Vilcāns: Ekonomiskā krīze 2008., 2009. gadā bija skarba, bet nekas nav beidzies

Neatkarīgā lūdza Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieku, Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas humanitāro jautājumu darba grupas līdzpriekšsēdētāju Andri Vilcānu paust savas domas par svarīgāko, ar ko Latvijai, ņemot vērā pasaulē un Eiropā notiekošo, šogad būs jārēķinās.

- Man šķiet, ka, darīdams savu darbu, jūs esat redzējis mūsdienu pasauli savām acīm bezmaz visās tās malās, tādēļ spējat vērtēt notiekošo un gaidāmo iespējami plašā kontekstā. Ko jūs tajā, paturot centrā Latviju, šogad īpaši uzsvērtu? Protams, gribētos, lai tas nav oficiāls viedoklis, lai tajā klāt ir arī subjektīva attieksme.

- Es savukārt gribu piebilst, ka tas, ko teikšu, vairāk būs mans privāts nekā oficiāls viedoklis. 2017. gads? Pirmkārt, lai cik tas varbūt arī neliktos dīvaini, bet septiņpadsmitais gads zināmā mērā ritēs oktobra apvērsuma vai tā sauktās Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas, vai saskaņā ar jauno versiju vācu ģenerālštāba specoperācijas simtgades ēnā. Man šķiet, ka vismaz šajā pasaules daļā tas radīs zināmu vielu arī pārdomām. Simts gadu pagājuši - bet vai mēs esam spējuši pārvarēt šā apvērsuma sekas?

- Man, vērojot šodienas attiecības, liekas, ka ļoti vēlamo «vielu pārdomām» nomāks visu pušu vēlme izmantot šo faktu savās politiskās bezjēgas spekulācijās un pozās.

- Jā, tas ir gandrīz neizbēgami. Bet - tas nenozīmē, ka šo notikumu nebūtu jāmēģina saprast. Neviens taču līdz šim lāgā nevar pateikt - kas tad tur īsti tajā 1917. gadā bija? Un - arī Pirmais pasaules karš ir praktiski aizmirsies. Lai gan Eiropā, pirmām kārtām jau Francijā un Anglijā, tas atstājis gandrīz lielākas pēdas nekā Otrais. Ar to ir saistīta arī Latvijas Republikas dibināšana. Un - kāda tad galu galā ir mūsu attieksme pret strēlniekiem kā tādiem? Viņi tomēr ir tāda vēstures lappuse, kuru izsviest vai izraut nav iespējams. Patlaban nereti mēģina rūpīgi apiet to, ka tādi, īpaši sarkanie, strēlnieki vispār ir bijuši. Lai gan faktiski viņiem bija liela nozīme vēsturē. Domāju, ka latviešiem nav īpaši daudz tādu, teiksim, fenomenu, kuri mūsu līdzdalību vēstures veidošanā padara redzamāku. Turklāt - ne tikai Latvijas mērogā… Diemžēl šī tēma tiek pārmērīgi politizēta - nedomāju, ka mums būtu jākautrējas no saviem tautiešiem, kuri ir izrādījuši varonību, pat, ja cīnījušies «neīstajā» pusē. Pretējā gadījumā, kā saprast lielo ekspozīciju Londonas muzejā, kura veltīta 1905. gada latviešu kaujiniekiem Jakoba Petersa (Pētera - Mākslinieka) vadībā, kuri partijas uzdevumā mēģināja aplaupīt banku. Viens no eksponātiem - Vinstona Čērčila, kurš vadīja operāciju pret pieciem latviešu kaujiniekiem, kurā piedalījās 750 policistu un skotu gvardu, cauršautais cilindrs. Starp citu, nupat Sanktpēterburgā na uļice Latišskoj firma, kura rekonstruēja šo rajonu, uzcēla stēlu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku piemiņai.

Bet tas, ka būs neskaitāmas spekulācijas, ir neapšaubāmi. Astotajā Jaltas konferencē 2011. gadā nu jau mūžībā aizgājušais Izraēlas prezidents Šimons Peress teica: «Šajā revolūciju un krīžu laikmetā mēs jau esam zaudējuši pagātni un neesam uzcēluši nākotni. Ja es varētu kādam ko ieteikt, es sacītu: lieciet pagātnei mieru. Pagātne vairs neeksistē. Lai tā dus mierā, mēs tajā nejauksimies un uz to neatsauksimies. Nākotne ir jauna un prasīga. Lai mūsu bērni mācās sapņot, mācās paredzēt, rast nākotnes skatījumu.» Viedi vārdi, taču pilnībā no pagātnes neviens atbrīvoties nevar. Pagātne, vēsture tomēr būtu jāzina. Kaut vai tāpēc, lai neatkārtotu vienas un tās pašas kļūdas

- Vai šogad joprojām nāksies domāt par eksistenci civilizācijas krīzes apstākļos?

- Domāju, ka nāksies. Ekonomiskā krīze 2008., 2009. gadā bija ļoti skarba, bet… nekas jau nav beidzies. Ja ticēt daudzām prognozēm, nu tikai viss vēl sāksies. Bet pagaidām mēs Latvijā esam tādā kā miera ostā. Var teikt, ka daudzās jomās esam bijuši tādā kā Eiropas pavēnī. Viss notiek, tikai ne pie mums. Īpaši - saistībā ar bēgļiem, terorismu. Bēgļu krīze mūs īsti neskar. Tā vētra ūdens glāzē saistībā ar dažiem desmitiem bēgļu ir vienkārši komiska.

- Ja «viss vēl sāksies», tad kāpēc Eiropas Savienības (ES) politiķi, manuprāt, līdz šim nav reljefi un sabiedrībai saprotami definējuši to iekšējā un ārējā apdraudējuma līmeni, ar kuru šogad varam reāli saskarties? Un kāpēc gan mūsu «miera ostā» politiskā prakse, manuprāt, nav adekvāta politiķu retoriski sludinātajam apdraudējuma līmenim? Manā uztverē šī draudu retorika paredz aktīvu politikas mobilizēšanos saistībā ar tādām lietām kā divkopienu sabiedrība, etniskais balsojums, piektā kolonna. Bet nekādu kustību šajā virzienā es nesaskatu.

- Šādā nozīmē es tam varētu daļēji piekrist. Potenciālie draudi nereti tiek pārspīlēti. Pirmkārt, tas atbaida investorus. Ja mēs te visu laiku akcentējam šo… trauksmi, šo paaugstināto bīstamības vai apdraudējuma līmeni, tad - kurš investors skaidrā prātā un pie pilnas saprašanas nāks ieguldīt valstī, kura teju teju varētu tikt, nedod Dievs, iekarota?

Bet - nevar teikt, ka šie draudi ir izdomāti uz līdzenas vietas. Zināmas bažas sakarā ar austrumu kaimiņa iespējamo uzvedību pastāv. Kurš, teiksim, vēl pirms gadiem pieciem varēja iedomāties visu šo avantūru ar Ukrainu?

- Jā, drīz būs trīs gadi, kopš Krievija iebruka Krimā, jau pāris gadi bēgļu ekspansijai Eiropā. Tāpēc vēl vairāk nav saprotams, kāpēc ES un Latvijas līderi dod priekšroku cilvēku baidīšanai, nevis dara viņiem zināmu, ar ko jārēķinās, kas jādara. Kāpēc netiek aizvākta vismaz baiļu ražošana? Kāpēc, piemēram, Dienas mediju valdes priekšsēdētāja Edgara Kota septiņgadīgajai meitai jājautā (sk. Diena, 2.01.2017.) tētim, vai ir droši iet uz Doma laukuma tirdziņu?

- Es uzsvērtu, ka šie noskaņojumi lielā mērā ir atkarīgi arī no ģimenes. No skolas ietekmes. Un, galvenais, jādomā ar savu galvu. Mēs te uzsveram - kritiskā domāšana, kritiskā domāšana… Faktiski kritiskā domāšana, cik var saprast, ir diezgan vāji attīstīta - daudzi nekritiski paļaujas uz mediju vai «sarafāna radio» izplatītajām ziņām.

- Tās man šajā gadījumā šķiet atrunas. Vai ģimenes, vai skolas zina, ar ko reāli rēķināties? Ja cilvēks nepastāv paļāvībā uz to, ka visas valsts sistēmas darbosies adekvāti, bet histēriskā neziņā, viņš spiests nevis mierināt, bet melot. Melot bērniem, skolēniem, sev…

- Es teiktu tā - pie pašreizējā informatīvā kara apjomiem ir gandrīz neiespējami atšķirt, kur ir patiesība un kur ir izdomājumi. Domāju - jūs piekritīsiet, ka šodien ir ļoti sarežģīti no jebkurām ziņām, no jebkura medija saprast, kas vispār ir puslīdz ticami. Protams, ir metodikas, kā novērtēt informācijas ticamības pakāpi, bet vai daudziem no mums ir laiks un arī attiecīgās zināšanas, lai to darītu? Atceros vienu no Jūlijas Timošenko idejām laikā, kad viņa balotējās uz prezidenta amatu: ar likumu jānosaka - tas, ko žurnālists var pierādīt tiesā, tiek drukāts ar lielākiem burtiem, bet viņa interpretācijas - ar mazākiem. Līdz ar to tu zini, ka vismaz šitas ir puslīdz ticami.

Turklāt - šī mediju, es nezinu… «daiļrade» var pat nebūt politisks pasūtījums, bet vienkārša vēlme, izplatot kārtējo «sensāciju», pacelt TV raidījuma reitingu vai izdevuma tirāžu. Žurnālisti vairs nav tie, kas bija agrāk. Žurnālistika kā tāda lielā mērā jau ir mirusi. Ja agrāk jaunumus taisīja žurnālisti, tad tagad aģentūras pasniedz žurnālistiem jaunumus, kurus viņi pēc tam atreferē…

- Vai arī jūs domājat, ka pēc Donalda Trampa stāšanās amatā tiešām paredzamas kādas būtiskas izmaiņas ASV ārpolitikā, ES un ASV attiecībās?

- Tiešām, Donalda Trampa ievēlēšana ir izsaukusi visai nervozu reakciju daļā sabiedrības un isteblišmenta ne tikai ASV, bet arī tālu aiz to robežām, taču, ja atceraties Herlufa Bidstrupa karikatūru Priekšvēlēšanu cepetis, tad zināt - priekšvēlēšanu solījumi ir viens, bet reālā politika pēc uzvaras vēlēšanās nereti pavisam kaut kas cits. Dzīvosim, redzēsim… Taču jāņem vērā, ka ASV nav monarhija un pat prezidentam nav pa spēkam īsā laikā krasi mainīt politiku - to nepieļauj visai sarežģītais valsts pārvaldes mehānisms, kuram ir liela inerce. Viens no iemesliem, kāpēc uzvarēja Donalds Tramps, ir tas, ka cilvēki tiešām vēlas reālas pārmaiņas, uz kurām Hilarijas Klintones ievēlēšanas gadījumā nebija praktiski nekādu izredžu. Kā raksta mani draugi - latviešu izcelsmes inteliģenti no ASV -, viņi balsojuši par Trampu cerībā, ka viņš izbeigs pārspīlēto politkorektumu.

Tomēr vislielākā intriga ir saistīta ar Donalda Trampa plāniem (ja vien tādi pastāv) tandēmā ar Rotšildu ģimeni: «rekonfigurēt» pasaules finanšu sistēmu, nolūkā atgriezt «dolāru drukāšanas mašīnu» no Federālās rezervju sistēmas pārziņas ASV valdības kontrolē un, iespējams, atgriezties pat pie dolāra seguma zeltā. Ja tie nav konspiroloģijas teorijas piekritēju izdomājumi, bet reāli plāni, tad, protams, pasaules finanšu sistēmu un daudzas citas jomas, ārpolitiku ieskaitot, gaida ļoti lieli satricinājumi (kaut kas līdzīgs 1929. gada Lielajai depresijai ASV, tikai tagad jau pasaules mērogā) un pārmaiņas.

- Kā šajā iespēju kontekstā vai neatkarīgi no tā šogad varētu mainīties ES, ASV attiecības ar Krieviju? Pat Eiropa jau sāk rēķināt zaudējumus, ko tai nesušas sankcijas (Vācija vien sarēķinājusi ap 20 miljardu eiro)…

- Manuprāt, tie ir pārspīlēti skaitļi. Austrijas Tautsaimniecības pētījumu institūta dati ir sekojoši: vislielākie zaudējumi saistībā ar sankcijām un to sekām 2015. gadā ir piemeklējuši Vāciju (vairāk nekā 6 miljardi eiro un 97 tūkstoši zaudētu darba vietu), Francija (1,6 miljardi) un Polija (1,3 miljardi).

Tas arī nav maz, taču nedomāju, ka šajā gadījumā ekonomisku apsvērumu dēļ varētu upurēt Ukrainu. Ir taču jāsaglabā arī seja…

Bet, ciktāl runāt par Latviju, tad Krievija paliek nozīmīgs tirdzniecības partneris, trešais lielākais Latvijas preču importētājs (7,52% no eksporta kopapjoma), ceturtais lielākais eksportētājs (8,35%). Salīdzinājumam - 1. vietā Lietuva - attiecīgi 17,5 un 17,14 procenti (dati par 2016. gada 3. ceturksni). Taču tirdzniecības apgrozījums pastāvīgi krītas un ekonomiskās attiecības ar Krieviju Latvijai vairs nav stratēģiski tik svarīgas, kā tas bija 90. gados. Pakāpeniski samazinās arī preču tranzīta apjomi. Tas ir objektīvs process, kuru Latvija nevar ietekmēt. Jo - pārtraukt preču tranzītu caur Latvijas ostām - tas ir politisks lēmums. Pašas Krievijas ostas un transporta kompānijas ir nepietiekami noslogotas.

- Jūs bijāt Latvijas vēstnieks Ukrainā. Kāda turpmākā šīs valsts gaita ir, jūsuprāt, visiespējamākā?

- Balstoties savā septiņus gadus ilgajā vēstnieka Ukrainā pieredzē, riskēšu izteikt ķecerīgu domu. Manuprāt, Ukrainai vispiemērotākā valsts uzbūves forma ir VFR tipa federācija. Domāju, ka liela daļa to, kuri, kā es, ir apbraukājuši visus Ukrainas reģionus un iepazinušies ar šo reģionu specifiku un īpatnībām, man piekritīs. Pat ja pabaidīsies to skaļi atzīt. Visi piekrīt, ka Rietumukraina būtiski atšķiras no Austrumukrainas, taču neredz to, ka ne mazākas atšķirības ir arī apgabalu un pat atsevišķu pilsētu (piemērs, Odesa) līmenī. Nedrīkst aizmirst, ka pagājušā gadsimta 17.-20. gados tagadējajā Ukrainas teritorijā tika pasludināti 16(!) politiski veidojumi ar pretenzijām uz valstiskumu. Šie jaunveidojumi nereti bija savstarpēji naidīgi noskaņoti un bez vēlmes apvienoties. Pie pašreizējās valsts pārvaldes centralizācijas pakāpes grūti iedomāties, ka varētu tikt ievēlēts parlaments un izveidota valdība, kura iedziļinātos šajā reģionālajā specifikā un censtos ņemt to vērā. Tāpēc loģiskāk būtu deleģēt lielu daļu pilnvaru «zemju» parlamentiem un valdībām, «centram» atstājot tikai federatīvai valdībai raksturīgās funkcijas. Domāju, ka federalizācija tajās vai citās formās novērstu varas fragmentācijas un vienotas valsts sabrukuma draudus, kā arī pavērtu ceļu uz dumpīgo reģionu reintegrāciju Ukrainā. Apzinos, ka pašreiz tā ir utopija, taču pagaidām neredzu citu izeju.

- Vai jūs piekrītat ekonomistam Igoram Zlotņikovam, ka desakralizācija (vērtību pamata, augstāka mērķa izņemšana no jebkuras funkcionēšanas) ir viena no būtiskākajām Eiropas, Latvijas problēmām?

- Labi, ka viņš nepin to kopā ar Dievu, precīzāk sakot - baznīcu. Sakrāls tomēr ir kaut kas reāli svēts.

- Tad demagoģisks jautājums - vai Satversmes principi ir svēti?

- Tas tiešām ir demagoģisks jautājums. Bet man Latvijas valsts ir zināms svētums. Un es nekautrēšos teikt, ka tad, kad tiek atskaņota Latvijas himna, man vienmēr saskrien asaras acīs. Kaut kam tādam, protams, ir jābūt.

- Bet vai tad ne politikai vajadzētu gādāt, lai kaut kas tāds ir? Taču daudzi gudri, Latvijai visnotaļ pieķērušies cilvēki pērn visai kritiski izteicās par Latvijas politiskā režīma kvalitāti. «Mūsu demokrātija ir parodija par demokrātiju» (M. Bērziņš). «Šobrīd ir prasts, primitīvs, vulgārs autoritārisms bez ideāliem» (J. Dimiters). «Politiskā leģitimitāte ir kritiski zema» (A. Kaktiņš). Utt. Ja šādu atziņu kopumam ir pamats, kāpēc politiskais režīms to nav uztvēris kā nepieciešamību pārvērtēt sevi?

- Lai arī es šos pēdējos divdesmit gadus pārsvarā esmu bijis ārzemēs un vairāk sekojis norisēm akreditācijas valstī nekā Latvijā, daļēji es šīm atziņām piekrītu. Manuprāt, mums būtu jēga atgriezties, ja ne pie pilnīgi mažoritārās, tad vismaz pie jauktās vēlēšanu sistēmas.

Jo, pirmkārt, man liekas, ka saite starp vēlētāju un deputātiem faktiski neeksistē. Partiju saraksti, no vienas puses, ir labi, bet - cik tu no tā saraksta zini - kas tie tādi par darboņiem? Divus, trīs, maksimums desmit? Turklāt tev nav «personīgā» deputāta, kuru, piemēram, Jēkabpilī, ņemt pie pogas un teikt: tu te man vēlēšanu periodā sasolīji šito un šito, kur tas ir? Labi, ka vēl ir plusiņi un mīnusiņi, kas ļauj to sarakstu kaut cik koriģēt. Bet, stingri ņemot, deputātu uzdevums ir - tikt ievēlētiem. Pēc tam pat zāle var neaugt.

Otrkārt - vēlētāji taču tiešām ir maz organizēti, netaisa nekādu trobeli, ja kas. Mums joprojām ir ķēķa diskusiju kultūra. Jā, līdz 2018. gadam būtu īstais laiks to visu izvērtēt un pārvērtēt. Bet - kādās formās, kas būs tie vērtētāji? Sabiedrība? Bet sabiedrība nekādās nopietnās diskusijās neiesaistās? Piemēram, medicīnas reforma. Tā taču ir viena no svarīgākajām, kādas vien var būt. Latvijas Ārstu un zobārstu asociācijas vadītājs, Teksasas universitātes endokrinoloģijas profesors Uģis Gruntmanis ir uzrakstījis vairākus pārdomu vērtus rakstus par to, kādas ir kļūdas Latvijas medicīnas sistēmā un kas būtu darāms. Nekādas reakcijas! Publicēta arī LU Medicīnas fakultātes profesūras atklātā vēstule par to pašu tēmu. Bet - suņi rej, karavāna iet tālāk. Šie visi viedokļi - kaķim zem astes. Izveidojies sava veida pīļu dīķis, kur galvenais, lai viss būtu mierīgi. Varbūt tāpēc visa mūsu vēlēšanu vēsture kopš deviņdesmitajiem gadiem liecina (atcerēsimies no veselā saprāta puses neiedomājamos Zīgerista partijas panākumus), ka elektorāts reizi no reizes kāpis uz tā paša grābekļa.

- Kas jums šogad politikas līmenī šķiet īpaši liekams pie sirds pašai Latvijai?

- Es neesmu likumdevējs, un tas nav gluži mans bizness, bet es domāju, ka tiešām ir jātiek skaidrībā ar veselības aizsardzības, ar izglītības reformu un arī ar nodokļu reformu.

Nodokļi. Nav vajadzīgas reformas reformu dēļ. Tām jābūt pārdomātām un aprēķinātām. Saprotams, ka nodokļu atcelšana mazajam biznesam vai ienākuma nodokļa samazināšana pēc kāda (kāda?) laika pozitīvi ietekmēs iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti un vairos iekasēto nodokļu masu. Taču - algas skolotājiem un citiem budžetniekiem, pensijas u.tml. jāmaksā šodien, nevis miglainā nākotnē. Ar ko aizlāpīt šo «pārejas» periodu? Atkal atgriezīsimies pie starptautiskiem aizņēmumiem? Vai ir citi varianti? Bet galvenais jautājums, protams, retorisks - kur ņemt tādu elektorātu, kas nobalsos par reformatoriem, nevis kārtējo reizi par tiem pašiem, kuri izgāzuši vienu ekonomisko politiku pēc otras un turklāt paturējuši varu? Un ne mazāk svarīgi - kur ņemt tos jaunās paaudzes politiķus, kuri būs gatavi vismaz pamēģināt kaut ko mainīt tajās jomās, kur mums acīm redzami nesekmējas?