinājās policijas operācija «Berry», kuras rezultātā notika aresti un neskaitāmas kratīšanas dzīvokļos. Kopš tā brīža izmeklēšanu veic federālā prokuratūra. Beigas vēl nav saredzamas.

Kristiāns Menšs (Christian Mensch)

Tages-Anzeiger, 16.09.2004

Bēringa firmu pārdošana izgāžas otro reizi pēc kārtas

Kārtējā pārsteidzošā atklāsme Bēringa (Behring) lietā: ieinteresētie pircēji sakaitināti izstājas. Īpašnieks ar pārdošanas piedāvājumiem uzņēmuma akciju kursu mākslīgi ir pacēlis «nereāli» augstu.

«Jūtamies izmantoti,» tā uzņēmuma North American Sureties (NAS) pārstāvji atzina laikrakstam Tages-Anzeiger. Vēl pagājušajā nedēļā NAS kopīgi ar Turnas un Taksijas princi Karlu (Karl Prinz von Thurn und Taxis) paziņoja, ka vēlas pirkt divas trešdaļas Bēringa impērijas. Bet jau tagad ieinteresētie pircēji «pilnīgi noteikti» atsakās. Vai sarunu procedūras par uzņēmumu holdinga London Finance Group (LFG) International, pie kura pieder arī Bēringa firmas, pārdošanu tika vestas tikai tāpēc, lai mākslīgi palielinātu akciju kursu? Saruna ar NAS Europe vadītājiem Stefanu G. Rodenhorstu (Stefan G. Rodenhorst) un Martinu U. Šlēferu (Martin U. Schläpfer) ļauj noprast, ka pastāv pamatotas aizdomas par cenu manipulācijām.

Dīters Bērings mākslīgi kāpina akciju kursu

Ar pārdošanas piedāvājumu, ko Dīters Bērings šopirmdien nosūtīja «Sadarbības partneriem, draugiem un paziņām», viņš izraisīja potenciālo pircēju «atkāpšanos». Kad arī NAS saņēma Bēringa vēstuli, pāris sekunžu laikā esot nolemts izstāties, tā atstāstīja Eberhards Cangers (Eberhard Zanger). Vēstulē Bērings aģitē par LFG International akcijām par cenu «no 22 līdz 26 ASV dolāriem». «Personīgi es katrā ziņā ieguldīšu visus man pieejamos līdzekļus manu spēju ietvaros, lai veiktu investīcijas,» tā Bērings iekaro savu fanu uzticību.

Bēringa izturēšanos NAS menedžeris S. G. Rodenhorsts nosauc par «ļoti šaubīgu» no tiesiskā viedokļa. Rodenhorsts arī apstiprina, ka LFG akciju cenas ir neatbilstošas to biržas vērtībai. Pats Bērings atsakās komentēt gan savu pārdošanas piedāvājumu, gan pārmetumus par cenu manipulācijām. «Šodien Bēringa kungs nesniegs nekādus komentārus šajā lietā,» paziņoja viņa pārstāvis Alekss Zaubers (AlexSauber).

Atslēgas vārds — Rūdolfs Meroni

Collikonā dzīvojošajam advokātam Rūdolfam Meroni šobrīd pieder Bēringa impērijas akcijas. Meroni esot atjaunojis sadarbību un esot nopircis akcijas, tā paskaidroja pirktgribētāji. Kā vārdā? Bēringa firmu darbinieki un NAS pārstāvji ir pārliecināti, ka īpašnieks joprojām ir pats Bērings. «Man nav pārliecības, ka Kostas Liapis, kurš tika nosaukts par iespējamo pircēju pirms trim nedēļām, vispār ir spēlējis jebkādu lomu,» laikrakstam atklāj kāds šajā lietā iesaistītais. Ar advokātu R. Meroni mums neizdevās sazināties.

Viens ir skaidrs — vairāki pārstāvji no pārdevēju un arī no pircēju puses ir savstarpēji pazīstami. Ilggadējais Bēringa advokāts un uzticamības persona Peters Veibels ir bijis skandalozā Bāzeles «salonu karaļa», nekustamo īpašumu uzņēmēja Filipa Maedera kompanjons. Par «grieķu miljonāru» dēvētajam Kostas Liapis 1992. gadā vajadzēja glābt Maedera salonu ķēdi Blondino no bankrota, kas gan neizdevās. Maederam par dažāda rakstura noziegumiem tika piespriests trīs gadu cietumsods. Pašreizējais NAS menedžeris Šlēfers ir bijis darījumu partneris gan Maederam, gan Veibelam. Vēl ilgāk, proti, kopš skolas vecuma, ir pazīstami Rūdolfs Meroni, Pēters Veibels un Martins Šlēfers: visi trīs mācījās klostera skolā Einzīdelnā (Einsiedeln).

Autori: Meinrāds Balmers (Meinrad Ballmer) un Marko Canki (Marco Zanchi)

Žurnāls CASH, 30.06.2005., 19. lpp.

Melnais caurums Rīgā

Kā Bāzeles investori Dītera Bēringa finālspēlē pazaudēja trīsdesmit miljonus franku

Dīters Bērings uzreiz vairākkārt pārdeva savu kompāniju grupu, dažreiz arī ar neticamu solījumu palīdzību, tajā skaitā arī kādu firmu, kuras finansu konsultanti ir Kaempf&Bangerter. Piekrāpti bija daudzi Bāzeles investori. Darījumam vajadzēja ātri nonākt uz skatuves, viss izskatījās droši — lielā peļņa acu priekšā, un dalību tajā iesaka uzticami cilvēki. Akciju vērtība bija 30 miljoni franku, solījums — akciju vērtības divkāršojums pusgada laikā. Tāds šis piedāvājums tika nodots nelaimīgajiem pircējiem.

2004. gada 22. jūlijā auditors Arturs Buks (Buck) ķērās klāt investīciju fonda vadītājam Beatam Bangerteram. Viņš lika priekšā «vienīgo reizi dzīvē» pieejamu piedāvājumu — par 30 miljoniem franku viņš [t.i., Bangerters] var pārņemt abas holdingkompānijas no Dītera Bēringa. Viņam esot «reputācijas problēmas», tāpēc nākas šķirties no savām firmām. Tādēļ viņš savu Swisspulse un Schoenkind Holding kopā ar nekustamajiem īpašumiem Bāzeles vecpilsētā iesniedzis [pārdošanai] firmā LFG. Trasta kārtībā akcijas tika pārvaldītas no Moore Consulting puses, trastu turošā persona bija Cīrihes advokāts Rūdolfs Meroni. Plāns paredzēja, ka LFG — apvienojoties ar biržā kotētu [citas] firmas čaulu — pati tiks novesta līdz biržai. Līdz gada beigām akciju paketes vērtībai būtu jābūt dubultai.

Buks īsos vilcienos apstiprināja savu lomu šajā biznesā. Kā auditors patiesībā viņš esot tikai kā konsultants. Darījums tika virzīts uz priekšu — trīs dienu laikā Bangerters sagatavoja naudu no Bāzeles KB&P Consulting AG [puses]. 2004. gada 25. jūlijā tika parakstīts līgums, un summa — pārvirzīta uz Hansabanku Latvijā, Rīgā. Pēc Meroni parakstītā līguma, Bēringa firmas [tagad] piederēja mazajai Bāzeles nekustamo īpašumu kompānijai. Taču par to neviens neko negribēja zināt — miljoni ir pazuduši, nogrimuši kādā laika momentā, lai gan jau neredzami biezi mākoņi bija savilkušies pāri Bēringa impērijai.

Cirkulēja dažādi līgumi. Pēc vienas versijas, Dīters Bērings savas firmas pārdeva LFG 2004. gada 13. jūlijā un par to pats pārņēma 30% no LFG [daļām]. Papildus Bēringam piederēja arī nekustamie īpašumi pie Petergasse un Totentanz [adresēm Bāzelē] — bez parādiem un arvien uzlabotā stāvoklī, tieši tādā pašā veidā, kā viņš regulāri sevi nodrošināja. Bērings, protams, neaizmirsa arī pārrakstīt uz sava vārda divus firmas Porsche. Līgums LFG firmas vārdā tika apstiprināts, taču tam «pretstraumi» radīja federālās valdības interese par Moore Consulting Bāzeles advokāta Petera Veibela (Weibel) darbību.

Līgumam ar KB&P Consulting AG apakšā bija kāda cita vienošanās, kura faktiski tika saskaņota 25. jūlijā — bet datēta ar 15. jūliju. Pēc tās, Bērings pārdeva LFG [īpašumā] visas [savas iepriekšējās, krāpnieciskās] firmas daļas. Tajā pašā diena tika LFG tika pārdota tālāk KB&P. Liecība tagad stāv pret liecību — Veibels parakstīja dokumentus Moore Consulting vārdā, ka Bahamu [salās kontus turošā, Bēringa piramīdas centrā esošā] Moore Park Gruppe tagad esot jaunās struktūras daļa, un caur to arī tiks parskaitīta visa Bēringa nauda. Meroni vairrākārt uzsvēra, ka Moore Consulting neesot nekāda sakara ar Moore Park Gruppe. Vārdu līdzība esot nejauša.

Kurš līgums atzīstams par spēkā esošu un derīgu? Pēc Bēringa advokātu slēdziena — neviens no abiem. Schoenkind un Swisspulse Holdings pārdevēja [t.i., kompānija, kas pārdeva tālāk iztukšotos holdingus] nekad nekļuva patstāvīga; firmas piederēja vēl joprojām Dīteram Bēringam. Šī atzinuma [piekritējus] pārstāvēja arī Ernsts Rūdolfs Mūlemans, savā vietā palikušais holdingkompānijas pārstāvis. Viņš vairākkārt ir runājis ar Bēringu, kopš tika aizsākta kriminālizmeklēšana. Beigu galā viņš jau izrādījās firmu īpašnieks. Viņš bija arī kontaktā ar Rūdolfu Meroni, kurš tālāk parādījās kā trasta turētājs — tas arī bija viss, kas šeit tika pateikts. Rūdolfs Meroni izteicās pretrunīgi, kas viņu nostādīja pretrunīgā gaismā — viņš neesot ieņēmis nekādu oficiālu amatu vai posteni. Būdams advokāts, viņš uzsvēra savu apdomību un pienākumu sargāt klientu intereses.

Divvirzienu plūsmas. KB&P Consulting AG bija īpašs Beata Bangertera darbību lauks. [Kempfa un Bangertera] investori parakstījās uz akcijām, iemaksātais kapitāls tika iespējami izdevīgi investēts. Lielākās diskusijas un spriedelēšana bija par konfliktu starp Bangerteru un partneriem: viņu ieguldītā nauda uzreiz tika iepludināta Bēringa pārraudzītajos «fondos». Tā kā Bērings 2004. gada vasarā pirmo reizi bija nokļuvis zem spiediena, kā drošs variants parādījās tikai ieguldījums KB&P Consulting AG. Investori kļuva diskrēti, noslēpumaini, sačukstējās savā starpā, ka KB&P Consulting AG esot daļēji pārpirkusi Bēringa firmas. Pa «klusajiem telefoniem» viņu rīcībā nelikumīgi, bet tomēr nonāca nelielā pieejamā informācija, un situācija kļuva draudīga. 16. septembrī Beats Bangerters sapulcināja savus neapdrošinātos klientus Botāniskajā dārzā, lai sniegtu informāciju. Apmēram 200 personas tika pārliecinātas, ka viņu nauda tomēr ir drošībā. Publiskotais darījums — Bēringa firma un nepazīstamais LFG — tur vairs neko nevarēja mainīt, tajā skaitā informācijas trūkums, ka LFG piederētu kādai [spēcīgai uzņēmumu] grupai. Investori tāpēc tobrīd jutās droši. Viņu pirmā pamošanās nāca, kad pēc Dītera Bēringa arestēšanas vienlaikus tika izkratīti Kempfa un Bangertera biroji Baumleingasse ielā 10, un arī biroja vadītājs saņemts ciet nopratināšanai. Otrā pamošanās bija 20. jūnijā šogad. Vēstules veidā KB&P Consulting saviem akcionāriem paziņoja, ka viņiem ir jāpiesakās kā kreditoriem — iemesls bija 30 miljonu franku pazaudēšana, kurus pirms gada samaksāja Bēringa kompānijai.

Spēlētāji, aktieri

Dīters Bērings. Hedžfondu «guru». Federālā prokuratūra tur aizdomās par krāpšanu ar summu 890 miljoni [Šveices] franku. Pēc vairāku mēnešu izmeklēšanas viņš 25. aprīlī tika izlaists pret drošības naudu. (Pēc tam tika arestēts vēlreiz — tulk. piez.)

Beats Bangerters. Vērtīgs konsultants. Viņš caur Bangerter Partner un KB&P Consulting AG Bāzelē piegādāja bagātus klientus Bēringa sistēmai. To skaitā — bagātas Bāzeles privātpersonas, dažas no ārstu aprindām. Abas firmas ir maksātnespējīgas. Par Bangerteru izmeklētāji grib uzzināt visu.

Arturs Buks. Auditors dažādām Bēringa kompānijām. Pārbaudot Bēringa dokumentāciju, parādītos viņa augstie ienākumi. Vēlāk runāja, ka viņš vispār neesot spējīgs pārbaudīt skaitļus. Kopā ar Peteru Veibelu sūdzējās par Dīteru Bēringu.

Peters Veibels. Bāzeles ekonomikas advokāts ar darba vietu Leyman. Atkal un atkal uznirst kā aktieris un aģents Bēringa firmu sistēmā. Būdams biežs ceļotājs, lidojumu laikā izmantoja iespēju iepazīties ar daudziem cilvēkiem Bāzeles lidostas apkārtnē, padarot viņus par Bēringa upuriem.

Rūdolfs Meroni. Cīrihes darījumu advokāts. Izturējās kā trasta kārtā iecelts vadītājs Bēringa kompānijās Swisspulse un Schoenkind Holding.

Ernsts Rūdolfs Mūlemans. Vienīgais palikušais vadītājs Bēringa firmās Swisspulse un Schoenkind Holding.

Dīters Bērings. Viņa finansiālo uzvaru solījumi darbojās pret jebkuru saprātu.

Žurnāls CASH, 16.09.2004.

Bēringa apšaubāmie investori

Dītera Bēringa finanšu grupas lejupslīde nokļūst notikumu priekšplānā

Notikumi norisinājās ļoti ātri. Tikai piecas dienas pēc tam, kad jaunie investori ieguva savā īpašumā Bēringa uzņēmumu grupu, viņi jau no tās atvadījās. Droša nākotne vienmēr ir neiespējama.

13. septembrī Dīters Bērings izsūtīja e-pastu saviem «partneriem, draugiem un paziņām». Viņš izlikās optimistisks, ka viņa uzņēmumu grupa jau ir nonākusi mierīgākos ūdeņos. Viss notiek «pēc kursa», [kompānijas] North American Sureties (NAS) un Thurn un Taxis Asset Management pārņems kontrolpaketi no holdingkompānijass LFG International. Viņš pats visiem spēkiem investēs šajās kompānijās, rakstīja Bērings.

To viņš varēja labāk izlaist: Bērings ieinteresētajiem investoriem bija solījis, ka sev pirks 7,74% akciju. Pēc saviem izteikumiem e-pastā viņš norunu lauza, tādēļ pārņemšanas sarunas tika pārtrauktas, sacīja Eberhards Cangers (Zangger), investoru konsorcija pārstāvis.

Striķis pārtrūcis. Apsūdzībām pret Bēringu vajadzētu pieaugt, jo jaunie investori tika iepīti šajā afērā. Viņi atteicās grimt kopā ar neveiksmīgajiem uzņēmumiem pēc tam, kad arī iedomātais glābējs Nr. 1, Kostas Liapis, pazuda tikpat ātri no bildes, kā bija parādījies. Bija plānota ātra pārņemšana, taču no tās nekā. «Es to jau zināju,» sacīja Klauss J. Štēlkers (Stohlker), [bijušais Bēringa runasvīrs] — kurš savu PR mandātu nolika. «Tas ir farss!»

Veibela paziņu loks. Persona, kura ieradās kā glābējs Nr. 2, bija Martins Ulrihs Šlēfers (Schlapfer) — tāpat kā Liapis bija draugos ar Pēteru Veibelu, arī šis bija tuvs partneris Bēringam. Veibels rosījās ar kopā ar Šlēferu — it kā priekš Burns&Gimble finansu kompānijas, tā izteicies kāds bijušais Burns&Gimble darbinieks. Šlēfers bija strādājis arī ar Veibela sievasbrāli Filipu Maederu kopā. «Šajā sakarā par izpalīdzīgu draudzību viņš sev ieguva tikai noteiktu cietumsodu», kā Šlēfers izteicās [ekonomikas žurnālam] «Cash».

Šlēfers tajā laikā nonāca līdz NAS. Par šo kompāniju [žurnāls] «Cash» publicēja brīdinājumu no ICC (Parīzes International Chamber of Commerce). Tad priekš Bēringa darījuma NAS sameklēja Turnas un Taksijas princi Karlu — lai valdē būtu kāds, kurš vismaz sev pazīstamu vārdu nes līdzi. Tālāk tika prasīts prinča iesaistīšanai darījumā piemērot vismaz trīsdesmit dienu pārbaudes laiku.

Taču laiks tik daudz nebija. Uzņēmumu grupas sairums jau nokļuva priekšplānā. Pirmdien atkāpās uzraudzības padome banku grupā (Schoenkind Holding, RedsafeBank) pēc to vadītāja, ex-UBS galvenā menedžera Džanreto Rossetti, visticamāk, nedrošo ieguldījumu dēļ. Ko Rossetti nepateica — risinājumu vajadzēja jau pirms tam. Otrdien uzraudzības padomē tika ievēlēti Reimons Anrī Poršē (Porchet) un Ernsts R. Mūlemans — noteikti jāpiemin, ka tikai uz vienu dienu: vakardien, pēc Eduarda Cangera informācijas, viņi jau bija atkāpušies no amatiem.

Ko nu?De iure vēl joprojām saimnieks ir Dīters Bērings, lai arī akcijas ir nodotas trastā pie Cīrihes advokāta Rūdolfa Meroni.

Bērings pats ievīstās klusēšanā. Viņa runātājs, padomnieks saka: «Dīters Bēringa kungs šo darīšanu nekomentēs.»

Basler Zeitung, 21.10.2004 — Ekonomika

Kur ir Bēringa fondu nauda?

Dīters Bērings un Moore Park Gruppe lēnām dodas melnā Pētera virzienā…

Investori pēdējās dienās joprojām neatlaidīgi mēģināja viņu ieguldīto kapitālu saņemt atpakaļ. Tas, ko viņi dzirdēja, bija atrunas.

Pārdomāti nekārtīgu spēli piedzīvoja investori, kuri pagājušajās dienās vēlējās saņemt atpakaļ savu naudu no Bēringa. Aģenti, kuri ar brīnumainiem augstu ienākumu solījumiem pirms tam kladzināja apkārt investoriem, sūtīja nobijušos investorus pie fondu menedžeriem; no turienes atkal bija jāiet vēl tālāk pie iesaistītajiem [shēmas] punktiem, vai arī ar pirkstu tika norādīts pa tiešo uz Dīteru Bēringu, īpatnējo uzņēmumu grupas galvu. Taču Bērings jau paziņoja pirms vairākām nedēļām: viņam ar klientu naudu neesot nekāda sakara.

Moore Park Gruppe, atrazdamās Britu Virdžīnās, bija atslēgas punkts Bēringa ofšoru impērijā. No turienes norisinājās daudzskaitlīgais fondu bizness. Investoriem sparīgi ķeroties klāt [pie problēmas], viņi paturēja acīs tobrīdējo vadītāju Reimonu Pusāzu (Pousaz), lai viņš neko nepiesavinātos. Apsolītajai naudas izmaksai vajadzēja sekot caur kādu tirdzniecības grupu, tādas ziņas sniedza Bērings atbildē uz kāda investora vēstuli, un to citēja žurnāls «Cash». Bērings it kā esot rūpējies par «daļu sadali, kas sekos». Dienā, kad policija — saskaņā ar šīm ziņām — ķērās klāt [Bēringa afērām], Bēringa auditors Arturs Buks pieteica maksājumu [atgriešanu]; lai arī kā, viņi joprojām nav sasniedzami.

Nezināmie:Moore Park Gruppe, kura — pēc [žurnāla] «Cash» informācijas — patiesībā vispār nedrīkstēja sniegt nekādus starptautiskus biznesa pakalpojumus, ir ievilinājusi Melno Pēteri Bēringa centrālē Bāzelē. Vispirms jau saskaņā ar orderi (un tas ir trīsdesmit stundas pēc Dītera Bēringa aizturēšanas) visus pēc kārtas grib ņemt ciet un grib stiept aiz rokām un kājām, ar seju uz leju [uz iecirkni], un no tā viņi ir «pilnīgi pārsteigti».

Dīters Bērings, kurš savas iepriekšējās slēpšanās un aizbildinājumu dēļ, kā minimums, nākamās četras nedēļas paliks apcietinājumā, distancējās pēdējos mēnešus no Moore Park Gruppe. Pirmā solī viņš apgalvoja, ka ir Swisspulse programmētājs, jo esot izpratis logaritmus biržā, kas viņam ļāvis pagātnē sasniegt brīnumainus ienākumus. Tad, kad krīzes simptomi viņa impērijā palielinājās, viņš priekšgalā izvirzīja slepenu bēgšanu: visi hedžfondi, kuri saimniekoja pēc viņa sistēmas, tika nodoti tālāk lielai auditoru kompānijai pārbaudes veikšanai.

Pēc mēneša ilga sasaluma Bērings signalizēja, ka no Moore Park nekādi ticami audita rezultāti nav sagaidāmi. Kādā e-pastā rakstīja Bērings par viņa dibināto ofšoru: «Mani sakari ar Moore Park ir pagaidām — vismazāk sakot — diezgan ledaini. Man nav ne mazākā jausma, vai viņiem joprojām vispār ir funkcionējoša struktūra Šveicē.»

Kur ir nauda? Šis jautājums ir tikpat neskaidrs kā — kuram īsti šobrīd pieder tās kompānijas?

Pēc divām neveiksmīgām pārdošanām Dītera Bēringa kompāniju Schoenkind un Swisspulse akcijas stāv trastā pie Cīrihes advokāta Rūdolfa Meroni. Viņš aizstāvas ar advokāta — klienta informācijas neizpaušanas privilēģiju un klusē. Viņa trasts pastāv arī attiecībā uz Kanādas firmu [CanAm Autosales] un LFG International, taču arī šo kompāniju un to akciju sakārtotība nav skaidra.

Garas skaidrošanas un noskaidrošanas ir priekšā.

Intervija

Cīrihes advokāts L. Rihards Blatners (Lucius Richard Blattner) pārstāv investorus, kuri naudu noguldīja pie Dītera Bēringa un — iespējams — pazaudēja. Šajā gadījumā viņš ir klāt tieši laikā.

Baz: Blatnera kungs, vai nauda ir pazudusi, ko investori noguldīja pie Dītera Bēringa?

Blatners: To šodien nekādā ziņā nav iespējams pateikt.

Vai Jūs varētu saviem klientiem nodrošināt kapitāla drošību?

Kāds klients pēdējos mēnešos ir savu naudu atguvis, pēc tam, kad mēs izdarījām lielu spiedienu. Tas bija viens sveķains stāsts, jo bija diezgan neskaidrs, kurš nes kādu atbildību.

Vai Jūs kā advokāts izejat no tā, ka tas liecina par krāpšanas pasākumiem?

Ir diezgan stipri indikatori, kuri liek runāt par sniega bumbas sistēmu.

Kādi?

Piemēra pēc: necaurredzama firmas struktūra, telefona numuri, kuri mūs uz nekurieni aizved, trūkstoši audita dokumenti, Dītera Bēringa personības kults — vai arī tas, ka pārmērīgi procenti jeb interese tika solīta vairāku gadu garumā.

Vai šī sistēma jau pašā sākumā bija fiktīva?

Arī šo ir grūti pateikt. Ir daudzi gadījumi, kad sākumā ir sakārtots bizness, kurš beigās pārvēršas nelegālā.

Ap kādu laika punktu varētu gaidīt to, ka burbulis sprāgs?

Mēs pagaidām redzam skaidrus pulksteņa signālus pēc kāda pusgada.

Basler Zeitung, 18.11.2004 — Ekonomika

Dītera Bēringa pēdējais draugs

Interjera arhitekts Jorgs Rickli tagad ir vienīgais valdes loceklis firmā Swisspulse. Bēringa arhitekts varēja sabūvēt luksus apartamentus finanšu žonglierim.

Jorgs Rickli daudzus gadus pārbūvēja luksus veidā vecpilsētas īpašumus priekš Dītera Bēringa. Par ieguldījumu pārvaldības biznesu viņam ir maza nojausma — bet vēl pie tam viņš kļuva par investīciju holdinga vadītāju.

Interjera arhitektam Jorgam Rickli ir tikai viena problēma: Dīters Bērings ir arestēts un pēc federālās prokuratūras vēlēšanās tiek paturēts apcietinājumā. Rickli «draudzīgās attiecības» ar finanšu žonglieri tā iemesla dēļ ir apcirptas; tagad viņš ir pēdējais vadītājs vairākās Swisspulse firmās Bēringa impērijā.

Kolēģi uzraudzības padomē tika atstādināti klusu un mierīgi dažu nedēļu laikā. Kā pirmie līdzzinātāji — ieguldījumu plānu pārdevējs Villijs Vutrihs (Wutrich), tad laulātais Bēringu pāris pats. Kā pēdējais lielās dusmās tika atcelts Daniels Mišlers (Mischler), IT nozares uzņēmējs, kurš pats investēja Bēringa shēmās — un visu pazaudēja.

Pēdējais Mohikānis. Rickli palika pāri pēdējais. Viņš teica, ka — būdams pēdējais — vairs nevarēja atkāpties [no amata]. Tādēļ viņam vajadzēja sasaukt [apkrāpto ieguldītāju] ģenerālsapulci — taču viņš nezināja, pie kā viņam griezties. Cīrihes advokātu Rūdolfu Meroni, kurš trastā glabāja akcijas, viņš vēl nebija redzējis. Tā arī viņš palika vadītāja amatā, apspriedies ar savu advokātu.

Pie tam, Rickli sprieda, Bērings vēl var izrādīties nevainīgs, kamēr neskaitās notiesāts.

Jorgs Rickli dzīvoja Rīhenā (Riehen), tikai dažas mājas tālāk no laulātā Bēringu pāra uzturēšanās vietas. Viņš ar Bēringiem iepazinās, strādājot priekš viņiem kā interjera arhitekts, un sadraudzējās ar viņiem. Viņš vēl šodien uztur kontaktus ar Bēringa sievu. Rickli ir sajūsmā par vietējo futbolklubu FC Amicitia. Bērings pavadīja arī viņu dažreiz uz spēlēm — vienreiz arī aizlāpīja caurumu, kad kasieris bija aizmirsis ierakstīt [kluba] biedranaudu.

Bēringa starpnieks. No draudzības jau sekoja nākamais solis. Tā kā Bērings nodibināja atsevišķu firmu priekš saviem nekustamajiem īpašumiem, Rickli kļuva par [tās] vadītāju. Uzticēšanās bija abpusēja. Pēkšņi viņš jau būvēja priekš Bēringa, un rēķini lielākoties tika desmit dienu laikā segti, teica Rickli.

Nopelnīt naudu Bēringa apkārtnē izskatījās ļoti viegli: 2002. gada septembrī Rickli padevās mēģinājumam. Kopīgi ar Danielu Mišleru viņi nodibināja finanšu kompāniju Fiofortis GmbH. «Mazā stilā», kā teica Rickli, viņi ieguva klientu naudu, ko viņi caur Moore Park grupu tālāk investēja pie Bēringa. Rickli kļuva par daļu no grupas. Kad Bērings pēc dažiem mēnešiem biznesu ar savu brīnum–biržas–programmatūru un savu klātbūtni dažādās Swisspulse firmās legalizēja, Rickli un Mišlers kā vadītāji beigu beigās tagad nonākuši tiesas priekšā. Mišlers teica, ka viņš tikai ir kontrolējis, vai bizness norit kārtīgi, vai tiek sastādīti gada pārskati un veikti auditi, vai tika maksātas iemaksas pensiju kasē. Neko vairāk, neko mazāk.

Ne mazākā nojausma. No dalībniekiem kompetence netika prasīta. «Es no tā saprotu pārāk maz». Viņš arī nekad nebija brīnījies, kādēļ viņš kā finansu nozari nesaprotošs svešinieks ieguva šādu ietekmīgu, vadošu pozīciju. Mandāts starp viņu un Bēringu reti kad bija runājama tēma, sacīja Rickli. Kas notika firmā, gāja viņam garām. «Es nekad netiku informēts…»

Līdz pat septembrim Rickli neradās jebkādas šaubas. Pēc tam, kad Bērings jūlija beigās, apsveikumiem grandot, izziņoja sevi kā mecenātu mākslas mājai «Botschaft Basel», Rickli turpināja būvdarbus. Pārbūvēšanas drudzī rēķini tolaik vēl tika samaksāti, interese (t.i., procenti) par investēto naudu tika vismaz uz papīra uzlikta.

Sakarā ar Bēringa arestu beidzās arī sapnis — Ricki bija jāslēdz būvlaukumi. Pārbūvei pie Totentancas ir atvērti rēķini apmēram 300 000 franku vērtībā. Vajadzīgā nauda pat eksistē, taču konti ir iesaldēti. Daļa no naudas pieder Rickli pašam kā viņa arhitekta honorārs.

Kaudze ar fragmentiem. Fiofortis garantēja akcionāriem procentus, kuri beigās netika samaksāti. Kur šie depozīti palika, nezina pats Rickli. Advokāti ar to nodarbojas — tāpat kā pie citiem sabrukumiem Bēringa sistēmā. Tas, ka viņš netiks aizstāvēts no Bāzeles upurus savākušā un aizstāvošā Thomann Fischer biroja puses, jau bija skaidrs. «Pēkšņi es kaut kā stāvēju otrā pusē.»