Jānis Jurkāns neuztraucas, ka tagad dzīvo Liepupes pusē, ārpus Rīgas un visām galvaspilsētas norisēm. «Pašlaik ir milzu entuziasms rakstīt grāmatu un to arī daru. Esmu iesācis jaunu, skaistu dzīvi, man vispār visa dzīve ir posmos. Šajā jaunajā posmā ieejot, esmu ļoti daudz cilvēku no savas dzīves izņēmis ārā un nobloķējis. Es mēģinu atbrīvoties no laika rijējiem un cilvēkiem, kas man garīgi ir sveši vai arī nav pietiekami tuvi.»
Naudas pietiek, prieka avoti neizsīkst
– Ar ko pašlaik nodarbojas atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns?
– Esmu iesācis jaunu dzīves posmu. Dzīve dalās: bērnībā, jaunībā, vīrietis labākajos gados, pensijas vecums un tad – «vecais, tu labi izskaties!». Jūtos brīvs, sakārtots un laimīgs. Sekoju vecā grieķa Zorbas padomam: «Cilvēkam ir jābūt nedaudz trakam, jo citādi viņš nekad neuzdrošināsies pārcirst pagātnes važas.» Esmu bijis pietiekami traks un pārcirtis savas saites ar pagātni. Brīvība palīdz man bezkaislīgi atskatīties, izvērtēt radus, draugus. Atšķirt draugus no paziņām. Pamatīgi esmu iztīrījis kontaktus telefonā, man patīk šis attīrīšanās process. Esmu sakārtojis savu politisko arhīvu. Rakstu grāmatu. Gribu uzrakstīt par laiku, kad likās, ka Latvijā cilvēki ir sadevušies rokās lielam virsuzdevumam – atjaunot savu valsti. Mēģinu dzīvot bauslīgi, taču pieskatot, lai mani prieka avoti neizsīkst. Sportoju. Vasarā spēlēju golfu, ziemā – tenisu.
– Kas jums patīk šajos sporta veidos? Teniss un arī golfs šķiet tāds elitāru cilvēku «tusiņš»...
– Vispirms tie ir ļoti estētiski sporta veidi. Otrkārt, spēlējot golfu, nedomā par to, ko rādīs «Panorāma». Viss, ko dari, ir koncentrējies uz bumbiņu un virzienu, kurā gribi šo bumbiņu aizsist. Vēl – izvēlēties pareizo nūju. Komplektā to ir 14. Ar tenisu ir līdzīgi. Viss, kas jāredz, tā ir bumbiņa un virziens, kurā gribi to raidīt. It kā necīnies ar pretinieku, bet ar sevi, savu varēšanu. Jebkurš sporta veids ir ar tendenci uzvarēt pretinieku? Bet man tā nav, tiešām! Pagājušajā tenisa turnīrā mēs ar Godmani zaudējām visu, ko vien varēja zaudēt, vai tāpēc jutos bēdīgs? Nē! Tur bija laba saviesīgā kopā būšana. Protams, būtu bijis labāk vinnēt, bet nevinnējām – nu, un tad?!
– Šie sporta veidi ir dārgs prieks.
– Jā, lēti nav. Pagaidām varu to atļauties. Šī valsts par bagātu tevi nepadara, bet par nabagu gan. Varbūt tāpēc mūsu sabiedrība kļūst arvien žultaināka, jo nabadzība pazemo un paralizē.
– Labi, nauda varbūt arī nav galvenais, taču, ja tās nav, šis trūkums lielā mērā ietekmē dzīves harmoniju...
– Kāds asprātis jums atbildētu, ka, protams, ne naudā, bet tās daudzumā. Cits atjokotu: jā, nauda laimi nenes, bet labi palīdz bez tās iztikt. Bagāts nav tas, kam daudz naudas, bet gan tas, kam pietiek. Man pietiek. Lielākajai daļai sabiedrības nepietiek, jo vara attiecas pret tiem kā pret okupētu cilti, piedāvājot tai otrās šķiras izglītību, medicīnu un sociālo nodrošinājumu. Visbriesmīgākais ierocis nav atombumba, bet nauda. Tā nogalina dvēseli.
Kā nozaga mūsu valsti
– Par ko būs grāmata ?
– Par to arī būs – kā 25 gadu laikā apzagām savu valsti un nu dzīvojam nozagtā valstī. Zagšana notika ar visu mūsu klusu ciešanu un likumu noteiktajā kārtībā. Gudrās galvas likumos iestrādā plaisas, kur blēžiem paslēpties. Tāpēc jau cietumā neviens nesēž. Jaunāka paaudze mums pārmet, ka mantojumā esam atstājuši nozagtu, korumpētu valsti. Tā diemžēl ir. Lai nu kā, bet mantojumā tomēr saņēmāt neatkarīgu valsti. Mēģiniet to sakārtot pēc sava prāta un saprašanas. Šobrīd politiku nosaka partiju intereses, nevis valsts politika. Latvijas politikai nav laikmeta ožas.
– Vai problēma nebija arī tajā, ka ierobežotajos finansiālajos apstākļos līdz tam dzīvojušie padomju cilvēki nonāca pie iespējas celt savu labklājību uz valsts rēķina? Ne visi tam spēja pretoties.
– Mana paaudze dzīvoja svešā valstī zem svešiem karogiem. «Tev kaut ko vajag? Mums darbā ir, es atnesīšu!». Un tā katrs kaut ko stiepa – cits krāsas mucu, cits olas no kulinārijas ceha. Pats bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem esmu pircis gan vienu, gan otru. Pirmā Ivara Godmaņa valdība nezaga. Bija grūts, pašaizliedzīgs darbs aiz barikādēm un smilšu maisiem. Pēc tam viens otrs kļuva par miljonāru, bet pieņemu, ka «likumā noteiktajā kārtībā», jo citādi taču būtu sēdējis cietumā, vai ne? Es par miljonāru nekļuvu, Ārlietu ministrija ar privatizāciju nenodarbojās. Vēlāk gan politiskie pretinieki apsūdzēja mani par to, ka esmu nozadzis daļu no valsts mantas, kas glabājās ASV. Sarmīte Ēlerte «Dienā» šādus melus tiražēja gadiem – dzeltenās preses krustmāte.
– Jūs runājat par plaisām likumos un zagšanu likumā noteiktā kārtībā, bet to visu taču iestrādāja konkrēti cilvēki?
– Kolektīvā, ko sauc par Saeimu. Saeimā politiku nosaka varas partijas. Varas partiju politiku nosaka ģenerālsponsori. Tie savukārt sponsorē, precīzāk – pērk politiku par mums nozagtu naudu. Aizmirsu piebilst – likuma kārtībā nozagtu. Par to pašu naudu pērk pasākumu, ko sauc par vēlēšanām.
– Bet vai tad pats ar tiem «sliktajiem» kopā nebijāt?
– Biju. Un arī balsojis esmu «slikti». Izšķir sliktus balsojumus un noziedzīgus. Noziedzīgi balsojis neesmu. Esot opozīcijā, noziedzīgi nebalso. «Saskaņa» jau divdesmit gadus ir opozīcijā. Nauda ir liels kārdinājums. Varas partiju politiķi ir iemācījušies formulu, kā vislabāk atbrīvoties no šī kārdinājuma – vienkārši tam padoties. No vienas puses, man politikā bija viegli. Es ļoti agri apmierināju visus savus politiskās godkārības nervus. Laimīgs ir tas cilvēks, kuram liktenis dāvā Virsuzdevumu. Nav lielāka virsuzdevuma, kā pārstāvēt savu valsti! 1991. gada 17. septembrī Latviju uzņēma ANO. Ņujorkā atskaņo tavas valsts himnu, mastā uzvijas sarkanbaltsarkanais karogs, nevari valdīt asaras... To tik dziesmā var aprakstīt.
– Vai savā grāmatā sauksiet konkrētos cilvēkus arī vārdos vai aprobežosieties tikai ar to laiku notikumu izklāstu?
– Daudzi tā laika liecinieki ir sarakstījuši grāmatas. Iesāka nelaiķis Jānis Āboltiņš, manuprāt, visprogresīvākais un krietnākais visu laiku ministrs. Viņu gan ātri noēda viduvējības. Tad vēl Mavriks Vulfsons, Jānis Freimanis, Vladlens Dozorcevs, Dainis Īvāns, Ivars Godmanis, Māris Gailis, Sandra Kalniete, Aina Ābols, mūsu izcilā vēstniece Francijā, viņas vīrs Guntars Ābols un, protams, Jānis Ritenis – ārpolitiskā dienesta pamatlicējs. Droši vien kādu arī neesmu lasījis. Kalniete, ja nemaldos, ir jau sarakstījusi divas grāmatas. Es saprotu, ka katram var būt sava faktu interpretācija, bet faktoloģiski melot nedrīkst. Kalniete, piemēram, to darīt nekaunas. Ir jau vēl viena otra dāmīte, par kuru rakstīt nagi niez... Negribas ieslīgt dzeltenumā. Vispār vēsturi taisīt ir vieglāk nekā par to rakstīt – var viegli ieslīgt pašslavināšanā.
Ar viedokli uz naža asmens
– Kādai pēc jūsu 90. gadu vīzijas šobrīd vajadzētu būt Latvijai?
– Latvijas Tautas fronte savulaik solīja, ka mēs izveidosim iekļaujošo demokrātiju jeb «inclusive democracy», tas ir – visiem šeit dzīvojošajiem būs vienādas politiskās un citāda veida tiesības. Toreiz uz barikādēm bija visu tautību cilvēki, demonstrācijās gāja visi, arī LTF valdē bija gan latvieši, gan krievi, gan ebreji, gan poļi. Taču pēc tam mēs šos cilvēkus «uzmetām». Savus līdzcilvēkus sākām apsaukāt par svešiem. Par svešiem daudzi arī kļuva. Latvijā šobrīd ir aptuveni 300 000 nepilsoņu. Mēs nevaram runāt par labklājīgu valsti, kurā no 300 000 cilvēku lielākā daļa uzskata Latviju par pamāti. Daļa no viņiem viegli pārģērbtos par «zaļiem cilvēciņiem». Ja par saimniecisko un ekonomisko pusi – esam apzaguši savu valsti, privatizācijas process bija ļoti korumpēts. Kāpēc 25 gadu laikā neesam sakārtojuši valsti? Kāpēc medicīna tik ļoti daudziem ir nepieejama? Šodien, lai Latvijā slimotu, ir vajadzīga dzelzs veselība. Kāpēc skolotāji joprojām grib streikot? Kāpēc tas viss tā ir noticis? Neprotam pārvaldīt savu valsti. Ja mūsu ierēdņus aizsūtītu uz Sahāru, smiltis tur ātri vien kļūtu deficīts. Kāpēc Latvija ir pārvērsta par cehu, kur nopelnīt naudu, par ko «izredzētie» pērk izglītību un medicīnu ārzemēs? Tas ir šis lielais jautājums, un viena no atbildēm ir tāda, ka dzīvojam valstī, kurā nav ideoloģijas. Nacionāļiem ir nacionālā ideja, bet nav nacionālā saprāta. Šobrīd daudzi runā par teroristisko «Islāma valsti» – kāpēc tā ir tik pievilcīga jauniešiem? Jo tai ir ideoloģija, turklāt ārkārtīgi skaidra, un viņi ir gatavi par šo ideju mirt. Savukārt mēs esam gatavi viņus nogalināt, bet paši neesam gatavi mirt. Un tā ir liela atšķirība.
– 2011. gadā piedalījāties vēlēšanās ar Aināra Šlesera veidojumu, 2014. gadā – ar «Vienoti Latvijai». Vai tiešām domājāt, ka vēlētāji noticēs vecajiem «politzauriem»?
– Tas bija interesants pasākums, jo sanāca kopā cilvēki, kas saprot priekšmetu, – Ivars Godmanis, Aigars Kalvītis, Vilis Krištopans, Edgars Zalāns un citi. Vai mēs uz daudz ko cerējām? Nē! To var nosaukt arī par savdabīgu intelektuālu klubiņu. Es izbraukāju Latgali krustām šķērsām, es izbaudīju šo procesu. Iepazinu Latviju daudz labāk nekā līdz šim. Lauku cilvēki ir tik asprātīgi un interesanti! Kādā ciematā pie vārtiņiem lasu šādu uzrakstu: «Ilgāk kaitiniet suni, zvans nestrādā!» Latgalē, lai izdzīvotu, nav vajadzīga patriotiska stāja, bet gan labs humors. Kādā krodziņā lasīju: «Nav kauns būt nabagam, bet kauns ir būt lētam.» Tas nebija mēģinājums iekļūt varā – ne man personīgi, ne Godmanim, ne Kalvītim, ne citiem tas nebija vajadzīgs, bet mēs izbaudījām šo procesu. Reizi nedēļā sanācām kopā un ģenerējām idejas. Drosmīgas, progresīvas idejas, kuras laika gaitā pierādīs savu patiesību. Domāju, ka daudzas no tām derētu vēl gadiem uz priekšu. Kāpēc tās neviens neizmanto? Tāpēc, ka tās ir ar valstisku skatījumu, nevis partejisku. Piemēram, lai sakārtotu izglītības nozari, vajadzētu atbrīvot no darba kādus 6000 skolotājus – viņus darbā tur politiskas konjunktūras dēļ. Es nesaku, ka cilvēki jāizliek uz ielas. Ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, lai šie cilvēki neciestu, taču neciestu arī visa izglītības sistēma. Ja mēs nezināsim valodas, ja mums nebūs Eiropas līmeņa izglītības, mēs nespēsim saprast mainīgos globalizācijas procesus un pieņemt pareizos lēmumus.
– Vai domājat vēlreiz mēģināt atgriezties politikā?
– Visu laiku esmu politikā. Ja esi tik ilgus gadus bijis politikā, no tās tik vienkārši aiziet nevar. Nav bijušo politiķu: vienmēr liekas, ka zini, kā vajadzētu, un kāpēc nav tā, kā biji iedomājies. Esmu mēģinājis dzīvot valstij, politikai garām. Nesanāk. Rūpīgi vēroju un analizēju – kā šaha partiju, kuru spēlē citi. Latvija savu šahu nespēlē, bīda figūriņas pēc norādījumiem. Latvija savu politiku netaisa. Tai jāpieņem tāda, kuru mums piedāvā sabiedrotie.
– Krimas iedzīvotāji gribēja būt ar Krieviju, tātad Krima var būt Krievijas sastāvdaļa. ««Krim naš», jo Krimas iedzīvotāji tā gribēja,» tas ir no jūsu teiktā LTV7 raidījumam «Bez obid». Diezgan riskants viedoklis...
– Kāpēc riskants? Ir jādzīvo pēc principiem. Kad atjaunojām neatkarību, mūsu princips bija ievērot pašnoteikšanās tiesības. Ja toreiz mēs klausītos, ko saka rietumvalstis – nešūpojiet Mihaila Gorbačova laivu un neprasiet vairāk, kā viņi jums var dot – mēs droši vien arī nebūtu neatkarīgi. Taču mēs zinājām, ko gribam, un to arī dabūjām. Kāpēc tagad latvieši nevar atbalstīt šo pašnoteikšanās principu?! Daudzi apgalvo, ka Krimā pārkāptas starptautiskas normas. Varbūt. Bet Krimas iedzīvotāju vēlme netika pārkāpta. Starptautiski pieņemtas rezolūcijas un patiesības nedarbojas jau sen. Vai Irākas okupācija notika ar ANO rezolūciju? Mēs arī bijām starp tiem, kas demokrātijas vietā tur ienesa haosu, un veicinājām teroristisku organizāciju rašanos. Turcijā, kas arī ir mūsu partnere, dzīvo apmēram 16 miljoni kurdu. Kāpēc nevarētu ļaut kurdiem pašnoteikties un izveidot savu valsti? Tajā reģionā dzīvo aptuveni 30 miljoni kurdu. Ja mēs uzsveram teritoriālās nedalāmības principu, kā to šodien uzsver mūsu sabiedrotie, tā ir cita lieta, bet tad mēs esam amorāli. Es absolūti ticu, ka Krimā cilvēki tiešām gāja uz referendumu un atbalstīja pievienošanos Krievijai. Kāpēc? Tas ir garš stāsts par Ukrainu un tās varu, kas nekādi nespēj sakārtot valsti. Pat Eiropas piešķirtās milzu summas nepalīdz. Izskatās, ka Eiropai Ukraina jau ir līdz kaklam, jo tā ir šausmīgi korumpēta valsts. Pēc Maidana viens no lēmumiem bija, ka Ukrainā būs tikai ukraiņu valoda, krievu valodas nebūs. Var iedomāties, kādu sociālu spriedzi tas izraisīja reģionā, kurā 90% neprot ukraiņu valodu. Cilvēki vienkārši nobijās.
– Jūsu viedoklis vienmēr balansējis uz naža asmens, piemēram, pirms pieciem gadiem portālā «Pietiek.com» publicētajā intervijā, kur pa mizu dabūjuši visi un ikviens. Jums pēc tam nenāk klāt un nesaka «eu, Jāni, nu ko tu tā, agrāk taču visi kopā medībās braucām».
– Medībās nebraucām, bet, piemēram, spēlējām tenisu. Nu jā, bet man ir mani «nemaldīgie» uzskati un principi, patīk kādam vai ne... Esmu savācis visas savas intervijas, uzstāšanās Saeimā, un man nav kauns! Tas, ko es teicu pirms 25 gadiem, joprojām ir aktuāli arī šodien. Kaut vai par sabiedrības integrāciju. Šodien beidzot sāk runāt, ka viena no lielākajām nelaimēm ir tā, ka sabiedrība nav integrēta. Sabiedrības apziņa nemitīgi tiek militarizēta. Tādu apziņu viegli manipulēt.
– Ko jūs domājat par Latvijas sabiedrību?
– Mēs dzīvojam kreņķīgā valstī. Latvijā ir par daudz iekšējā valstiskā stresa. Trūkst līderu, personību ar pasaules vērienu un stāju. Tādu, kuri saprot šodienas pasauli un kuriem ir vīzija par Latviju jaunajā un ātri mainīgajā pasaulē. Kamēr latvietis nesapratīs pasauli, viņš nevarēs pieņemt mūsdienīgus, pareizus valstiskus lēmumus. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir drosmīgi, uzņēmīgi, motivēti, mērķtiecīgi. Cilvēki, kuri prot iedvesmot un saliedēt. Cilvēki – autoritātes. Tādu mums politikā nav. Viena daļa inteliģences apkalpo otrās šķiras valsts pārvaldītājus, bet otra daļa ir aizgājusi pagrīdē. Cilvēku prātus ir notrulinājusi alkatība, bezmērķīgums, ārišķīgums, ideālu neesamība. Vēl citi dzīvo apātijā, bezcerībā un nabadzībā – paverdzināts, nedomājošs pūlis, kuri vēlēšanās balso tā, it kā valsti būtu loterijā laimējuši. Intelektuālā blīvuma un spriedzes neesamība padara sabiedrību provinciālu, pāķisku. Latvijas sabiedrība lieto uzturā tenkas vairāk nekā sāli. Ir vajadzīga tautas apziņas revolūcija. Mums ir nopietnas demogrāfijas problēmas. Kreņķīgi cilvēki, kreņķīgas, nenoturīgas ģimenes. Neturamies kopā – irstam pa visām vīlēm. Arī izirušo neprotam smuki salāpīt. Bērni tiek izmantoti atriebības nolūkos. Sievietes, nedariet tā! Pašas būsiet vislielākās zaudētājas. Es to saku no savas pieredzes.
Kad privātā dzīve ir tabu
– Pēdējā laikā Jāņa Jurkāna vārds bieži parādījies bulvārpreses slejās...
– Savu privāto dzīvi nekomentēšu. Vienmēr esmu bijis bulvārpresē, esmu pie tā pieradis. Kā es pret to attiecos? Slikti attiecos. Visas šīs tenkas – puspatiesības vai meli – deldē smalkjūtību. Tad, kad kāds citu aprunā, viņš visvairāk pasaka par sevi pašu. Droši vien visam šim «bulšitam» ir ļoti labs noiets, tāpēc jau to publicē. Bēdīgākais ir tas, ka dzīvojam sabiedrībā, kas to izgaršo un apmaksā. Preses brīvība! Un kur ir mana brīvība pret slēptām kamerām, foto kolāžām? Pieprasījums diktē piedāvājumu? Nožēlojami ir tie, kas pieprasa.
– Jūs savas privātās dzīves norises nekomentējat, bet ik pa laikam parādās fotogrāfijas, draudzenei iznākot no dzīvokļa, pludmalē pie lauku mājas utt. Kā to var izskaidrot?
– Kādēļ man vajadzētu izskaidrot atraidītas frizieres uzmācību, dīkdieņu slimīgas iedomas, neveselīgu ziņkāri? Lai to skaidro speciālisti Aptiekas ielā! Nožēlojami, ka jaunieši tiek audzināti par «slepeno kameru speciālistiem». Cilvēkus radina pa atslēgas caurumu skatīties citu cilvēku guļamistabā, lasīt dzeltenus stāstiņus, ilūzijā, ka viņi uzzina patiesību. Un vēl tie, kas paši dižojas ar savu «unikalitāti» un sadzīviskām peripetijām. Kauns.
– Jums patīk labi izskatīties: vienmēr izsmalcināts un akurāts ģērbšanās stils, stalta stāja, lepns gredzens.
– Tad, kad pārstāvi savu valsti, tu saproti, ka vīru skata arī no cepures. Man mamma uzdāvināja pirmo gredzenu un teica: «Katram cilvēkam ir jābūt kā mākslas darbam. Ja viņš tāds nav, tad vajag valkāt kādu mākslas priekšmetu.»
– Starp citu, pēc tautības esat polis – kā jums tas iegadījās?
– Mans vecvectēvs no mātes puses Polijā kārtīs zaudēja īpašumus un atbrauca uz Latviju strādāt. Kur bija šie īpašumi, diemžēl nezinu – kamēr vecvectēvs bija dzīvs, par to neapvaicājos, arī radurakstus es īsti neesmu izpētījis, un man arī nav tādas intereses. Pirmā valoda, kas skanēja mājās, bija poļu, arī baznīcā viss bija poliski. Es bieži domāju, vai esmu poļu izcelsmes latvietis vai arī labi integrējies polis. Polija mani vienmēr ir saistījusi. Ja, piemēram, ungāri spēlē futbolu ar poļiem, man ir par ko «slimot». Ja Polija spēlētu ar Latviju, tad, protams, es būtu par Latviju.
Noteicošais tomēr ir Latvijas zemes dzīles, no kurām esmu smēlies savu varēšanu.
– Pašlaik dzīvojat Liepupes pusē – sanāk liela braukāšana, jo lielākās aktivitātes un sabiedriskā dzīve taču mutuļo Rīgā.
– Man ļoti žēl tā laika, ko kādreiz biju spiests pavadīt sabiedriskos pasākumos. Ja esat ievērojis, uz šādiem pasākumiem cilvēki nāk, lai izrādītos un muktu no vientulības, jo vientulībā izlien iekšējā puvuma pakāpe. Parīzē nopirktas kleitas tiek valkātas ar pāķisku akcentu. Dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki vairāk grib spīdēt, nevis būt.
– Kā ar formas uzturēšanu? Pēdējā laikā daudzi Latvijā gluži vai «saspiedušies» ar veselīga uztura lietošanas nepieciešamību.
– Es mēģinu pie tā piedomāt, cenšos ēst pareizi. Tāpat reizēm ieēdu rupjmaizi ar speķi, taču tad arī nostaigāju desmit kilometrus golfā vai uzspēlēju tenisu un liekās kalorijas sadedzinu. Es nevaru uzvilkt nenospodrinātas kurpes. Trīs gadus pārstāvēju valsti, bet tagad pārstāvu sevi. Es apzinos atpazīstamību, un tas uzliek tādu kā pienākumu būt formā. Man tas patīk. Pavirša ģērbšanās un uzvedība ir sevis un apkārtējo necienīšana.
– Teicāt, ka esat sācis jaunu, skaistu dzīvi. Jums ir 69 gadi, ko varat ieteikt tiem, kuriem šķiet, ka pēc 60 gadiem dzīve jau ir beigusies?
– Nebaidieties mainīt atmiņas pret spilgtām izjūtām! Dzīve beidzas tad, kad cilvēks pārstāj mācīties un žaketi iekārto biksēs. Kāds filozofs mācīja, ka līdz 30 gadu vecumam ir par kaut ko jātop, līdz 40 – jāpārstāj maldīties un pēc tam jāsaprot savs Liktenis.
Jānis Jurkāns
