Divdesmit pirmajā augustā Rēzeknes augstskolā (RA) aptuveni divdesmit Latgales pašvaldību darbinieku, reģiona uzņēmēju, ierēdņu, augstskolas mācībspēku un studentu, piedaloties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam, diskutēja par RA stratēģijas saskaņu ar Latgales reģiona nākotnes kontekstu.
Ministrs, uzrunājot «Latgales gaišākos prātus», atgādināja, ka Rēzeknes augstskolas himnā solīts – augstskola nesīs gaismu visai Latgalei. Diskusijas saturs liecināja, ka augstskolā tiešām veiktas gaišas, reģiona vajadzībām atsaucīgas, laikmetīgas pārmaiņas. Augstskolas vietējā vidē gūtais prestižs ļāva par RA nākotnes plāniem un to reģionālo kontekstu spriest gandrīz bez muldēšanas.
Velti gribēt, lai publikācijai atvēlētajā apjomā tiktu sniegts pilnvērtīgs ļoti plašās un, manuprāt, saturīgās diskusijas izklāsts. Turklāt Neatkarīgā nesen (30.07. 2015.) publicēja sarunu par pašas Rēzeknes augstskolas centieniem. Ņemot to vērā, šajā tekstā vairāk citēšu uzņēmējus un pašvaldību pārstāvjus. Bet savā subjektīvajā viedoklī par diskusiju īpaši uzsvēršu valsts politikas iespaidu uz tām gaismas radīšanas iespējām reģionā, par kurām tika diskutēts.
Sistēmas izņēmums vai apliecinājums?
Pirmkārt, mani savā ziņā izbrīnīja tas, ka 2015. gadā par virkni ar izglītību saistītu it kā elementāru lietu tiek diskutēts bezmaz kā par novitātēm. Es to pieņemu atsevišķas augstskolas līmenī, bet valsts izglītības politikas īstenotājiem man rodas jautājums: kāpēc par tādām lietām kā profesionālā orientācija, specializācija, interešu izglītība, pēctecība, prakse, inovācijas, tālākmācība… netika produktīvi diskutēts, teiksim, 1995. gadā? Kas traucēja šo lietu programmatiskai sākotnei tad? Vai tas, ka valsts vadītāji, IZM ierēdņi jau tad uztvēra un īstenoja valsts pārvaldi tāpat kā TR Notāra grāmatas Belašs varoņi biznesu? Kāpēc šajās jomās vēl nav iespējams vērtēt jau ilgā laikā iegūto pieredzi, sasniegtos rezultātus?
Vai tāpēc, ka jau 1992. gadā «iezīmējās fundamentāla problēma. Politiskās izpratnes jeb attiecību krīze starp politiķiem un augstāko izglītību. Protams, tas izpaudās finansējumā, kurš, sākot jau ar 1995. gadu, kļuva neadekvāts. Zināmā mērā, sekojot līdzi norisēm augstākajā izglītībā, es to redzu arī šodien. Tā ir problēma, par kuru arī mums gribot negribot tagad jārunā» (bijušais izglītības un zinātnes ministrs, SIA Eirokonsultants valdes priekšsēdētājs Jānis Vaivads). Līdzīgi situāciju raksturoja Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters: «Divdesmit piecus gadus izglītības sistēmā ir bijis pilnīgi ačgārns piegājiens. Savas smadzenes neesam attīstījuši ar dzīvē pielietojamas informācijas iekļaušanu izglītības programmās.» Kāpēc tas tā, ja bijušais ministrs uzsver, ka «tieši izglītības jomā Latvija bija neatkarībai visvairāk sagatavota»? Tautas frontē taču «strādāja daudz intelektuāli spēcīgu cilvēku, kuri saprata, ka tieši izglītība ir pamats valsts nākotnei». Tātad kvalitatīvajiem zaudējumiem šajā jomā vajadzēja būt vismazākajiem, maldu periodiem un zinātnes degradācijai izpalikt.
Bet, tā kā zaudējumu un aplamību bijis diezgan, man rodas bažas par to, ka Rēzeknes augstskolas (tāpat citu augstskolu) mērķtiecīgajiem centieniem valsts izglītības politika nav kopā saucējs, nav to sinerģijas vairotājs. Rēzeknē diskusijā piedalījās pietiekami daudz Latgalē zināmu un arī ietekmīgu cilvēku. Bija iespēja secināt, ka kopumā tie ir solidāri ar RA plāniem. Rēzeknes augstskolas darbības un attīstības stratēģija 2020 ir pieejama. Tikpat pieejami ir, piemēram, Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. vai Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Ne 2020., ne 2030. gads nav pārlieku tāla nākotne. Apskatiet un salīdziniet šos dokumentus. Ja meklēt nevis frazeoloģiju, bet fiksētajos termiņos iespējamu lietišķību, konkrētus parametrus, tad grūti spriest par to, vai tie pastāv vienotā kontekstā. Proti – vai nacionālā līmeņa nolūki ir drošs, stabils jumts, kurš garantē, ka reģionālie, zemāka līmeņa atzīstamie pūliņi netiks degradēti. Kaut vai kārtējā ministra «globālo» iegribu dēļ.
Rēzeknes augstskola vēlas kļūt par Tehnoloģiju akadēmiju. Mēs redzējām ne tikai augstskolas jauno korpusu, bet arī modernas iekārtas, ar ko tas piepildās. «Galvenais uzsvars tiek likts uz daudznozaru tehnoloģiskiem risinājumiem, to izstrādi, izpēti, popularizēšanu un arī pielietošanu. Protams, tā ir arī starpdisciplināro saišu radīšana.» (RA rektors Edmunds Teirumnieks.) Bet es ar to gribu sacīt, ka valsts politikas nenoteiktība, iegribas, noteikumu svārstības, nākotnes aklums… var RA mērķtiecībai ļoti dārgi maksāt. Ne tikai materiālā ziņā. Tas var maksāt arī cerības, jo uzticība reģionālajām augstskolām, salīdzinot ar Rīgu, vēl ir visai trausla. Tas var maksāt mācīšanas kvalitāti, jo arī komandas, profesūras komplektācija reģionos ir sarežģītāka. Man gribētos redzēt garantētu valsts varas respektu pret pozitīviem un vismaz vietējā mērogā solidāriem cilvēku centieniem reģionos.
Galvenā problēma – depopulācija
Otrkārt, RA stratēģija pastāvēs un īstenosies riskantā vidē arī tāpēc, ka nav skaidrs, kā valsts politika izturēsies pret cilvēku. Runātāju sacītais liecina, ka Latgalei šis ir galvenais risks. «Pašvaldību galvenā problēma ir depopulācija jeb iedzīvotāju skaita samazināšanās. Sadarbojoties ar augstskolu, ir iespēja palielināt iedzīvotāju skaitu tādā ziņā, ka jaunie speciālisti neaizbrauc prom. Paliek novadā. Kopā strādājot, tas var izdoties.» (RA profesore Irēna Slineviča.) Savukārt izglītības ministres nesen teiktais, ka skolu skaits turpinās samazināties, nepasakot, kad, saskaņā ar kuru nacionāla līmeņa stratēģiju, skolu skaits sāks augt, liecina, ka varai nav saprašanas, ko, piemēram, darīt ar faktu, ka Latgali mēnesī pamet 20 bērnu.
Ne mirkli nenāk prātā teikt, ka Rēzeknes, Vidzemes, Daugavpils vai Ventspils augstskolu pūles ir veltas. Gluži otrādi, pasivitāte un bezrezultativitāte valsts līmenī padara šo augstskolu centienus un ambīcijas vēl nozīmīgākas. Tās bremzē jauniešu aizbraukšanu, sasaistē ar uzņēmējiem tās gādā par nodarbinātību, kļūst ne tikai par kultūras, bet arī par tehnoloģiju, biznesa centriem. Utt. Ir pamats secināt: «Reģionālo augstskolu loma valsts attīstībā ir ļoti būtiska. Faktiski izšķiroša.» (Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis.)
«Skaidrs, ka RA reģionam ir virzītājspēks. Gan cilvēkresursu sagatavošana, gan jaunās inovācijas, pētniecības darbi, gan mūžizglītība – tas mums, tas katrai pašvaldībai ir ļoti svarīgi. Latgale un katra pašvaldība mainās uz labo pusi. Bet – mums jābūt pārliecinātiem, ka tas noderēs arī nākamajām paaudzēm. Ka būs cilvēki, kuri to novērtēs, kam tas būs vajadzīgs. Jāpiekrīt, ka iedzīvotāju skaitu mēs zaudējam. Jādara maksimālais, lai tas nenotiktu. Dzīves izaicinājumu šeit ir daudz.» (Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele.)
Bet – ja RA tik augstu kotējas savā vidē, kas mani neapmierina? Perspektīvas nenoteiktība. Neziņa, kur dzīvos nākamās paaudzes. Jo tika konstatēts: «Mēs reģionā gadā zaudējam apmēram 5000 iedzīvotāju. Maltas ciems pazūd. Ja paņemam 20 gadus – tie ir simt tūkstoši. Daugavpils pilsētas mums vairs nav.» (Latgales plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Iveta MaļinaTabūne.). Un es pats pirms mēneša nobraucu krietnu gabalu gar valsts austrumu robežu. Sāku skaitīt pamestās mājas. Piekusu. Gandrīz katra otrā. Pierobežā. Ja šāda cilvēku aizplūšanas dinamika turpināsies, par ko pēc kāda laika ir izredzes kļūt RA? Par kādas kultūras centru? Jo vietējie cilvēkresursi var tapt izsmelti. Arī tāpēc, ka «visos novados ir rīcības plāns, ir arī investīciju plāns. Nav šaubu – tas, kas saistās ar infrastruktūras attīstību, tiks izpildīts. Pārējais ir saistīts ar cilvēkresursiem. Par cilvēkresursiem nav neviena vārda. Cilvēkresursu attīstībai nauda netiek tērēta» (I. Silineviča). Bet – reģions viens pats, jo vairāk – augstskola kā tāda, bez adekvātas valsts politikas nespēs nodrošināt, lai tā cilvēkpotenciāls iztukšojas lēnāk, nekā pieaug kaut vai augstskolas potenciāls. Tiktāl, ka augstskola reģiona rokās kļūst par pietiekami spēcīgu sviru, lai šo antropoplūsmu apturētu.
Ja tādu iespēju uzskatīt par utopiju, tad RA šodienas tieši ar Latgali saistītie centieni pēc paaudzes vai dažām var kļūt izmetami miskastē. Iespējams, RA tagad šķiet, ka tā ir kā varde, kas kuļas krējumā, un sviests ir neizbēgams. Iespējams, pēc dažām paaudzēm RA kulsies vēl sparīgāk, pastāvēs kā iecienīta augstskola… Lai arī tiešā vide, kurā tā kulsies, no augstskolas neatkarīgu iemeslu dēļ jau sen nebūs nekāds krējums. Jo «augstskola, lai cik laba tā nebūtu, nevarēs teikt, ka ir pakārtojusi sevi reģiona attīstībai, ja ievērojama absolventu masa pēc tās beigšanas pametīs valsti. Galvenā investīcija tautsaimniecībā un nākotnē nebūs notikusi. Galvenā doma – reģionā ir 19 novadi, un katram novadam jājūt vajadzība pēc mums. Tātad mums jāstrādā cieši, cieši kopā» (I. Silineviča).
Taču arī bez vienotas, konsekventas valsts politikas pat visefektīvākie reģionālo augstskolu, reģionu centieni atrisināt cilvēkresursu problēmu agri vai vēlu izvērtīsies par atzīstamu, slavējamu, pašaizliedzīgu, bet… donkihotismu. Tas neizslēdz, ka Latgalē būs (labas) augstskolas, kuras ražos eksportpreces no importa materiāla. Iespējams, tur tiks pasniegta pat diskusijā saprātīgi ierosinātā novadu mācība.
Stiprākie ozoli
Man šķita būtiski tas, ko teica RA Studentu padomes priekšsēdētājs Kaspars Vanags: «Manuprāt, RA šobrīd stipri pieklibo motivācija. Manāms tās trūkums visos aspektos. Pasniedzēji, studenti… Ja pasniedzējam nav motivācijas mācīt studentam vairāk, nekā prasa programma, programma nekam īsti neder. Es runāju kā programmētājs. Nav tik traģiski, bet, ja jūs paskatītos darba sludinājumus, ko prasa no programmētāja, tad pieprasījums ir tik plašs, ka studentam grūti saprast, kas viņam jāmācās un ko no viņa grib tirgus. Un ja augstskola vēl māca pavisam kaut ko citu. Un ja students nesaskata pasniedzējā motivāciju iemācīt viņam kaut ko papildus…
Un tad vēl izvēle – blakus taču ir ārzemes. Aizbraukšu, nopelnīšu. Kāpēc tik daudzi aizbrauc uz Rīgu? Kāpēc no Latgales tik daudzi aizbrauc prom? Principā uz Rīgu aizbrauc tie paši aktīvākie. Viņi nebaidās. Protams, es mīlu savu reģionu. Bet mani noturēja ne tikai tas, ka es to mīlu. Mani noturēja tas, ka nevarēju finansiāli atļauties aizbraukt uz Rīgu. Iespējams, nodzīvošu te visu mūžu. Laikam esmu tas, kurš sēdēs te līdz mūža beigām. Nākamo paaudžu dēļ. Jo tā attīstība un tas maģiskais brīnums nenotiks tik ātri. Varam, protams, melot sev, ka tā būs. Bet es esmu tas, kurš pats rada to ticību sev, pats rada apstākļus. Jo es ceru, ka būs labāk, ka es varēšu labāk. Aicinu nemelot pašiem sev.»
Lai arī te varētu piebilst, ka «cilvēkiem jāgaida pievienotā vērtība ne tikai no pasniedzējiem. Jābūt arī pašmotivācijai» (AS Swedbank Rēzeknes filiāles vadītāja Jeļena Pentjugova), kopumā Kaspars Vanags manā izpratnē runāja par provinciālismu. Bet, ja arī īstenībā pastāv tāda uzņēmēju, pašvaldību un augstskolas solidaritāte, kāda bija jūtama diskusijā, tad katram jāsaprot, ka visai RA komandai jāspēj, pirmkārt, funkcionēt ne tikai formāli (ko pamanījis Kaspars), otrkārt, darboties tā, «lai mēs tiešām veidotu izglītību pēc pieprasījuma, nevis izglītību pēc nepieciešamības apgūt budžeta naudu» (Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvids Švarcs). Protams, tas maksās dārgāk. Bet, ja RA vēlas īstenot savā stratēģijā noteiktos mērķus pēc būtības, tā nekādā ziņā nevar atļauties būt provinciāla augstskola.
Faktiski to pašu, ko sacīja Kaspars Vanags, izteica arī SIA RSEZ Verems valdes priekšsēdētājs Jānis Staris. Ar tēzi – augstskolai jāgatavo nevis darba ņēmēji, bet darba devēji. «Mums jātiek ārā no tā, ko es saucu par apburto loku. Esošie uzņēmumi ir vāji attīstīti. Tāpēc, ka nav pietiekami labu speciālistu. Bet kāpēc viņu nav? Tāpēc, ka uzņēmējiem tos nevajag. Šie uzņēmumi ir vāji attīstīti, tie nav inovatīvi, lai arī viņiem par tādiem būtu jācenšas kļūt. Jo, lai mēs spētu pārdot savas preces, tām ar kaut ko ir jābūt vislabākajām pasaulē. Vai ar kvalitāti, vai lētāku tehnoloģiju, vai arī ar būtiski labāku ražošanas organizāciju. Tām jābūt top līmenī. Vismaz ar kaut ko.» Jānis Vaivads uzsvēra, ka no izglītības, no augstskolas būtu prasāms tas pats.
Taču spilgtākais provinciālisma apliecinājums augstākās izglītības telpā man šķiet oficiālā attieksme pret zinātni. Eiropas Savienības Ietvara programmas pētniecībai un inovācijai Horizonts 2020 Nacionālā kontaktpunkta grupas koordinators Arnolds Ūbelis raksturoja šīs attieksmes sekas uzskatāmi un vienkārši: mazs zinātnieku skaits – maz gudru cilvēku valstī; maza konkurence uz profesoru vietām – vāji profesori, vājas programmas… Viņš salīdzināja Latviju ar Somiju. Somijā ir 40 000 zinātnieku, Latvijā 3500 (pēc analoģijas mums vajadzētu būt 20 000). Somijā 20 000 zinātnieku nodarbojas ar saimniecisko darbību. Latvijā – 600. Somijā bāzes finansējums zinātnei ir 50% (Latvijā – 10%) un 50% – tā saucamais konkurences finansējums. Ūbeļa kungs ierosināja noteikt RA stratēģijā bāzes finansējumu zinātniskajam darbam – 50%.
Vietā bija arī dzejnieces Annas Rancānes aizrādījums, ka šajā vidē modē ticis vārds «Austrumlatvija». Tas pabīdījis malā vārdu «Latgale». Anna tomēr novēlēja mums vismaz filozofiski iet uz Latgali, nevis tik vien kā ģeogrāfiski – uz Austrumlatviju.
Diskusija atklāja acīmredzamu visu pušu vēlmi gādāt, lai savstarpējā sadarbība pārstāj būt haotiska (E. Teirumnieks). Un – vienlaikus – virkni problēmu, kas traucē piesaistīt skolu absolventus augstskolai un augstskolas absolventus reģionam tik lielā mērā, kā gribētos. «Taču vajag paturēt prātā to, ka stiprākie ozoli izaug tieši stiprākos vējos un dimants kļūst vissmukākais tad, kad pabijis zem lielā spiediena.» (A. Gendele).
