Dagnija Vanaga. Pedagoģija ir misijas darbs

«Iespaids par ikvienu iestādi sākas ar sētnieka un apkopējas darbu, arī tie ir jānovērtē. Lai arī cik cilvēks būtu gudrs, lai vai kādas formulas mācētu no galvas, no tām nebūs nekādas jēgas, ja iela, pa kuru nāc uz darbu, nebūs labi notīrīta, tu aizķersies aiz kāda kukuržņa, sasitīsi galvu, un rezultātā zināšanas nebūs izmantojamas... Skolotāja darbā svarīgi ir iemācīt attieksmi pret darbu. Domāju, ka sabiedrībai vispār vajag vairāk paskatīties citam uz citu, novērtēt citus, respektēt citus,» uzskata Rīgas Valsts tehnikuma direktore Dagnija Vanaga. Šajā nedēļas nogalē viņa, līdzīgi kā daudzi viņas amata brāļi un māsas visā Latvijā, svinēs Skolotāju dienu.

- Kas jums ir Skolotāju diena?

- Tie ir svētki skolotājiem, kopumā svētki izglītībai, neatkarīgi no tā, kur izglītotāji strādā - lielās vai mazās skolās. Ja runājam patētiski - tie ir svētki mūsu nākotnes veidotājiem, jo tas, ko skolotājs ieliek mazākos un lielākos bērnos, to pēc tam savos absolventos ieraugām, pēc tam to ierauga visa sabiedrība - par kādiem profesionāļiem viņi ir kļuvuši savā nozarē, cik veiksmīga izdodas tālākā karjera, par cik labiem pilsoņiem viņi kļūst. Skola ir liela daļa no mūsu visu dzīves. Skola arī nebeidzas ar «pēdējo zvanu», mācību telpu pamešanu. Mēs jau mācāmies visu dzīvi. Šie ir svētki tiem, kas savas zināšanas nodod tālāk nākamajām paaudzēm, tāpēc ir vērts tos pieminēt un atzīmēt. Rīgas Valsts tehnikumā pat ir speciāli izveidots nolikums šīs dienas atzīmēšanai, izvērtējam un nosaucam labākos skolotājus aizvadītajā gadā, jo tas sekmē mikroklimatu, sadzīvošanu un saticību, un, manuprāt, tas ir milzu vērtē.

- Netverama lieta šajā materiālajā laikā - godināt.

- Tas ir tik daudz - pateikt paldies. Morālais gandarījums patiesībā ir liela vērtība, eirocentā nav izmērāmas savstarpējās attiecības.

- Tomēr pēdējā laikā mēs tik daudz runājam par naudu tieši izglītības sistēmā.

- Tas iet roku rokā ar dzīves merkantilo sadaļu, jo nauda ikvienam ir vajadzīga un ikviens par savu darbu, kas, cerams, tiek veikts pēc labākās sirdsapziņas, vēlas saņemt adekvātu atalgojumu. Protams, atalgojums ir svarīgs, bet ne tikai... Aptauju es neesmu veikusi, bet es gribētu ticēt tam, ka šajā profesijā strādā cilvēki, kas tajā strādā ne tikai atalgojuma dēļ, arī pati šo profesiju uztveru kā misiju. Savu kolēģu acīs es redzu asaras, šajā dienā saņemot ziedus.

- Šobrīd sabiedrībā ir diezgan kaislīga diskusija par pedagogu atalgojumu, tik daudzi saka - izglītības sistēmas rezultāts ir neapmierinošs, tas neatbilst ieguldītajiem resursiem, rezultāts galvenokārt ir viduvējs.

- Viss atkarīgs no definētajiem kritērijiem, katrs izvirza savus mērķus. Mūsu mērķis Rīgas Valsts tehnikumā ir sagatavot tādus speciālistus, ar kuriem darba devējs ir apmierināts, tas ir galvenais, uz ko tiecamies un uz to, ka arī augstākās izglītības iestādes labprāt uzņem mūsu audzēkņus. Tā ir atgriezeniskā saite, ar ko vērtēt mūsu darbu. No mūsu pagājušā gada absolventiem 41 procents aizgājuši studēt augstskolās, un tas ir ļoti labs rādītājs, labs jau būtu 25-30 procentu. Mūsu audzēkņi jau jūtas stabili dzīvē, viņi sākuši veidot profesionālo karjeru.

Jebkurā sfērā var atrast slikto, bet es teiktu - protams, ir jāstrādā pie tā, lai būtu vēl labāk. Mūsu skolā ir vairāk nekā 200 skolotāju, nedomāju, ka var runāt par paviršību, bet par to, ka vienam kāda metode, lai sasniegtu rezultātus, izdodas labāk, citam - ne tik labi. Teiksim, jaunie pedagogi vairāk izmanto modernās tehnoloģijas, bet vecākajiem kolēģiem ir citas metodes, kā iemācīt. Un katram jau ir savs mācīšanās ātrums, kādam vienmēr vajadzēs vairāk piestrādāt. Mums ir izcila matemātikas skolotāja, kas jau ir pensijā, bet mēs ļoti gribam, lai viņa pastrādā ar tiem, kas šajā priekšmetā tik labi netiek līdzi pārējiem, jo viņa māk iemācīt galveno, pamatus. Man ļoti patīk, ja skolā ir dažāda gadagājuma skolotāji, pieredze un jaunība blakus.

- Jūs taču arī saskaraties ar izglītības produktu, kas uz Rīgas Valsts tehnikumu nāk mācīties pēc pamatskolas.

- Skolas ir dažādas, un tieši mums pirmie mēneši pēc jaunu audzēkņu uzņemšanas ir tas laiks, kad notiek «zināšanu pārbaude», jo «astotnieks» no «astotnieka» atšķiras. Skolēns var atnākt ar zemāku atzīmi, bet izrādīties zinošāks par citu, kam sākotnēji bijusi augstāka atzīme.

Man negribētos teikt, ka izglītības kvalitāte krītas, tomēr man gribētos, lai zināšanu izvērtēšana būtu objektīvāka, arī audzēkņu motivācija mācīties un apgūt profesiju varētu būt lielāka, tomēr vienlaikus man ir iespaids, ka katru gadu jaunieši paliek motivētāki, arī - prasīgāki.

Protams, jaunieši ir dažādi, tomēr esmu pārliecināta, ka pamatskolas programmā lielāks uzsvars būtu liekams uz karjeras izglītību, proti, daudz vairāk vispār stāstīt par profesijām. Ir jau normāli, ka 15 gadu vecumā ne visi zina, ko grib dzīvē darīt, tomēr savas vietas atrašana arī ir viena no biznesa prasmēm, to var iemācīties.

- Piekrītat tik bieži izskanējušajam viedoklim, ka jauniešiem profesionālajā izvēlē pārāk liela orientācija ir uz humanitārajām sfērām, bet ne amatu, reālo dzīvi?

- Gribētos, lai vairāk jauno cilvēku izvēlas eksakto virzienu, lai gan humanitārais arī svarīgs. Tautsaimniecībai ir nepieciešamas eksaktās zināšanas. Lai katrs pats atbild, cik viegli ir atrast kādu, kas mājās kaut ko salabo, ja rodas tāda nepieciešamība? Kārtīgi meistari nav nesvarīgāki par juristiem. Mana pārliecība ir tā, ka cilvēkam jāprot strādāt ne tikai ar galvu, bet jāprot kaut ko izdarīt ar rokām. Jo tikai tā smadzenes pilnvērtīgi attīstās, tā veidojas pilnvērtīga personība. Un kuram gan nav patīkami justies un būt vispusīgi attīstītam? Ērai, ka visu varēs izdarīt roboti, es neticu, jo cilvēkam kaut ko gribēsies izdarīt pašam, ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz personīgai izaugsmei.

Kādreiz māceklim meistars bija skolotājs, kurš mācīja ne tikai strādāt, izgatavot konkrēto produktu, bet arī mācīja dzīves pamatvērtības. Arī attieksmi pret to, ko dara, kā dara, mācīja novērtēt otra darbu, mācīja to nepostīt. Tās ir mācekļa meistara, audzēkņa skolotāja savstarpējās attiecības. Ja filozofiski raugāmies - savā dzīvē ikviens kādam ir bijis skolotājs.

Uz profesionālās izglītības iestādēm mācīties nāk mērķtiecīgi cilvēki, kas zina, ko grib, un turklāt vēlas būt morāli un materiāli patstāvīgi. Mērķtiecīgi un motivēti. Un tie, kas 15-16 gadu vecumā brauc uz Rīgu mācīties, manuprāt, ir arī drosmīgi un zina, ka spēs par sevi pastāvēt, spēs parūpēties par sevi. Reizēm esmu salīdzinājusi tehnikuma ceturtā kursa audzēkņus ar tiem, kas pie mums sāk mācīties jau pēc vidusskolas absolvēšanas, un, ja pirmie ir nobrieduši un sagatavoti darba dzīvei, tad tikko skolas solu atstājušais, lai arī nedaudz vecāks, nebūt nav dzīvei sagatavotāks. Profesija sniedz stabilitāti.

- Amata prasmju prestižu sabiedrībā var mainīt?

- Domāju, ka ne tikai var mainīt, bet ļoti vajag mainīt. Teikšu vēl vairāk - vajag mācīt novērtēt darbu un neatkarīgi no tā, kāds ir šis darbs, jo katrs darbs ir godājams. Skan banāli, bet tā ir. Mēs ikviens savā dzīvē darām kaut ko svarīgu, un mēs nevaram darīt visu, nevaram būt cilvēks orķestris. Es uzskatu, ka nav sliktu speciālistu, ir cilvēki, kas nav atraduši savu īsto vietu dzīvē, nav atraduši veidu un vietu, kur labāk izpausties, kur parādīt savus talantus.

Piemēram, iespaids par ikvienu iestādi sākas ar sētnieka un apkopējas darbu, arī tie ir jānovērtē. Lai arī cik cilvēks būtu gudrs, lai vai kādas formulas mācētu no galvas, no tām nebūs nekādas jēgas, ja iela, pa kuru nāc uz darbu, nebūs labi notīrīta, tu aizķersies aiz kāda kukuržņa, sasitīsi galvu, un rezultātā zināšanas nebūs izmantojamas... Skolotāja darbā svarīgi ir iemācīt attieksmi pret darbu. Domāju, ka sabiedrībai vispār vajag vairāk paskatīties citam uz citu, novērtēt citus, respektēt citus.

- Kas ir nepieciešams labam pedagogam, kāds ir labs skolotājs?

- Bez tā, ka skolotājam jābūt zinībām un izglītībai konkrētā priekšmetā, es domāju, ka viņam jābūt atvērtam un saprotošam, arī psihologam kaut intuitīvā līmenī. Bieži vien jaunieši baidās, neuzdrošinās atvērties, un mums vajag, lai viņi būtu iedrošināti kaut ko vairāk izdarīt, ne tikai nosēdēt stundās, samācīties un atbildēt, bet lai viņi arī dzīvotu radoši, lai būtu arī kādas intereses. Vēl skolotājam jāpiemīt cilvēkmīlestībai, jo ir jāstrādā ar jaunajām dvēselītēm. Nepatika, sarūgtinājums, aizvainojums, lai vai pret ko, nedrīkst skolā iekļūt. Rūgtumu un negācijas viegli nodot citiem, jo īpaši jauniešiem. Skolotājam ir svarīgi, lai viņam patiktu tas darbs, ko viņš ir izvēlējies.

Ir situācijas dzīvē, kad ļoti svarīgi ir tas, kas tev ir blakus. Ja blakus ir skolotājs, kas stiprina un iedrošina, palīdz pareizi rīkoties, pat nesakot, kas un kā tieši jādara, bet tā gudri pavirzot, patiesībā - rosinot domāt, tad jau pēc tam, kad pats esi pieņēmis lēmumu un izdarījis lemto, novērtē šā cilvēka lielo nozīmi. Katrā dzīves posmā katram cilvēkam blakus ir kāds īpašs cilvēks, un skolas periodā tas, visticamāk, ir skolotājs.

- Šoruden Rīgas Valsts tehnikums pēc jūsu iniciatīvas tika arī pie savas himnas. Jūs vadāt vecāko profesionālās izglītības iestādi Latvijā, jums ir izcili absolventi, bet kāpēc tik konsekventi apzināt un popularizējat skolas vēsturi, ieviešat jaunas tradīcijas un regālijas?

- Sevis apzināšanās vienmēr ir svarīga lokālpatriotisma lieta, piederības lieta. Uz skolas 95 gadu jubileju izdevām apjomīgu pētījumu par mūsu vēsturi, atjaunojām skolas vēsturisko aktu zāli; savs karogs mums arī ir, ir arī goda zīme, to arī izmantojam, pasniedzot skolas apbalvojumus, nu bija pienācis laiks himnai. Rīgas Valsts tehnikums ir senākā profesionālās izglītības iestāde Latvijā, izveidota gadu pēc valsts dibināšanas, lai gan mūsu saknes ir vēl senākas. Pēc diviem gadiem mums būs skolas simtgade. Mēs visu laiku atgādinām sev un audzēkņiem - turiet augstu Rīgas Valsts tehnikuma godu, esiet tādi, lai varam ar jums lepoties, jo patriotisms pret šo izglītības iestādi vienlaikus ir arī patriotisms par savu valsti, vismaz mēs tā uzskatām. Nav jau runa par to, ka visiem jākļūst par izcilniekiem lielā mērogā, bet - ja esi labs sava aroda meistars, tad tu jau esi liels.

Bija tik patīkami, ka pirms oficiālā pirmatskaņojuma Rīgas Domā jaunā himna tika atskaņota pedagoģiskās padomes sēdē, un pēc tam bija neliels klusums, kolēģi sāka aplaudēt, daudzi pat raudāja. Milzīgs aizkustinājums. Mums jāapzinās, ka šai mācību iestādei ir gan sava sena vēsture, gan arī misija, un mums ar to ir jālepojas.

- Kāda ir jūsu versija, kāpēc šis tehnikums atšķirībā no daudziem ir izdzīvojis cauri laikiem?

- Varbūt labie gariņi stāvējuši klāt. Ir mainījusies gan programma, gan ievirze, daudz kas ir transformējies, bet gadu gaitā nemainīgs palicis kodols. Ne velti daudzi absolventi ar labiem vārdiem mūs atceras un ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem, pat ar dāvinājumiem. Tehnikuma kā lielas un labi sadzīvojošas saimes ideja, manuprāt, ir tikai kultivējama izpausme.

- Mūsdienās bieži uzsver, ka jābūt vīzijai, redzējumam vismaz turpmākajiem gadiem desmit, citiem vārdiem sakot - jābūt stratēģiskam plānam. Jums tāds ir?

- Protams, man tāds ir, bet skaļi gan to neteikšu, bet varu apgalvot - mēs esam ceļā uz to. Tehnikums kā senākā profesionālās izglītības iestāde Latvijā, saturīgi pildītu savu misiju, būtu kā profesionālās izglītības Meka. Ne velti mūsu nosaukumā ir gan Rīgas, gan valsts vārds, lai absolventi ar mums lepotos, lai mēs būtu ievērojami valsts mērogā. Pavisam noteikti - pēc diviem gadiem svinēsim skolas simtgadi

- Pērn, kad bija Raiņa 150. dzimšanas dienas gads, daudz un plaši runāja par nākotnes cilvēka idejām. Kāds būs vai kādam jābūt nākotnes skolotājam, vispār - pedagoģijai?

- Tādai, kas spēs radīt patstāvīgu un domājošu personību, kas pati spēj un grib visu mācīties, respektīvi, ceru, ka notiks paradigmas maiņa no mācīšanas uz mācīšanos. Mums visapkārt ir tik plašs informācijas lauks, ir svarīgi iemācīt pareizi orientēties visā, kas ir mums visapkārt, un spēt paņemt to, kas tieši viņam ir vajadzīgs.