Latvijā: Janīna Kursīte-Pakule: Ar sasietām rokām nevienu nepārliecināt
 
Latvijā

Janīna Kursīte-Pakule: Ar sasietām rokām nevienu nepārliecināt

 
F64

«Visbiežāk mēs sazināmies ar balss skaņām, saliedētām vārdos un teikumos, vai ar rakstu valodas palīdzību. (..) Vienlaikus saziņa tiek veikta ne tikai ar balsi un rakstu zīmēm, bet arī ar ķermeņa kustībām, t.i., ar neverbālās valodas palīdzību. (..) Var uzskatīt, ka neverbālā valoda ir palīgs verbālajai, darbojoties daļēji kā tās dubliere.» Tā savas jaunās grāmatas Zīmju valoda: latviešu žesti ievadā raksta Janīna Kursīte-Pakule.

Būdama Saeimas deputāte, viņa īpaši ir pievērsusies politiķu žestu valodai, atklājot daudz interesantu faktu, novērojumu un secinājumu. Šodien Neatkarīgās saruna ar Janīnu Kursīti-Pakuli (Nacionālā apvienība).

- Kas jūs pamudināja rakstīt grāmatu par žestiem, interesējoties ne tikai par žestiem vispār, bet konkrēti arī par latviešu žestiem?

- Acīmredzot tas noticis, pateicoties ilggadējiem vērojumiem, universitātē lasot lekcijas un vadot seminārus: skatījos, kā studenti cenšas aizslēpties cits aiz cita muguras, lai paklusām pasapņotu vai pagulētu pussnaudā. Vēroju, kā viņi «uztaisa» seju, lai radītu iespaidu, ka uzmanīgi klausās. Tāpat bija zīmīgi: ja auditorijā ir dažādu tautību studenti, tad latvieši visbiežāk ieņem vietas, kas atrodas tālāk - kaut kur pašā aizmugurē, cik nu tas ir iespējams. Gadiem braucot folkloras ekspedīcijās gan pa Latviju, gan pa citām zemēm, neviļus ir bijis jāsalīdzina, kā sasveicinās un atvadās latvieši un kā - citām tautām piederīgie. Kopš 2008. gada beigām, kad nokļuvu Saeimā, reizēm ir bijis jānovēro, kā runātājiem sakāmais plūst vienā virzienā, bet ķermeņa valoda plūst pavisam citā virzienā, vai arī abas apzināti - pēc kāda parauga - stūrē uz kaut ko vienu.

- Tad jau sanāk, ka latviešiem ir sava, no citām tautām atšķirīga žestu valoda?

- Gan ir, gan nav. Eiropas kultūrtelpā esam bijuši, esam un, ceru, ka vienmēr būsim, tāpēc mūs ar citiem eiropiešiem vieno kāds kopējs vai, precīzāk, līdzīgs ķermeņa zīmīgo kustību klāsts. Mūsu ķermeņa zīmīgo kustību valodu ir ietekmējuši gan baltvācieši, gan krievi, Latgalē - poļi un citi, bet arī mēs esam ietekmējuši tos cittautiešus, kas ilgstoši dzīvojuši mūsu kultūrtelpā. Ceļojot pa Krieviju, Baltkrieviju vai Austrumukrainu, ir novērots, ka tur laukos dzīvojošie vīrieši bieži tup, nevis sēž uz kāda soliņa vai ķebļa. Arī latvieši, kuru senči aizceļojuši uz Sibīriju vai tepat uz Krievijas Eiropas daļu, laika gaitā tam piemērojušies un arī tup. Savukārt Latvijā dzīvojošie krievu vai ukraiņu vīrieši nav redzēti tupam. Šajā gadījumā nerunāju par īslaicīgu - apstākļu spiestu - notupšanos, teiksim, mašīnu labojot, pie ugunskura vai citādi. Krievu ķermeņa valodas pētnieki apgalvo, ka tupēšana nav arī krievu paradums, tātad tas ienācis no kaut kurienes. Šo «kaut kurieni» var, nedaudz papūloties, arī atrast. Tās ir austrumu klejotājtautas - tatāri un citas, kurām, ik pa laikam mainot dzīvesvietu, nebija vaļas izvadāt līdzi ķebļus un soliņus vai katrā apmetnes vietā tos no jauna pagatavot. Līdz ar to bija sēdēšana kā jurtās, sakrustojot kājas, vai arī - ārspusē kaut kur - tupus pozā. Ilgākā laika periodā šo pozu no austrumtautām pārņēma krievi, baltkrievi, bet arī tie latvieši, kas vairākās paaudzēs dzīvojuši starp viņiem.

Par politiķu žestu valodu.

Dzintars Ābiķis: «Kārlis Leiškalns ar rokām vienmēr plātījās. Esmu viņam teicis, lai nekrata ar pirkstu, īpaši TV uzstājoties. Piesien rokas, lai neplātītu tik daudz! Šad tad gan arī es pats esmu plātījies ar rokām. Biju no tiem aktīvajiem debatētājiem. Pēteris Tabūns kratījās ar rokām, rokas gāja pa gaisu, kad runāja. Dobelis - tas gan - vairāk ar muti brauca. Vienreiz gan - atceros - ar kaut ko dauzīja pa tribīni.» Zīmju valoda: latviešu žesti, 196. lpp.

- Bet kā tad ar lietuviešiem vai vāciešiem? Ar viņiem mums ir kas līdzīgs žestu vai ķermeņa kustību valodā?

- Varētu domāt, ka ar lietuviešiem un vāciešiem mums ķermeņa valodā viss ir, ja ne vienāds, tad ļoti līdzīgs. Un tomēr - ir atšķirības un ne viena vien. Tā, piemēram, Latvijā bērnību un jaunību pavadījusī vāciete Lilija Tenhāgena, kas lieliski prot latviešu valodu, brīvi orientējas latviešu kultūrā, minēja kaut vai tādu atšķirību: latvieši, stāstot par piedzērušos cilvēku, to pastiprina, piesitot knipi zem zoda. Vācieši to attēlo, paceļot roku: it kā glāzi turot. Lietuvieši, kā viņi paši domā, apskaujas biežāk nekā latvieši, arī pienāk cits citam tuvāk nekā mēs. Atšķirību ir desmitiem, varbūt pat simtiem, bet, kā jau teicu, ir arī kopīgais kustību nozīmju slānis.

- Kā tad notiek savstarpējā ietekmēšanās? Vai tikai tad, ja ir fiziska pakļaušana svešai varai? Vai padomju laikā visām tautām, kas pret savu gribu atradās PSRS sastāvā, veidojās līdzīga žestu valoda?

- Ietekmēšanās var notikt gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā. Labprātīgas žestu pārņemšanas piemērs ir tā dēvētais uzvaras jeb victory žests, ko ieviesa - cik no vēstures avotiem zināms - angļi un popularizēja Vinstons Čērčils Otrā pasaules kara laikā un pēc tam. Šo žestu Hruščova atkušņa un Brežņeva stagnācijas gados kā tiecības zīmi Rietumu virzienā pārņēma Rīgas hipiji, bet 1990. gada 4. maijā - Augstākās Padomes deputāti pēc balsojuma par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ejot ārā pie tautas. Kādi no deputātiem vienkārši vicināja rokas, kāds gāja ārā ar cīņai paceltu dūri, bet liela daļa tieši ar šo uzvaras zīmi. Piespiedu kārtā ir ticis lietots dzimtbūšanas laiku pazemības žests - zemu noliekta galva, vīrietim rokā iežņaugta cepure, satiekot vācu kungu. Šis žests nav pazudis arī vēlāk, gluži kā asinīs ieskalots. Te prātā nāk bijušā trimdinieka, literatūrzinātnieka un muzejnieka Valtera Nollendorfa stāstītais, ko viņš pieredzējis kādas Latvijas muižas atjaunošanas reizē deviņdesmitajos gados. Starp citiem pasākumā ieradies arī muižas pēdējā īpašnieka dēls vai mazdēls. Ar trīcošām rokām un zemu noliektu galvu kāds pavisam sirms latviešu lauku vīrs sniedzis viņam visus gadus slepenībā glabāto muižas dzīvojamās mājas vai klēts atslēgu. Poza bijusi tik pazemīga, gluži kā dzimtbūšanas laiki vēl nebūtu beigušies. No padomju laiku piemēriem - jau 1940. gadā un vēlāk, gribot vai negribot, mūsu senčiem bija jātur līdzi Staļina režīma iedibinātajai aplausu etiķetei - pēc vadoņu runām bija jāskan ilgiem, nebeidzamiem, vētrainiem aplausiem, lai cik tās ideologu runas bija šķidras vai bezjēdzīgas.

Par politiķu žestu valodu.

Smaids var būt kā etiķetes zīme uz sejas, paužot pretimnākšanu vai labvēlību, ar kādu tiekoties. Tas var būt arī cilvēka (politiķa) iekšējās līksmās vai laipnās dabas redzama izpausme - kā Anatolijam Gorbunovam. Viegls smaids, bet jau vēlākos gados, raksturīgs arī bijušajam Latvijas Republikas prezidentam Andrim Bērziņam. «Ja normāli jūtos, smaidu. Smaids attēlo to situāciju, kurā esmu. Necenšos dzīvē to teātri spēlēt, varbūt citreiz vajadzētu, bet tas nav priekš manis» (Andris Bērziņš).

Šķiet, ka smaids un smaidīšana tomēr bija samērā reta parādība atjaunotajā 5. Saeimā, jo ne tikai politiķi, bet arī citi toreiz smaidīja (vismaz publiski) maz. Bija pieņemts rādīt nopietnas sejas, lai, Dievs nedod, netiktu pārprasti:«Cilvēkiem nepatika, ka uz ielas kāds smejas. Tas uzreiz likās tā kā aizdomīgi - par ko īsti viņš smejas. Savstarpējā cīņa un apkarošanās 5. Saeimā arī bija samērā nežēlīga - vairāk grieza zobus, smaidīšana nebija prātā» (Māris Grīnblats). Zīmju valoda: latviešu žesti, 189. lpp.

- Kā ir ar latviešu mīmiku? Vai tā atšķiras no cittautiešu mīmikas? Kādi mēs esam šajā ziņā?

- Pavisam skābģīmji mēs neesam, bet arī saldģīmji ne tuvu. Mēs esam kustībās un sejas mīmikā noslēgtāki par austrumniekiem vai dienvidniekiem, mazāk uz āru paužam savu prieku vai skumjas. Arābu izcelsmes Latvijas ārsts un politiķis Hosams Abu Meri, kā viņš pats stāstīja, sākumā juties ļoti neomulīgi, kad uz viņa ikrīta sveicinājumu kaimiņi nereaģējuši: kā viņam šķita - drūmām sejām skatījušies viņam cauri vai pāri. Latvietis par tādu rīcību vai, košāk sakot, nerīcību apvainotos un niknotos, bet Abu Meri meklēja un atrada tam skaistu attaisnojumu, proti, latvieši maz smaida, jo te bieži ir tumšs un vēss. Tāds bija viņa izlīdzinošais skaidrojums. Pašu mierinājumam jāteic, ka ir tautas, kas smaida vēl mazāk un ir mīmikā vēl mazkustīgākas par mums, piemēram, igauņi, somi. Mums pret cilvēkiem, kas allaž smaida, ir tāda tradicionāla neuzticēšanās - par ko viņš tā smejas, kas viņam kaiš, vai viņu var ņemt nopietni?... Tomēr, salīdzinot kaut vai ar padomju laikiem, šodien mēs smaidām daudz vairāk, esam kustībās dzīvāki un atraisītāki. Vai vajag vēl vairāk atraisīties un pieņemt par pamatu tik platu smaidu, kāds ir amerikāņiem, nezinu, šaubos. Man šķiet, ka mūsu prieka un mūsu bēdu izpausmes nav bijušas un tām arī nevajag būt tik atvērtām, kā tas ir dienvidniekiem vai austrumniekiem, bet gluži sevī ieslēgtām - arī ne. Manuprāt, tā, kā ir tagad, ir pietiekami priekš zemes, kurā, kā teica Hosams Abu Meri, bieži ir tumšs un samērā vēss.

- Tas novērots visvairāk laikam sporta spēlēs, bet mēdz būt arī ārpus tām: kad uzvirmo kādas kaislības vai rodas pēkšņa attiecību krīze, lietā tiek likti žesti, ko sauc par nepieklājīgiem. Kā ir ar tiem?

- Tieši tāpat kā ar nepieklājīgajiem jeb lamu vārdiem - tie jāzina, bet jāvairās lietot bez īpašas vajadzības. Lamu vārdi vai lamu žesti tradicionāli paturēti rezervē kā spēcīgs ļaunuma atvairīšanas līdzeklis. No bērnības prātā iespiedies kāds stāsts: kaimiņienes tā sanīdušās, tā saecējušās, ka neviens vārds vairs nelicies gana stiprs, tad nu rādījušas viena otrai pliku dibenu. Plika dibena vai pigas rādīšana - otrais ir pirmā mīkstināts variants - ne tikai mums, bet arī citām tautām kopš senatnes bijis pēdējais arguments, kad visi citi izrādās nederīgi. Bet tāpat kā ar lamu vārdiem: ja tos lieto ikdienā, tad tie zaudē maģisko spēku, kļūstot par tukšu čaulu, kuram saturs izčākstējis no biežas lietošanas.

- Par mūsu politiķu žestiem - cik tur ir iestudētā, cik impulsīvā un spontānā? Viens otrs politiķis arī izcēlies ar ne visai pieklājīgiem žestiem...

- Liktos tā: lai nu kam, bet politiķiem - tāpat kā aktieriem - žestu un ķermeņa valodai būtu jāietilpst pieņemtās etiķetes rāmjos. Studējot gan pēc fotogrāfijām, gan atmiņām un kinohronikām mūsu pirmskara izcilāko politiķu, piemēram, Zigfrīda Annas Meierovica, ķermeņa valodu un stāju, jāsaka, ka, jā, tā tas bija: viņš bija viens izcils Eiropas līmeņa politiķis ar izkoptu runas un ķermeņa valodu. Pārliecinošs savā žestu valodā ir bijis Kārlis Ulmanis. Bet pat visrafinētākajiem politiķiem gadās cilvēciska vājuma vai dusmu, vai citu spēcīgu emociju izvirduma brīži. Arī mūslaiku politiķiem tādi ir gadījušies ne reizi vien. Esmu tos iespēju robežās grāmatā aprakstījusi un mēģinājusi analizēt. Gan Vairas VīķesFreibergas, vienas no mūsdienu visizturētākajām politiķēm, spilgtos žestu valodas izpaudumus, gan visnotaļ inteliģentā deputāta Jāņa Lagzdiņa spontāno žestu, demonstrētu pa Saeimas logu Valsts prezidenta vēlēšanu laikā. Pie tādiem emociju diktētiem žestiem pieskaitāma arī demonstratīva rokas nesniegšana vai muguras pagriešana. Šķiet, ka roku izvicināšana gan mums parlamentā nav bijusi, varbūt tāpēc, ka tajā samērā daudz sieviešu dzimuma deputātu. Ai, ja sievietes sāktu vicināt rokas, tad gan būtu, ko redzēt, bet labāk par to nedomāt!

Par politiķu žestu valodu.

Atjaunotās Latvijas Republikas Saeimas gados spilgtākais (ja te atļauts lietot šo vārdu) ir bijis Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa vidējā pirksta žesta analogs - uz priekšu izstiepta, viegli ieliekta roka, pār kuru elkoņa apvidū pārlikta otra roka. 2007. gada 31. maijā notika Latvijas valsts prezidenta vēlēšanas, kurās kandidēja, no vienas puses, Tautas partijas virzītais un tobrīd kā zaķis no maga cepures izvilktais līdz tam plašākai publikai nezināmais Valdis Zatlers un, no otras puses, opozīcijas izvirzītais bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Pie Saeimas pulcējās vairāki simti piketētāju, kas protestēja pret sasteigto un slepeno V. Zatlera izvirzīšanu. Ar pozīcijas atbalstu par Valsts prezidentu tika ievēlēts Valdis Zatlers. Pēc rezultātu paziņošanas J. Lagzdiņš, izliecies pa Saeimas ēkas logu, žestu demonstrēja tiem, kas bija sapulcējušies ārpusē. (..) Vienalga, kam domāts žests, bet tas ir nepārprotams: izčakarējām (202. lpp.).

- Vai žestikulācija rodas no neprasmes izteikties vārdos? Vai arī tā ir kāda īpaša spēja, ar kuru vārdos pateiktais iegūst lielāku svaru?

- Vēl no padomju skolas laikiem atceros, ka skolotāji apsauca un aizrādīja, ja sarunā vai atbildē pārāk iesaistījām rokas un plecus vai atbildot nestāvējām miera stājā. Doma ir jāizsaka skaidri un ar vārdu palīdzību, roku mētāšana vai pārliekas kustības tikai traucē uztvert saturu, apmēram tā mums mācīja. Pretmetam piebildīšu to, ko aptaujā izteica Stambulā dzīvojošā latviešu rakstniece Laima MuktupāvelaKota. Viņasprāt, latvieši salīdzinājumā ar turkiem ir rāmi kā dienasvidus jūra. It kā tas būtu labi, bet Laima savu teikto noslēdza šādi: tāpēc turki domā, ka latvieši ar visu ir mierā, ja necenšas ar vārdiem un žestiem aktīvi pierādīt savu taisnību. Mūsdienu pasaulē ar sasaistītām rokām un ciet muti nevienu nepārliecināsi. Cita lieta: vai mums jābūt kā turkiem? Man šķiet, ka mums jābūt tiem, kas mēs vienmēr esam bijuši, bet mums vienkārši jākļūst emocionāli nedaudz stiprākiem un noteiktākiem.

Par latviešu žestu valodu.

«Mēs neesam žetikulētāju tauta. Rokas vai roku liekam uz galda vai tribīnes - mums vajag just pamatu. Mēs ļoti maz lidojam. Žesti ir saistīti ar lidošanu. Žestikulējot tu nemanot atraujies no zemes, sāc lidot» (Valdis Zatlers). Zīmju valoda: latviešu žesti, 236. lpp.



Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers