Zbigņevs Stankevičs: Mēs nevēlamies, lai Eiropas kuģis nogrimst
©Rūta Kalmuka/F64

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsdienu Eiropu, tās vērtības un riskus.

- Mūsu sarunu iniciēja Parīzes deklarācija. Tāpēc pirmāk sakiet - ko vērts šis dokuments?

- Šis dokuments interesants tajā ziņā, ka Eiropas konservatīvie domātāji, intelektuāļi, zinātnieki, kuri tikās 2017. gada maijā, nonāca pie slēdziena, ka vajag kaut ko darīt, lai saglābtu Eiropu. Viņi konstatēja, ka Eiropa stūrē virzienā, kas draud tai ar nogrimšanu. Tad viņi salika galvas kopā un uzrakstīja tekstu uz14 lapām, kurā analizē to, kas notiek… Pirmām kārtām - kāda ir tā Eiropa, kurai mēs ticam? Kādu vēlamies to redzēt? Kādai tai vajadzētu būt? Lielākā daļa šo intelektuāļu ir no rietumvalstīm, īpaši no Francijas. Jo viņi ir visdziļāk šajos Eiropas procesos, kurus identificē kā bīstamus. Deklarācijas teksts ir pārtulkots 20 valodās.

Viņi konstatēja, ka Eiropa šobrīd ir aizrāvusies ar idejām, kuras izskalo tās pamatus. To viņi sauc par Eiropas viltus pašizpratni. Bet - Eiropas patiesā identitāte ir bijusi nacionālo valstu sadraudzība. Taču tas, kas tiek mēģināts darīt tagad, ir - nojaukt robežas… Autori to sauc pat par imperiālām ambīcijām. Tiek mēģināts radīt jaunu impēriju. Tiek mēģināts it kā pārkāpt pāri nacionālajām identitātēm. Radīt kaut kādu jaunu superstruktūru.

Tas ir viens. Otrs - tiek uzsvērts, ka jāatgriežas pie patiesa liberālisma. Patiess liberālisms ir tāds, kurš ļauj pastāvēt līdzās dažādiem uzskatiem. Un - nav nekāda ideoloģiska spiediena, kurš diktē, kādi uzskati ir pareizie, kādi - nepareizie. Tas liberālisma veids, kāds ir šobrīd, lieto vārdus «politkorektie uzskati»… Latviešu valodā ienācis vārds meinstrīms… Un to, kas nav politkorekts, kas nesakrīt ar meinstrīmu, uzreiz norej, nomētā ar dubļiem… Kāds tur liberālisms? Tas pārvēršas par totalitārismu. Tāpēc arī tiek piedāvāts atgriezties pie patiesa liberālisma, kurš, neskatoties uz to, ka bijuši kari un viss kaut kas, daudzu gadsimtu gaitā tomēr ir saglabājis Eiropā kopīgu pašizpratni. Impulsu, kurš, neskatoties uz atsevišķu valstu dažādību, tomēr novedis pie vienojošām vērtībām… Tas bijis kristietības impulss. Kristietība ir novedusi pie tā, ka mums ir kopīgs tas, ko šodien saucam par Eiropas vērtībām. Cilvēka cieņa, cilvēka tiesības, sieviešu vienlīdzība… Rezultātā ir sanācis tas, ko redzam - Eiropas civilizācija. Un - ir jāskatās, lai mēs šo viengabalainību neizjaucam…

- Deklarācijā piesaukti «Eiropas viltus patroni» un teikts, ka tie - «ignorē un pat cenšas apklusināt Eiropas kristīgo sirdsbalsi». Bet vai tad viņiem ir kāds savs vienojošs faktors, ideoloģija? Jo vairāk - ja viņi grib redzēt Eiropu kā impēriju?

- Te jājautā - kādas ir viņu patiesās intereses? Kādi ir viņu mērķi? Vai reāla Eiropas vienotība, vai tas, lai Eiropa ilgtermiņā zeļ un plaukst? Vai arī viņu intereses ir gauži merkantilas? Respektīvi - nauda un ietekme… Un tad, ja kristīgās vērtības pabīdīt malā, tauta kļūst vieglāk manipulējama. Tad vieglāk sasniegt savus mērķus. Kristīgiem cilvēkiem ir asāka redze, viņi vieglāk atšķir īsto liberālismu no viltus liberālisma, no ideoloģizētā liberālisma, kuram nav nekā kopīga ar iecietību. Mēs šodien arvien vairāk redzam, ka tā sauktie iecietības sludinātāji, tie, kuri vēršas pret vardarbību, ir pret to ar vienu izņēmumu. Vardarbība ir pieļaujama attiecībā pret tiem, kuri neatbalsta viņu ideoloģiju.

- Tad viņi baznīcu vairs redz tik vien kā varas, izmantošanas kategorijās.

- Viņi redz baznīcu politiskās kategorijās. Viņi to vērtē pēc sava mēra… Viss ir tikai nauda, vara, ietekme un dominēšana… Viņi redz baznīcu kā vienu no ideoloģiskiem strāvojumiem, kā viena ideoloģiska strāvojuma pārstāvi un apkaro to ar politiskiem un ideoloģiskiem līdzekļiem. Līdzīgi, kā to savulaik darīja komunisti. Jo arī šis ideoloģiskais strāvojums, kurš tagad pārņem Eiropu, visu mēra ar savu mēru, visu redz tikai savās kategorijās.

Es tikos ar kādu Eiropas parlamentārieti, vienu no Parīzes deklarācijas parakstītājiem. Viņš saka: viņi ir tiktāl pārņemti ar to savu ideoloģiju, ka es pat teiktu - viņi dzīvo virtuālā pasaulē, kuru paši ir radījuši… Līdzīgi kā komunisti, arī viņi ir svēti pārliecināti, ka tā ir vienīgā pareizā izvēle un ka visiem tā ir jādzīvo. Tas ir jāuzspiež. Viņi to panāks, un tad pasaulē sāksies Leiputrija. Tad uz zemes būs debesu valstība. Patiesībā marksisms ir Evaņģēlija sekularizēts variants. Jo Markss bija paņēmis Dieva valstības ideju, atņēmis tai transcendenci un mēģinājis konstruēt to Dieva, to laimes valstību ar cilvēciskiem spēkiem.

Diemžēl šobrīd tāpat rīkojas vismaz tas Eiropas elites noteicošais slānis, kas ir pie stūres. Viņi ir tikpat pārņemti kā komunisti. Lūk - tas ir tas vienīgais pareizais. Un mums ir jāvēršas pret tiem, kas pretojas, kas traucē mums darīt visus laimīgus. Šobrīd tas nenotiek ar fiziskas iznīcināšanas līdzekļiem. Tas notiek caur diskreditāciju, izsmiešanu, apgalvojot, ka tā ir tumsonība, atpalicība, ka tas nav moderni utt. Viss tas pats, tikai mehānismi smalkāki.

- Parīzes deklarāciju varētu saprast Jāņa Pāvila Otrā piesauktā «vērtību sabiedrība». Kur to tagad Eiropā meklēt? Bez tās deklarācija paliek saucēja balss tuksnesī. Vēstījums atsevišķiem dinozauriem. Nevis tautām…

- Nē! Lieta tāda, ka Eiropas kuģi ļoti mētā, tam ir sūce, tas ir sašķiebies. Bet - nogrimis tas vēl nav! Šie intelektuāļi tagad sauc - glābsim šo kuģi, izlīdzināsim tā gaitu, aizbāzīsim sūci un stūrēsim tā, lai neuzskrietu rifiem…

- Bet - vai vēl ir spēkā apgalvojums, ka visām Eiropas tautām ir «kopēja vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā» (Latvijas katoļu bīskapu atklātā vēstule, 2014.)? Vai arī jau jāpieņem, ka Eiropā sekulārā domāšana ir uzvarējusi kristīgo mācību?

- Atbildēt ar vienkāršu «jā» vai «nē» te nevar. Šīs vērtības - cilvēka cieņa, cilvēka tiesības, sieviešu emancipācija, sieviešu līdztiesība…, tās jau ir iesakņotas Evaņģēlijā, tās ir iesakņotas Dieva atklāsmē. Tās ir kristīgās vērtības, kuras tikušas integrētas Eiropas sabiedrībā un noformulētas laicīgā, nereliģiskā valodā. Un tāpēc nevar teikt, ka tas viss būtu it kā aizskalots prom.

Bet - no citas puses - ja skatāmies burtiskajā, tiešajā nozīmē, tad, jā, kristietību kā tādu mēģina nobīdīt pilnīgi malā, padarīt par privātu lietu. Turklāt - pat ar valsts likumu palīdzību - uzspiežot kristiešiem to, kas ir pretrunā ar viņu sirdsapziņu. Dažās valstīs tik tālu jau ir aizgājis. Tādā ziņā, ka jēdzieni; Dievs, baznīca, reliģija… tiek atstumti, ja ne gluži vēstures mēslainē, tad perifērijās. Laukā no publiskās sfēras, privātajā. Tā ir īstenība, un diemžēl Rietumeiropā tas ļoti strauji iet uz priekšu.

- Viena no šīm perifērijām ir arī kultūra. Man negribētos piedzīvot kristietības kulturalizāciju vārda «kultūra» laicīgā izpratnē. Vai tai draud reāla bīstamība «kļūt par kultūru, tikai kultūru, gluži kā tādu Glasperlenspiel…» (S. Averincevs)?

- Piekrītu… Savulaik kāds neticīgs filozofs teica: jā, reliģija ir noderīga, jo tā mudina cilvēkus ievērot morālās vērtības. Faktiski - reliģija kā viens no valsts instrumentiem, lai pilsoņi ievērotu likumus un, kā saka, klausītu autoritātes.

Tas ir tas, ko Evaņģēlijā saka Jēzus Kristus: ja sāls zaudē savu spēku, tad tas ir izmetams. Tad tā vairs nav baznīca. Tad tā ir sabiedriska organizācija. Tad baznīca ir tāds kā brīvdabas muzejs, kur glabājas pagātnes mantojums. Un šādā līmenī tā, protams, vairs nevar kalpot par sabiedrību inspirējošo spēku.

- Taču pastāv uzskats, ka teocentriskais redzējums sekulārajā Eiropā ir noiets vēstures posms (tāpat kā nacionālo valstu pastāvēšana). Ko jūs teiksiet par šādu nostāju: «Eiropas vērtību skalā sekulārisms un racionālisms ir viena no pamatpozīcijām, un demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemama situācija, kurā politisko varu nosaka un diktē reliģiskie līderi» (D. BeitnereLe Galla).

- Tai var piekrist tādā ziņā, ka reliģiskie līderi nevar diktēt politiku. Viņi nav politiķi. Bet - reliģisko līderu uzdevums ir izvērtēt politiķu uzvedību un politiku no ticības un morāles viedokļa. Aicināt uz to, lai tiktu respektētas pamatvērtības. Arī man ir mēģināts aizbāzt muti, sakot - tev ir tiesības runāt tikai baznīcā! Tev nav tiesību runāt ārpus tās! Nē! Tās ir manas tiesības! Jo es esmu valsts pilsonis, viens no sabiedrības locekļiem. Mums ir tiesības paust mūsu kaut vai kā nodokļu maksātāju viedokli, mums ir tiesības prasīt, lai arī sabiedriskajos masu saziņas līdzekļos parādās informācija, kura mūs interesē.

Es jau pieskāros tam, kas notiek Eiropā. Tagad - cits aspekts. Tā sauktā neitralitāte. Pasaules uzskatu neitralitāte. Varu teikt ar pilnu pārliecību, ka kaut kas tāds nepastāv. Jo tad, ja tiek pateikts, ka mēs par reliģiju nedrīkstam runāt, jo mums jābūt neitrāliem, nevienam nedrīkst neko uzspiest, tad tas jau nozīmē, ka mums tiek uzspiesta neticība, ateisms. Var teikt, ka sabiedrībai tiek skalotas smadzenes. Tā tiek ateizēta.

Šī vēlēšanās - panākt, lai reliģiskie līderi runā tikai savos dievnamos un lai pamatuzstādījumus sabiedrība nosaka, teiksim, ar referendumiem vai parlamenta balsojumiem - atbilst tam, ko vēlas šie «Eiropas viltus patroni». Bet - kam ir uzdevums runāt par to, ka ir objektīvā patiesība, ka ir ne tikai dabas likums, bet arī morāles likums, kas ierakstīts cilvēka sirdī? Par šīm objektīvajām likumsakarībām, kuras arī pastāv cilvēku sabiedrībā… Tiek piedāvāts to ignorēt, noteikt vienkārši ar voluntāru lēmumu palīdzību. Tā arī notiek šī pamatu izskalošana.

- Kādu nākotni jūs paredzat kristietības un citu pasaules reliģiju attiecībām Eiropā?

- Vienkārši nav. Bet - nav jau cita ceļa. Katoliskās baznīcas attieksme pret lielajām pasaules reliģijām tika noformulēta Vatikāna Otrajā koncilā, uzsverot, ka tajās ir patiesības graudi, pret kuriem izturamies ar cieņu.

- Bet vai tepat, starp vistuvākajiem - katoļiem un luterāņiem - ir spēkā tie imperatīvi, par kuriem jūs sakarā ar Reformācijas 500 gadiem kopējā dokumentā vienojāties? Tostarp: - katoļiem un luterāņiem kā izejas punkts vienmēr ir jāizvēlas vienotības, nevis šķelšanās perspektīva… Vai tas, kas šajā dokumentā noteikts, tiek uzturēts?

- Jā, protams. Mums ir ļoti pozitīva sadarbība. Jau kopš šā dokumenta prezentācijas, kuru kopā ar arhibīskapu Vanagu prezentējām luterāņu konsistorijā. Parakstījām premjeram kopēju vēstuli par Stambulas konvenciju. Pēc tam bija raidījums, kurā abi kopā skaidrojām, kāpēc konvencija nav atbalstāma. Tā ir tā praktiskā sadarbība.

- Kāpēc Stambulas konvencija nav atbalstāma?

- Sākšu ar premisu. Konvencijas nosaukumā rakstīts, ka tā ir pret vardarbību. Vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē. Jāatzīst, ka vardarbības problēma Latvijā pastāv un ir jādara viss iespējamais, lai vardarbību mazinātu un izskaustu.

Bet - pretstatā deklarētajam - konvencijā diemžēl ir iestrādāti vairāki postulāti, kuri nekādi nav saistāmi ar vardarbības novēršanu, bet ir vērsti uz to, lai sabiedrībā ieplūdinātu ideoloģiju, kura apgalvo, ka vīrietis un sieviete - tā nav objektīva realitāte, bet gan mūsu priekšstats par sevi. Sociāls konstrukts. To mēs varam mainīt. Gala rezultātā tas noved pie cilvēka sašķelšanas. Jo tas nozīmē, ka bioloģiskais dzimums tiek atdalīts no sociālā dzimuma, sex no gender. Un - caur to tiek vājināts arī ģimenes institūts, tiek sašūpoti ģimenes pamati. Un teikts, ka šie postulāti, faktiski, šie instrumenti sabiedrības ideoloģiskai transformācijai jāīsteno caur izglītības sistēmu, caur masu saziņas līdzekļiem…

Interesants moments… Uzraudzību par šīs konvencijas ieviešanu īsteno struktūra Grevio. Konvencijas tekstā ierakstīts, ka tajā struktūrā jābūt līdzsvaram starp dzimumiem. Vienādam vīriešu un sieviešu skaitam. Un arī vienmērīgai ģeogrāfiskai pārstāvībai. Kad izpētīju šo Grevio sastāvu, biju pārsteigts… Konstatēju, ka tur ir desmit sievietes un no viņām tikai viena nav ideoloģiski angažēta. Cīnītāja pret korupciju. Pārējās ir vai nu gender studiju ekspertes, vai arī tā sauktās sieviešu tiesību aktīvistes. Tas nozīmē, ka viņas ir ideoloģiski angažētas un to, ka šī uzraudzības struktūra pati neievēro konvenciju.

Turklāt redzam, ka valstīs, kuras sākušas īstenot šīs konvencijas ideoloģiskos postulātus, vardarbības līmenis ir augstāks nekā Latvijā.

Latvijā tas nav visaugstākais. Un - tā ir tā Eiropas slimība, ka uz nacionālajām valstīm tiek izdarīts spiediens, lai pieņemtu ideoloģizētu dokumentu. Tostarp - Latvija ir īstenojusi 86% no konvencijā prasītajām likumdošanas iniciatīvām. Mans aicinājums ir - neratificēt šo konvenciju, bet mūsu likumdošanas ietvaros izdarīt visu iespējamo, lai vardarbību mazinātu. Konvencija galveno vardarbības iemeslu redz tajā, ka vīrieši dominē pār sievietēm, vainojot tanī kultūru, reliģiju un tradīcijas. Turpretī policijas sniegtie dati liecina, ka vardarbība parasti notiek alkohola un narkotiku reibumā.

Turklāt domāju, ka tiem, kuri skaļi (arī Latvijā) klaigā, ir arī ekonomiskās intereses. Konvencija paredz piešķirt līdzekļus tiem, kuri nodarbojas ar šiem gender ideoloģijas jautājumiem.

Pirms diviem gadiem mēs, četru konfesiju vadītāji, aizrakstījām gan premjeram, gan atbildīgajiem ministriem aicinājumu šo konvenciju neparakstīt. Šo vēstuli noignorēja. Tagad - pēc diviem gadiem - mēs vēlreiz uzrakstījām aicinājumu - neratificēt. Redzam, ka dotajā brīdī signāls ir tā kā aizgājis. Pagaidām konvencija uz ratifikāciju netiek virzīta.

- Pirms septiņiem gadiem (Ir) teicāt, ka Latvijas labā varat «modināt no miega. Pūst taurē. Lai cilvēki nevis kritizē, bet uzņemas līdzatbildību par Latviju katrs savā vietā». Tas tāds laicīgs uzstādījums. Tāpēc jautāšu - kādas ir varas un baznīcas, politikas un baznīcas attiecības Latvijā?

- Es teikšu, ka mūsu attiecības ir konstruktīvas. Mēs ieklausāmies viens otrā. Mums ir dialoga attiecības. Protams, baznīca netaisās diktēt, baznīca tikai apelē, izsaka viedokli.

Par to modināšanu no miega… Tad, kad stājos amatā, es redzēju, ka mūsu tautā ir problēmas ar pašapziņu, ar savas vērtības apziņu, ka diemžēl pastāv šie mazvērtības kompleksi. Es par to sāku runāt. Sākumā man par to bruka virsū. Bet pakāpeniski tā kļuva par, es teiktu, bezmaz vispāratzītu patiesību. Un - burtiski pirms dažām dienām es lasīju kādus materiālus par šo tēmu. Izrādās - situācija ir sākusi mainīties. Paaudzē, kas piedzimusi neatkarības laikā, ir pieaugusi savas vērtības apziņa. Man, to lasot, bija dziļš gandarījums. Jā, citreiz šis darbs es it kā paliek bez atbalss, bet… paiet kāds laiks, un tu tomēr redzi, ka kaut kas tur mainās. Kaut kāda sēkla ir sākusi dīgt.

- Septembrī Latviju apmeklēs pāvests Francisks. Ko tas nozīmē Latvijas katoļiem, valstij?

- Es ceru, ka tas dos līdzīgu impulsu tam, kāds radās, kad pirms 25 gadiem Latviju apmeklēja Jānis Pāvils Otrais. Viņa klātbūtne mūs stiprināja, iedvesmoja, cēla mūsu pašcieņu… Es ceru, ka pāvesta vizīte palīdzēs mums vēl vairāk nostiprināties mūsu vērtības apziņā, un patiešām saprast, kāda ir mūsu patiesā identitāte, kāda ir patiesā Eiropa. Jo - mēs esam Eiropā, gribam būt Eiropā, un mēs nevēlamies, lai Eiropas kuģis nogrimst. Mēs vēlamies dzīvot tādā Eiropā, kurā ikviens tiek respektēts un kurā katram ir iespējas attīstīties un īstenot savu aicinājumu.

- Ko uzsvērsiet Lieldienās?

- Lieldienu būtība ir tāda, ka Dievs Jēzus Kristus personā ir pietuvojies cilvēkam. Notikumos, ko apceram Klusajā nedēļā un Lieldienu rītā, ir apslēpts Dieva spēks un Dieva klātbūtne. Mēs atveramies ticībā tam noslēpumam, kas tur ietverts. Tas pārveido mūsu dzīvi.

Var teikt, ka tad mēs spējam redzēt pāri mūsu ikdienas problēmām, paredzēt plašāku, tālāku perspektīvu… Mūsos parādās spēks atspērienam dzīvot savādāk. Šajā noslēpumā mums tiek dota jauna dzīvība. Tas ir tas galvenais. Protams, katrās Lieldienās jāmēģina šo vēsti ielikt mūsu dzīves reālijās. Sasaistīt ar mūsu reālajām problēmām. Jo šajā notikumā ir ietverta atbilde uz mūsu vissasāpējušākajiem jautājumiem.

 
Komentāri 36 Skatīt [36]
Skatīt komentārus [36]