Uz profesora Ivara Kalviņa galda, patīkami un neparasti atšķirdamās no ierastības, kāda parasti valda zinātnieku darbavietās, gozējas puslitra burciņa ar tumši sarkanvioletu, pabiezu šķidrumu. «Upeņu sula» – uz tās rakstīts.
Otrā burkas pusē – «Organiskās sintēzes institūts». «Vai esat sākuši sintezēt upeņu sulu?» jautāju Kalviņa kungam. «Nē,» viņš smejas, «mēs neražosim sulu, mēs varētu pelnīt ar pakalpojumiem, piemēram, ar veselīgu pārtiku, bet nevis tāpēc, ka tā kāds domā, bet gan tāpēc, ka mēs esam pierādījuši, ka tā ir veselīga.»
Neatkarīgā intervē Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktoru profesoru Ivaru Kalviņu.
– Ar ko īsti nodarbojaties? Vai tad zāļu izstrāde aizgājusi pagātnē?
– Kamēr mēs izstrādājam zāļu ražošanas tehnoloģiju, kamēr atrodam ražotāju, tikmēr arī mums pašiem kaut ko vajadzētu ražot. Taču mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas nostādne bija tāda, ka to darīt nedrīkst, tāpēc mums vajadzēja atrast tādus virzienus, kuros mēs efektīvāk varētu sniegt pakalpojumus un ar tiem pelnīt. Šis virziens varētu būt veselīga pārtika. Tehnoloģiju izstrāde, pakalpojumu klāsts, kas pierāda šīs pārtikas veselīgumu, inovatīvi produkti – tas viss ir ļoti vajadzīgs, jo ar laiku Eiropas Savienība to pieprasīs, lai būtu dokumentāls apstiprinājums un pierādījums, nevis tikai runas par to, kas tas vai cits produkts ir labs. Ar uzņēmēju Gunti Belēviču nodibinājām kopuzņēmumu, ceru, ka mums būs ES līdzfinansējums un projekts, kā mēdz teikt, aizies...
– Belēviča kungam taču ir briežu dārzs. Vai upeņu plantācijas arī?
– Upeņu plantācijas nav vajadzīgas, šajā lietā nepieciešams kas cits. Ja runājam par veselīgu upeņu sulu, tas, ka mēs nosakām, vai tajā ir kādas pesticīdu atliekas vai citi piesārņojumi no apkārtējās vides, vēl nav viss. Lietotājam ir jābūt pilnīgā skaidrībā par tām bioloģiski aktīvajām vielām, kas ir upeņu sulā, cik šo vielu ir, vai patiešām tās tur ir un ka šīm vielām ir tādas un tādas pozitīvās īpašības. Tas, ko šobrīd dara vairums pārtikas ražotāju, proti, ražo sulas no koncentrātiem, ir absurds: tajos šķidrumos nav nekā no veselīgām sulām. Latvijā bieži sastopami augi, piemēram, aronijas un cidonijas, daudz kur citur pasaulē nav pazīstami, un to labās īpašības mēs esam spējīgi pierādīt. Šobrīd mēs gatavojamies izstrādāt tehnoloģijas un raksturot produktus pēc to noderīguma veselībai. Mēs veidosim inovatīvus produktus no Latvijā pieejamiem augiem, precīzi raksturosim to dabīgo vielu saturu un nosauksim tiešās ietekmes, ko uz veselību atstāj tā vai cita dabīgā viela, un piedāvāsim šo pētījumu paketi ražotājiem.
– Ko konkrēti jūs tagad varat piedāvāt Latvijas lauksaimniekiem?
– Nu, piemēram. Ja negribam lietot daudz pesticīdu, mums jāizmanto augu seka, un augu sekā parasti ir aizliegums audzēt kādu lauksaimniecības produktu. Tajā laikā jūs varat apsēt šo lauku ar kādu ārstniecības augu vai veselībai derīgu augu. Tas pats notiek ar citiem laukiem, jo vienuviet nedrīkst katru gadu audzēt vienu un to pašu kultūru – burkānus, sīpolus vai ko citu. Šajās platībās, kas ir lielas, jāsēj kas cits, ir jābūt piedāvājumam. Un tāds mums būs.
– Kāda loma būs Guntim Belēvičam?
– Viņš kā viens no mūsu bijušajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem arī ir inovatīvs: ekoloģiski tīra briežu gaļa un tās izstrādājumi nav sastopami katrā sētā. Iniciatīva nāca no Belēviča: viņš realizēs praktisko pusi, mūsu pienākums būs produktu raksturošana, tehnoloģiju izstrādāšana un tamlīdzīgi. Darboties kopā ar uzņēmējiem, kas ir pierādījuši, ka spēj būt sekmīgi uzņēmēji, turklāt ir apveltīti ar izpratni par zinātni – tas ir panākumu avots. Viņš ir viens no tiem biznesmeņiem, kas mūsu projektā pārstāvēs privāto sektoru. Šobrīd produktu kvalitātes regulācija nav pārāk strikta, taču ilgtermiņā, varbūt kādos piecos gados, Eiropa noteikti piegriezīs skrūves. Nu nedrīkst tā būt, ka mēs pērkam produktu, par ko tiek apgalvots, ka tas ir tas, bet īstenībā tas nav nekas tamlīdzīgs.
– Tiekoties pirms pusotra gada, jūs ar sarūgtinājumu apgalvojāt, ka Latvijas valstij zinātnieki acīmredzot nav vajadzīgi. Kas ir mainījies kopš tā brīža?
– Valdības attieksme nav mainījusies. Atkal dzirdu, ka zinātnei un izglītībai jānogriež līdzekļi – par spīti tam, ka Latvija inovatīvās attīstības līmeņa ziņā jau ir nokļuvusi pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Valdība acīmredzot nav mierā ar pēdējo vietu Eiropā, tāpēc jāmēģina nokļūt pēdējā vietā pasaulē. Dzirdu, ka par 20% grasās samazināt finansējumu Rīgas Tehniskajai universitātei, kas ir vērsta uz tehnoloģijām un kur jaunais rektors profesors Leonīds Ribickis būtiski stimulē inovāciju tehnoloģiju izmantojumu. Ja mūsu valdība budžeta konsolidāciju stumj šādā virzienā, tā ir pašnāvība.
– Latvijas zinātnieki, man šķiet, ir tik dzīvīgi, ka pārdzīvos pat šādas konsolidācijas. Bet tas, protams, ir ļoti grūti. Turklāt valdības deklarācijā, kas tapa tādās mokās, par zinātni, manuprāt, ir tik, cik melns aiz naga.
– Par zinātni tur nav neviena vārda. Man šķiet, ka šobrīd izglītības un zinātnes ministram vēl nav īstas koncepcijas par to, kas jādara, lai Latvija kļūtu attīstītas zinātnes un industrijas valsts, jo ar resursiem mēs neesam bagāti, tāpēc mums nav citas izejas, mums nav nekā cita, ko eksportēt, tikai zinātnes sasniegumi.
– Ja nu vienīgi vēl visus kokus varētu izcirst.
– Jā, tad te riktīgi vēji pūtīs, nekā nebūs, tikai smiltis dzenās pa klajumiem. Latvijas zinātnei kopumā ir kļuvis sliktāk, jo tie grozījumi, kurus pieņēma zinātniskās darbības likumā attiecībā uz intelektuālā īpašuma piederību, ja intelektuālais īpašums radies ar valsts budžeta finansējumu, noteica to, ko šie izgudrojumi pieder valstij. Ar šādu likumu mēs esam palikuši vienīgie ne tikai Eiropā un citās attīstītās pasaules valstīs, nerunājot nemaz par postpadomju teritoriju: mēs esam vienīgie, kam ir šāds regulējums. Acīmredzot deputāti nesaprot, kādus likumus viņi pieņem, jo lielākajai daļai nav jēgas par to, kas ir izgudrojums un kā notiek patentēšana. Šobrīd patentēšana ir pilnībā pārtraukta. Nu kurš drīkst pieteikt izgudrojumu, ja tas pieder valstij?
– Un valsts neko nepiesaka.
– Protams. Jo valsts jau neko neizgudro. Zinātnieki kaut ko izgudro, bet nopatentēt to nevar. Līdzekļi, par kuriem varētu patentēt, nav iedalīti, līdz ar to ne autori, ne institūti uz sava vārda to nedrīkst darīt, valsts to vienkārši nedara. Zinātniekam vajag atskaitīties, un viņš savu atklājumu nopublicē. Un tad tas pieder visiem, šis atklājums vienkārši tiek nomests zemē.
– Tas taču ir absurds. Vai jūs esat skaļi kliedzis par to?
– Mēs esam klieguši, rakstījuši, darījuši... Visi tikai piekrīt, ka tas nekam neder, bet tālāk nekas nenotiek. Kļūdas labošanai pusotra gada izrādījies par maz, kaut gan to izlabot varēja piecu minūšu laikā. Bet mums nav likumdošanas iniciatīvas. Ja zinātne nevienu neinteresē, tas nozīmē, ka diez vai kaut kas būtiski virzīsies uz priekšu. Ja zinātnei jākļūst par to spēku, kas palīdz mūsu ražotājiem, tas nozīmē, ka jāmaina valsts attieksme un zinātnes vērtēšanas kritēriji. Zinātniekiem pēc būtības un aicinājuma jārada jaunas zināšanas. Lai zināšanas pārvērstos produktā, ir nepieciešamas inovācijas. Šis posms pilnībā izkrīt, jo publiskajā sektorā tam valsts nedod naudu ne kapeiku. To it kā atstāj privātā sektora pārziņā, bet, ja privātajā sektorā no visiem zinātņu doktoriem, kas valstī atrodas, strādā 8,7% – lielākoties vadošajos amatos, nevis pētniecības struktūrās, šis process vispār nenotiek. Un tāpēc zinātnieki it kā ir, viņi rada interesantus risinājumus, taču šie risinājumi līdz galam nenonāk, jo noteikumi, uz kuriem cerējām zinātnes inovatīvo infrastruktūru otrajā kārtā, nedod iespējas piesaistīt privāto finansējumu, ja vien šajā procesā kāds negrib blēdīties. Mēs negribam blēdīties, tāpēc arī negribam piedalīties tajās spēlītēs.
– Pirms pusotra gada jūs izteicāt cerību, ka Latvijā sāks ražot leakadīnu – zāles pret vēzi. Šādas cerības viesa kāds uzņēmējs...
– Nekur uz priekšu neesam pabīdījušies! Tas uzņēmējs cerēja, ka varēs piesaistīt ES naudu, taču zinātnes infrastruktūras finansējums joprojām nav pieejams. Nekas taču nav mainījies!
– Ja pareizi atceros, valsts šo finansējumu solīja pirms kādiem pieciem gadiem.
– Fondus apgūstam it kā ātri un it kā labi, bet nauda līdz zinātniekiem kā nenonāk, tā nenonāk... Valsts nozīmes pētījumu centros formāli esam uzvarējuši, nauda mums pienākas – arī formāli, bet tajā pašā laikā sākas citas peripetijas: kā tad ierēdnis mūs varēs izkontrolēt? Tiek pieprasīts, piemēram, auditoru atzinums, ka mūsu grāmatvedības uzskaite tiešām dos iespēju ierēdnim izvērtēt, kā mēs to naudu izlietojam. Pamatproblēma ir tāda. Projekti tiek akceptēti pēc diviem principiem: ierēdnis domā – kā es to menedžēšu un vai man te nedraud, nedod dies, kāds papildu darbs? Jo tālāk ierēdnis atbīdīs projekta realizāciju, jo mazāk viņam būs jādara. Birokrātiskās prasības ir novestas līdz absurdam: jāveic darba laika uzskaite par katru laborantu, katrai stundai jāraksta pretim, ko viņš ir darījis. Un priekš ierēdņiem jāraksta vienkārši un populāri – lai viņi saprastu, ko zinātnieks ir darījis. Tādas darbības aizņem lielu laiku un resursus. Bet valstij vajadzētu interesēties par rezultātu, nevis par uzskaiti – kā nu tagad tā nauda izmantota? Laikam visi mūs uzskata par noziedzniekiem, jo domā: kā tos kontroles mehānismus varētu uztaisīt tādus, lai nekas nepaslīdētu garām. Bet es nezinu nevienu gadījumu, kad, piemēram, mūsu institūtā līdzekļi būtu iztērēti nelietderīgi.
– Tad jau vēža slimnieki var nemaz negaidīt, ka Latvijā sāks ražot iedarbīgas zāles...
– Ciniski runājot: jo mazāk cilvēku, jo mazāka noslodze valsts sociālajam budžetam. Un leakadīns nemaz nav vienīgais preparāts, mums ir arī jaunas izstrādnes, ar kurām bijām cerējuši tikt uz priekšu. Bet nekas nenotiek: mēs nevaram uzbūvēt infrastruktūru, kas nepieciešama, lai veiktu pētījumus. Eksperimentālās bāzes mums nav, vivārija nav, esam iecerējuši būvēt, taču līdz naudai neesam tikuši.
– Tā kā zāļu izstrādnes jums ir, jūs droši vien drīkstat tās pārdot uz
ārzemēm?
– Nedrīkstam. Viss tagad pieder valstij. Bet valsts izliekas par aklu, mēmu un kurlu. Valsts saka: mums nav naudas. Bet kā tad nav? Ja ir jāglābj kāda lidsabiedrība, izrādās, nauda ir. Ja jābūvē Nacionālā bibliotēka, nauda atrodas. Bet, ja vajadzēs iepirkt grāmatas, naudas droši vien nebūs.
– Pirms pusotra gada jūs teicāt, ka finansējums jūsu institūtam samazināts par 74%. Tagad droši vien ir labāka situācija?
– Nekā tamlīdzīga. Klāt nekas nav pielikts, respektīvi, valsts finansējums nav palielinājies. Taču mēs attīstām savu kontraktpētniecību, startējam ES projektos, piesaistām ES struktūrfondu naudu un kopainā izskatāmies gluži labi. Protams, tas nav Eiropas līmenis... Mēs saņemam apmēram desmit reizes mazāku finansējumu nekā citās ES valstī tērē uz vienu zinātnieku, Amerikā uz vienu zinātnieku ir apmēram 100 reižu lielāks finansējums nekā Latvijā.
– Manuprāt, tas, ka zinātnei un izglītībai valsts atvēl tik ļoti nelielu finansējumu, pazemina arī tautas kopīgo inteliģences un saprāta līmeni.
– Protams, ka šis līmenis pazeminās. Turklāt arī izglītības struktūra neatbilst tam, kas vajadzīgs tautsaimniecībai. Puse jauniešu joprojām studē humanitārās un sociālās zinātnes. Nu cik var ražot sabiedrisko attiecību speciālistus, politologus un sociologus? Tas taču ir mūsu intelektuālais kapitāls, ko izniekojam. To var nosaukt par zaudēto paaudzi, jo savā specialitātē viņiem darbu neatrast. Protams, augstskolu beidzēji ir intelektuāli attīstījušies, taču ne tajā virzienā, kur viņi varēs nopelnīt dienišķo maizīti. Tas, ko tikko propagandēja jaunais izglītības ministrs – par pāreju uz pilnīgu maksas izglītību – ir pilnīgas muļķības. Igaunija, piemēram, ziņo, ka pāries uz pilnīgu bezmaksas izglītību. Un tad nav ilgi jādomā, uz kurieni dosies mācīties mūsu jaunieši. Jaunieši meklēs, kur būs labāk, un ne ar kādiem patriotiskiem saukļiem pabarot tautu nav iespējams.
– Vai mēģināsiet runāt ar valdību par zinātnieku un zinātnes problēmām? Mēģināsiet cīnīties pret aplamībām?
– Mēģināšu. Esmu arī Valsts zinātnisko institūtu asociācijas valdes priekšsēdētājs un Zinātnieku savienības padomes priekšsēdētājs, līdz ar to tas ir mans pienākums – runāt ar valdību. Kad valdība sprieda par budžeta konsolidāciju, mūsu ministram runa esot bijusi īsa un skaidra: finansējums jāsamazina zinātnei un profesionālajai izglītībai.
– Varbūt, veidojot budžetu, valdības gudrinieki ar jums konsultējās? Zinātne tomēr ir svarīga tautsaimniecības nozare.
– Neviens neko mums nejautāja. Arī rektoru padomei un inovatoru apvienībai neviens neko nav jautājis.
– Vērojāt, kā veidojas valdība?
– Attālināti. Mani ne tik ļoti uztrauc personības, kas ir vai nav šajā valdībā, bet mani uztrauc valdības politika – tas, ko valdība grasās darīt. Ja politikas dokumenti nekādā veidā neatspoguļo uzstādījumus, kādiem jābūt nacionālās attīstības plānā, proti, mērķus, kādi mums jāsasniedz, ir skaidrs, ka nekas no tiem netiks realizēts. Viss, ko dzirdam par zinātnes finansējumu, ir pilnīgā pretrunā ar likumu par zinātnisko darbību, kas paredz, ka ik gadu šis finansējums ir jāpieaudzē par 0,15% no iekšzemes kopprodukta. Bet šis finansējums tiek ik gadu samazināts. Likums tiek ignorēts! Acīmredzot vajadzēs iesniegt prasību Satversmes tiesā, jo nedz Saeima, nedz valdība neievēro likumu. Situācija zinātnē kļūst katastrofāla. Zinātne un izglītība tiek finansēta pēc pārpalikuma principa, un tā tas ir bijis gandrīz visās valdībās, kas nākušas pēc neatkarības atgūšanas. Ir tikai viens izņēmums: tā ir Aigara Kalvīša valdība, kas, sākot no 2004. gada, būtiski palielināja gan izglītības, gan zinātnes finansējumu. Toreiz ar ES līdzfinansējumu tika izveidota materiāli tehniskā bāze, kas šobrīd atļauj zinātniekiem dzīvot vēl kādu brītiņu. Mēs, protams, varam lepoties, ka mums ir zinātņu doktoru skaita pieaugums, bet – kāda iemesla dēļ tas notiek? Tas notiek, pateicoties ES doktorantu stipendijām, nevis valsts investīcijām. Arī zinātniskās aparatūras iegādes finansējums nāk no ES, nevis pateicoties mūsu valdības atbalstam, ko nekādi nevaram sagaidīt. Ja zinātniekam ir iespējas ar saviem izgudrojumiem nopelnīt naudu, tas ir jāstimulē visādos veidos, jo tie ir līdzekļi, kas ienāk zinātnē un kas stimulē inovācijas. Ja valsts nogriež šīs iespējas, zinātnē nekas neienāk, un tad, kā smejies, naudas pietiek tikai svilpei. Arī tagad mēs nerunājam par to, kā nopelnīsim, bet par to, kā konsolidēsim.
– Kā, jūsuprāt, vajadzētu darīt?
– Ja mums būtu atļauts uztaisīt pilotražotni, mēs nopelnītu naudu sava institūta zinātnei un vēl nodrošinātu finansējumu veselai kopai citu institūtu, kuri varētu baroties no pasūtījumiem. Bet mums to neļauj darīt! Ekonomikas ministrija uzskata, ka tai par valsts sektorā radītajiem izgudrojumiem nav jādomā, bet jādomā par privātā sektora izgudrojumiem. Bet tur izgudrojumu nav, jo tur nav zinātnieku. Taču nauda tiek tērēta nezin kur.
– Jūs savulaik iestājāties pret Daugavas gandēšanu ar iespējamo celulozes kombināta celtniecību Ozolsalā, jūs bijāt arī pret megaprojektu, kas Daugavu pārvērstu par izbagarētu kanālu. Kādi šobrīd ir svarīgākie vides aizsardzības momenti?
– Mani ļoti uztrauc mežu izciršana, apsaimniekošanas izmaiņas, par kurām daudzi mežu īpašnieki ir šokā. Mežu uzraudzība šobrīd paliek arvien vājāka, rezultātā mēs paliksim pie viena liela izcirtuma. Lauksaimnieciskajā ražošanā Latvijā aktīvi ienāk ārzemju firmas, un tas neveicina saudzīgu attieksmi pret dabu: ārzemniekiem tā ir sveša zeme, no kurienes var kaut ko paņemt. Derīgo izrakteņu ieguve, piemēram, smilts – pēc tam, kad izrakta milzu bedre, jāorganizē rekreācija, proti, jāatjauno zemsedze. Bet šī prasība attiecas tikai uz vienlaidus platību, šķiet, 100 hektāriem. Taču kas liedz īpašniekam sadalīt šo gabalu vairākos gabalos un pēc tam nedarīt neko, atstājot pēc sevis Mēness ainavu? Un ja nodoklis par izrakto granti vai smilti ir daži santīmi par kubikmetru, mūsu zemītē paliek baisa paskata caurumi, bet karjeru īpašnieki kļūst stāvus bagāti. Tas pats attiecas uz kūdru un dolomītu. Saeimas pieņemtie likumi diemžēl veicina izlaupīšanu. Tā ka pēc gadiem divdesmit dzīvosim izcirtumā, ko ieskauj bedres. Jā, vēl augs latvāņi, un tad es nezinu, kā pareizi saukt mūsu valsti – Latvānija vai Latvija.
– Vai jūsu institūts varētu izstrādāt tehnoloģiju, kā tikt vaļā no latvāņiem?
– Ja valsts pasūtītu šādu pētījumu, tad – noteikti. Bet nevienam acīmredzot nevajag, lai mēs izstrādātu arī līdzekli pret latvāņiem.
– Jūs kādā intervijā teicāt, ka Dievs ir informācijas lauks un ka Visuma radīšana nav nejaušība.
– Ja pieņemam, ka Dieva nav, tad kas mēs esam? Matērijas pikuči bez jēgas un nozīmes. Nejaušība! Bet tā nav, un mūsu dvēseles ir daļa no šā informācijas lauka, un no tā, kā mēs ar savu miesisko apvalku rīkojamies, ko mēs producējam – labu vai ļaunu, ir atkarīgs kopīgā lauka fons. Jūs jautājāt, vai es cīnīšos pret aplamībām. Es savu uzdevumu redzu nevis cīniņā, bet citādi: man jāizdara kaut kas labs un pareizs, un, ja cilvēkiem ir tik daudz veselā saprāta, tad – lai ņem pretim to manu izdarīto!
