Eva ir 24 gadus veca sieviete, kura pēc ekonomikas studijām ārzemēs pirms diviem gadiem atgriezās Latvijā, jo ģimene un mājas bija svarīgākas par vilinošajiem darba piedāvājumiem ārzemēs. Spara pilna viņa sāka strādāt labi apmaksātā darbā kādā starptautiskā kompānijā. Londonā palika draugs, pēc tautības vācietis, bet Latvijā Evu sāka lenkt kolēģis Jānis. Turklāt vēl viņas priekšnieks. Turklāt precēts vīrs. Eva sākumā šīm attiecībām pretojās, taču tad iemīlējās. Pagāja pusgads, un viņa gribēja mesties Daugavā.
Lai studētu ārzemēs, vecāki pārdod mežu
Eva nāk no inteliģentas, bet ne pārticīgas ģimenes: mamma – daktere, tēvs – pasniedzējs, bet vecmāmiņa – skolotāja. Jau kopš mazām dienām Evas mīļākā nodarbe bija grāmatu lasīšana, un izlasītais vienmēr tika pārspriests kopā ar vecmāmiņu Zelmu. Kopā ar jaunāko māsu Janu meitene mēdza spēlēt arī «veikalos» – pirkt un pārdot dažādas mantas, izspēlēt situācijas, bet vasarās kopā ar vecākiem apceļoja Latviju vai brīvajos brīžos mājās minēja pēc pasaules kartes valstis, un tētis tad par šīm zemēm meitenei sniedza enciklopēdiskas zināšanas. Eva izauga ne tikai par gudru, bet arī par izskatīgu un skaistu jaunieti – ogļu tumšiem gariem matiem, brūnām acīm un tieva kā modele. Kad tuvojās vidusskolas beigšanas laiks, Eva vecākiem par pārsteigumu paziņoja, ka grib studēt ārzemēs. Vēl lielāks bija ģimenes izbrīns, ka izvēlētā profesija bija ekonomika, nevis, piemēram, filoloģija, kā bija cerējusi vecmāmiņa. Taču Evai bija savi argumenti – ekonomika ir perspektīva, viņa izmācīsies, atbrauks uz Latviju un izveidos savu uzņēmumu. Un tad viņi visi kopā aizbrauks uz tām zemēm, par kurām tētis bērnībā stāstīja, spēlējot ģeogrāfijas spēli. Eva bija romantiska ideāliste, taču mērķtiecīga. Pilnīgs pretstats māsai, kura trenējās vieglatlētikā, bet ar grūtībām piespieda sevi mācīties, labprātāk par grāmatām izvēlējās «šopingu» un brīvos brīžus pavadīja kopā ar draudzenēm kafejnīcās vai ballītēs. Eva bija vecāku lepnums, viņi bija priecīgi par Evas vēlmi mācīties, taču sprieda – studijas ārzemēs, tas, protams, ir labi, taču kur ņemt naudu? Vecākiem tādu uzkrājumu nebija, taču atbalstīt meitas centienus vajadzēja. Tēvs sākumā gribēja pierunāt Evu mācīties tepat Latvijā, taču tajā pašā laikā saprata, ka mācības ārzemēs viņai var dot lielāku perspektīvu, tāpēc pēc ilgām debatēm ģimenes konsilijā tika pieņemts lēmums – Eva studēs Londonā. Lai apmaksātu mācības, tika nolemts pārdot ģimenei piederošo mežu, kas bija saņemts mantojumā no nelaiķes radinieces. Mežs atradās patālu no Rīgas, tas nebija zāģēts kopš padomju laikiem, tātad summu par astoņiem hektāriem varēja saņemt pieklājīgu. Pietiks gan studijām, gan dzīvokļa remontam. Un pēdējais beigu beigās var arī pagaidīt. Nav jau tik traki. Pircējs mežam atradās ātri, un Eva bezgala priecīga sāka studēt Londonā, pāris reižu gadā apciemoja vecākus un lepojās ar labajām sekmēm. Trešajā kursā viņa sev līdzi uz Latviju atveda arī draugu Volfgangu, kurš studēja kopā ar Evu un bija labi audzināts jaunietis no vācu mūziķu ģimenes. Viss ritēja skaisti un labi. Māsa Jana pa to laiku bija pametusi sportu, sapinusies, kā uzskatīja mamma, ar nekam nederīgu mūziķi, kļuvusi par gotu, pa kluso smēķēja un ar grūtībām beidza vidusskolu. Tāpēc vecāki jo īpaši priecājās par Evu, cerēja, ka viņa apprecēsies, atgriezīsies Latvijā, jo uz Vāciju laist prom viņi meitu negribēja, lai gan – galvenais, lai viņa ir laimīga. Un, kā saka, nav jau tā Frankfurte arī tik tālu, tikai pāris stundu lidojums. Taču Eva, kā bija solījusi, pēc studijām patiešām atgriezās Latvijā. Tā kā uzreiz izveidot savu uzņēmumu viņa nevarēja, nolēma pastrādāt algotu darbu, sakrāt naudiņu, sagaidīt, kamēr Volfgangs pabeigs studijas (viņš bija gadu jaunāks), un tad abi kopā izlems, ko darīt, kā dzīvot tālāk
Darbā sāk lenkt kolēģis – priekšnieks
Pateicoties vecāku sakariem, Evas uzņēmībai un, protams, izglītībai, viņa dabūja labu darbu kādā starptautiskā kompānijā. Romantiskā būtne bija pārliecināta, ka lielā darba dzīve nesīs vēl vairāk prieka un gandarījuma nekā studijas, un ar pilnu sparu metās pildīt savus darba pienākumus. Liela daļa Evas kolēģu bija vīrieši, netrūka arī sieviešu, taču viņa kā jaunpienācēja, turklāt jauna, skaista, tikko pēc studijām ārzemēs, protams, izcēlās uz pārējo sieviešu fona. Vīriešu vērtējošie skati viņu atzinīgi sagaidīja katru rītu. «Man sākumā viss likās forši, visi bija laipni, izpalīdzīgi, kamēr ielauzījos sistēmā, ja kaut ko nesapratu, vienmēr varēju kādam no kolēģiem palūgt padomu, viņi labprāt man visu izskaidroja. Visilgāk pie mana darba galda mēdza aizkavēties Jānis, mans priekšnieks. Sākumā domāju, ka viņš mani pārbauda, vērtē tīri profesionāli, taču pēc kāda laika sapratu, ka viņam par mani ir arī cita interese,» stāsta Eva. «Viņš bija ap gadiem 40, garš, stalts, simpātisks, vienmēr solīdā uzvalkā, tāds galants un iznesīgs. Un uz mutes arī nebija kritis, jo visādi komplimentēja. Taču zināju, ka viņš ir precējies un ka mājās viņam ir sieva un divi bērni. Lielākoties visi kolēģi, ar dažiem izņēmumiem, bija precējušies, un arī es, ja kāds jautāja, teicu, ka man ir draugs, ka viņš ir vācietis, vēl mācās, bet, kad pabeigs studijas, mēs apprecēsimies. To zināja arī Jānis, taču tas viņam netraucēja sūtīt epastus ar tekstu «Tu šodien labi izskaties» vai «Es par Tevi domāju visu dienu». Es parasti uz šādiem izteikumiem nereaģēju, bet tad viņš mēdza mani iesaukt savā kabinetā, it kā lai kaut ko pārrunātu par papīriem, bet patiesībā novirzīja sarunu uz tēmu «Kā būtu, ja mēs aizietu kopā vakariņās?» vai «Ko tu dari brīvdienās?». Centos pieklājīgi atrunāties, jo man viņa uzmanība neglaimoja kaut vai tāpēc vien, ka viņš bija precējies! Beigu beigās man bija Volfgangs!» Tā pagāja vairāki mēneši – Jānis mēģināja lenkt Evu, viņa atrunājās. Pienāca starptautiska konference, kurā piedalījās arī Evas uzņēmums. Jānis Evai lika sagatavot nepieciešamo dokumentāciju un asistēt šajā pasākumā. Eva nevarēja neklausīt. Kad konference bija beigusies, sākās neformālā daļa. Eva gribēja doties mājās, taču Jānis lika uzkavēties, esot vēl šādi tādi jautājumi ar ārzemju kolēģiem jāpārspriež. Neformālā daļa ieilga, bija jau vēls, Jānis piedāvāja Evu aizvest uz mājām, bet pirms tam kopā iedzert kafiju, jo esot ļoti noguris. Eva kā labi audzināta meitene piekrita. «Pasēdējām turpat kafejnīcā, viņš tiešām izskatījās noguris, bet bija priecīgs par veiksmīgi aizvadīto konferenci, jautāja manu viedokli un pilnīgi iztika bez personālijām un divdomīgiem tekstiem. Tovakar nosēdējām un norunājām kādu stundu par darbu, diskutējām, viņš man stāstīja savu pieredzi, kā sācis, kur mācījies, kā veidojis karjeru. Bija interesanti. Tovakar uz viņu paskatījos pavisam citām acīm, nebija vairs tās nepatikas. Nospriedu vēl – varbūt pārgājis un varēsim mierīgi kā kolēģi turpmāk kontaktēties.» Tā arī bijis – Jānis vairs nav uzmācies ar savu uzmanību un piedāvājumiem, darbā izturējies laipni, bet atturīgi. Pienāca 12. septembris – Evas vārdadiena. Kolēģi darbā apsveikuši, Eva cienājusi ar saldumiem, un tad ar milzīgi skaistu un lielu, raibu rudens puķu pušķi ieradies Jānis. Apkārtējie jau sākuši krekšķēt, jo ne bez uzmanības pārējiem bija palikusi Jāņa īpašā attieksme pret Evu. «Tas bija ļoti skaists pušķis, man neviens tādu nebija dāvinājis. Kad vakarā pārrados mājās, visi uzklupa: no kā tev tik liels pušķis? Un, kad atbildēju: no priekšnieka, māsa man pajautāja, vai viņš visām padotajām tādus dāvinot. Pēc vakariņām kopā ar vecākiem un sarunas skaipā ar Volfgangu nolēmu Janai izstāstīt par Jāni. Tomēr māsa. Nopļāpājām līdz vēlai naktij, un Janas secinājums bija viens: nemuļķojies, tev viņš jāņem, tas nekas, ka precējies. Uz manu iebildi – bet Volfgangs? – Jana tik nosmēja: kur tad viņš ir? Vai tu zini, ka viņš gribēs braukt uz Latviju? Varbūt viņam jau ir cita brūte un plāni? Janas teiktais likās galīgi garām, bet tajā pašā laikā – kauns pašai bija atzīties, bet jutu, ka Jānis man sāk iepatikties. Taču tas šķita neprāts. Es nebiju ar tik vēsu saprātu, aprēķinu un cinismu apveltīta kā māsa. Man šķita, ka tā nav pareizi.»
Pirmais skūpsts Ziemassvētku darba ballē
«Nākamos mēnešus darbā valdīja miers. Jānis izturējās lietišķi un pieklājīgi galanti, es pildīju savus pienākumus, bet ik pa laikam sevi pieķēru, ka par viņu domāju. Tuvojās Ziemassvētki, darba bija daudz, Volfgangs solījās braukt uz Latviju garajās svētku brīvdienās. 22. decembrī vienā no Vecrīgas klubiem bija paredzēta darba balle. Tematiskā: ierašanās tikai karnevāla tērpos ar maskām. Tā kā biju jaunpienācēja, man tā bija pirmā darba balle, biju nedaudz satraukusies, nezināju, ko vilkt, par ko pārtapt. Beigu beigās kopā ar māsu aizgāju uz tērpu nomu un izvēlējos labās fejas tēlu. Sapucējos, tētis aizveda līdz klubam, kur lielākā daļa jau bija iestiprinājušies. Nebija vien Jāņa. Esot bijis un tad aizskrējis. Dīvaini. Jutu, ka atkal par viņu domāju. Kolēģi aicināja pulciņā pie sevis, apsēdos pie galdiņa, iedzēru vīnu un visu laiku skatījos durvju virzienā. Viņš ieradās ap desmitiem Runča zābakos kostīmā. Izskatījās smieklīgi, visi uzjautrinājās un trieca jokus. Ballīte bija bez otrajām pusēm, visi jutās brīvi, Jānis mani apkalpoja, nesa vīnu, aicināja dejot, un es drīz vien jutu, ka esmu nedaudz apreibusi, ka sameties par karstu, tāpēc gribēju iziet ārā atvēsināties. Jānis nāca man līdzi. Izgājām, stāvējām, un viņš pēkšņi man teica: «Nebaidies no manis, es tev pāri nedarīšu. Zinu, ka tu esi savādāka, labāka nekā citas.» Man nebija ko atbildēt, kaut ko muļķīgi atjokoju, pagriezos un gāju atpakaļ. Padejoju ar citiem kolēģiem, tad atkal ar Jāni un, kad ap trijiem naktī lielākā daļa jau bija devusies uz mājām, arī es izgāju vestibilā un gribēju sazvanīt taksi. Pienāca Jānis un teica, ka mums taču uz vienu pusi, varam braukt kopā, jo arī viņš taisoties uz mājām. Jānis bija visu vakaru dzēris rumu, taču nevarētu teikt, ka piedzēries. Es gan biju noreibusi no vīna un, braucot taksī, piemigu. Bijām piebraukuši pie manas mājas. Pamodos, guļot Jānim uz pleca, bet viņš mani glāstīja un bučoja matus. «Tava pietura, labā feja,» viņš teica un jautāja: «Vai labā feja var izpildīt arī vienu manu vēlēšanos?» Es pajautāju, kādu, bet Jānis jau pats steidzās šo vēlmi piepildīt un noskūpstīja mani. Es nepretojos…»
Pēc darba vizina uz mājām
«Nākamajā dienā pēc balles manī valdīja savādas izjūtas. Kauns, prieks, sevis nosodījums. Izstāstīju māsai, un viņa mani tikai drošināja, lai rīkojos tālāk. Jānis tajā dienā atsūtīja īsziņu, ka nevar aizmirst vakardienu un ka gribētu, lai tas notiek katru dienu, ka esmu lieliska. Man to bija patīkami dzirdēt, bet neko neatbildēju. Drīz ieradīsies Volfgangs, bija jāgatavojas. Firmā bija sākušās garās svētku brīvdienas, tāpēc zināju, ka Jāni satikšu tikai pēc Ziemassvētkiem. Varbūt tad viss jau būs savādāk, pie sevis domāju.» Taču izrādījās, ka nekas nebija mainījies. Svētki kopā ar Volfgangu bija jauki, bet nekas vairāk. Evai galvā bija tikai Jānis, kurš katru dienu sūtīja sajūsmas pilnas īsziņas. Kad 28. decembrī abi satikās darbā, Eva uz Jāņa jautājumu, vai viņš var vakarā viņu aizvest uz mājām, nekavējoties atbildēja ar «jā». Līdz mājām viņi brauca vairākas stundas, jo Jānis gribēja ne tikai Evu samīļot, bet arī izrunāties. «Un viņš man stāstīja, ka iemīlējies, kopš mani ieraudzījis, ka viņa laulība jau sen ir izjukusi un viņš ir gatavs manis dēļ šķirties. Viss ir atkarīgs tikai no manis. Ja teikšu «jā», mēs būsim kopā un dzīvosim laimīgi. Viņš ierosināja pēc Jaungada sākt jaunu dzīvi. Teicu, ka viss notiek pārāk ātri un ka es tā nevaru, bet viņš mani steidzināja. Viņš gribēja visu te un tagad. Par laimi, tik daudz man prāta bija, lai nepārgulētu ar viņu mašīnā, bet kaisli viņš manī mācēja iedegt. Ar Volfgangu tā nebija, ar viņu jutos kopā labi kā ar foršu čali, kurš man patīk, kā čomu, ar kuru varu izrunāties par visu. Kad studējam, domāju, ka tā ir mīlestība, ka tā tam jābūt, bet Jānis manī bija aizdedzinājis pavisam citas jūtas. Labi, ka Volfgangs bija aizlidojis pie vecākiem uz Vāciju, kurp arī man vajadzēja doties, lai kopā sagaidītu jauno gadu. Un pēkšņi es sāku šaubīties par visu. Par Volfgangu, ko man iesākt, kā rīkoties, kā viņam visu pateikt. Un vai vajag? Arī par Jāni, jo it kā viss bija pret maniem principiem. Taču kaut kas man viņā ļoti patika, kaut kas vilka. Varbūt tā bija ķīmija. Varbūt viņš ir mans īstais? Katrā ziņā skaidrs gan bija viens – es biju iemīlējusies un aizrāvusies. Es aizbraucu uz Frankfurti, Jānis mani vēl aizveda uz lidostu un pavadīja ar skūpstiem. Zvanīju Jānim no Vācijas 31. decembrī, apsveicu jaunajā gadā un nevarēju sagaidīt, kad tikšu atpakaļ uz Latviju, kad satikšu viņu. Sarunājām, ka Jānis mani sagaidīs lidostā. Atlidoju 2. janvārī un zināju, ka esmu gatava, lai TAS notiek. Un pa taisno no lidostas mēs aizbraucām uz viesnīcu. Tās bija neprātīgas stundas, un, kad vakarā atgriezos mājās, uzreiz likos gultā, jo biju nogurusi gan fiziski, gan emocionāli. Ar sirdi lidoju, ar prātu sevi plosīju. Nākamajā dienā atkal pēc darba braucām baudīt divvientulību, bet vakarā, atgriežoties katrs savā mājā, sūtījām viens otram mīlas pilnas īsziņas.»
Stāvēja ar sakrāmētiem čemodāniem un gaidīja
Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz Eva nogura no sava mīļākās statusa un arī tā, ka viņa māna Volfgangu. «Bet Jānis man turpināja solīt, teica, ka būsim kopā, tikai viņam jāsagatavo sieva un ka viņš atradīs mums dzīvokli, bet māju atstās sievai. Es tam visam ticēju, jo mīlēju viņu. Un pati par sevi brīnījos. Kādudien, ierodoties darbā, man uz galda stāvēja atslēgas, bet epastā bija vēstule: «Kravā čemodānus, mūsu kopīgās jaunās dzīves adrese: …….» Biju priecīga un laimīga, domāju, nu tad beidzot, nu viss būs pa īstam. Vakarā, kad Jānis mani bija atvedis no darba, šķiroties pie mājas, sarunājām, ka rītvakar jau tiekamies jaunajā dzīvoklī un būsim kopā uz mūžu. Sakravāju mantas jau tajā pašā vakarā, vecākiem teicu, ka noīrēju sev dzīvokli, varu to tagad atļauties, gribu dzīvot atsevišķi, lai neesmu viņiem uz kakla. Vecāki, protams, nesaprata, kāpēc man jādzīvo atsevišķi, ja dzīvoklī vietas visiem pietiek, bet respektēja manu lēmumu. Atklāt patiesību par Jāni, kurš oficiāli ir vēl precēts, man nebija dūšas. To zināja tikai māsa. Visu nakti nevarēju aizmigt, nevarēju sagaidīt nākamās dienas vakaru. Darbā sazvērnieciski ar Jāni sasmaidījāmies, viņš man sūtīja skaistas īsziņas ar intriģējošiem tekstiem. Vakarā izsaucu taksi, negribēju, lai tēvs mani ved, un aizbraucu uz jauno dzīvokli. Tas bija neliels, bet mājīgs. Biju nopirkusi sveces, šampanieti, jaunu veļu. Ātri izpakoju drēbes, uzklāju galdu ar uzkodām un augļiem un gaidīju Jāni. Vienu, divas, trīs stundas. Viņa nebija, arī telefons bija izslēgts. Jau satraucos, vai tikai kaut kas nav atgadījies, jo negribēju noticēt, ka viņš mani būtu piemānījis, pārdomājis. Kad pulkstenis bija trīs naktī, sapratu, ka viņš neieradīsies. Izdzēru viena pati šampanieti, noraudājos un tad nolēmu iziet ārā pastaigāt. Aizgāju līdz Daugavai, stāvēju, domāju, un pēkšņi vienā brīdī man šķita, ka tas ir vienīgais atrisinājums. Es lēkšu upē. Esmu nodota, mana mīlestība ir iznīcināta. Bet pirms tam vajadzēja atvadīties. Aizsūtīju māsai īsziņu, ka Jānis mani ir piekrāpis, ka neredzu dzīvei jēgu, lai viņa man piedod, parūpējas par vecākiem, bet es aizeju. Māsa, protams, momentā zvanīja un sāka mani lamāt. Viņa gan kliedza, gan mierināja, bet pa tām 20 minūtēm pie auss telefonā mans prāts tika nedaudz atvēsināts, un arī māsa ar tēvu drīz bija klāt un savāca mani no tilta. Man iekšā viss joprojām vārījās. Biju pārsalusi, pārraudājusies, kratījos drebuļos. Viņi mani aizveda uz mājām, mamma pārbijusies uztaisīja karstu tēju, sasedza mani. Es nespēju neko citu kā tikai raudāt. Manu bēdu stāstu māsa īsumā bija paguvusi izstāstīt. Mamma man neko nepārmeta, neprasīja, sēdēja pie gultas, glāstīja galvu un mierināja, ka tas pāries. Visu nakti viņi uz maiņām dežurēja pie manas gultas, jo baidījās, ka atkal neizdomāju sastrādāt kādas blēņās. Uz darbu nākamajā dienā neaizgāju, bet toties aizgāja mana māsa. Jānis kļuvis bāls, kad viņa iespērusies kabinetā un sākusi klaigāt. Viņš sācis taisnoties, ka sieva slima un telefons bija izlādējies. Ka viņš noteikti man visu paskaidros, ka mīl mani. Tā nakts manī bija izdzēsusi visu mīlestību pret viņu, tomēr satikties, lai paskatītos acīs un dzirdētu viņa versiju, es piekritu. Viņš gaidīja pie mājas mašīnā, es nogāju lejā, taču vairs nenoticēju skaistajām runām, ka viņš mani mīl, bet sieva uztaisījusi traci, nelaiž prom no mājām, un vispār viņa esot slima ar sirdi. Lai es padzīvojot dzīvoklī viena, bet viņš vakaros piebraukšot, kamēr viss nokārtosies un kamēr mēs varēsim būt kopā pavisam. Atteicu, ja sieva slima ar sirdi, tad viņš laikam ir slims ar galvu, izkāpu no mašīnas un skaļi aizcirtu durvis. Māsa savāca mantas no dzīvokļa, atdeva Jānim atslēgu, jo es viņu vairs negribēju redzēt. Viņš bija mani iznīcinājis. Viņš bija iznīcinājis manu mīlestību. Pēc šī gadījuma es aizgāju no darba, ar Volfgangu biju izšķīrusies vēl Jāņa laikā, jo negribēju viņam melot. Tagad esmu nocietinājusies un vairs neticu mīlestībai. Visi man saka: tas pāries. Vajadzīgs laiks. Varbūt. Bet man ir pārāk skarba mācība, man ir bail kādam pieķerties, uzticēties, iemīlēt…».
