Tuvojoties valsts simtgadei, cenšamies apzināt notikumus, kuri veicinājuši šo gadskaitli. Vēsturnieki ir daudz padarījuši, bet – vai pietiekami? Cik daudz zinām par savu Neatkarības karu un tā varoņiem? Vai esam pienācīgi novērtējuši cilvēkus, kuri cīnījās un atdeva dzīvību par Latviju? Par to sarunā ar juristu Lauri Rasnaču un vēsturnieku Arti Buku.
– Sakiet, vai vēl arvien ir daudz balto plankumu, kuri traucē saskatīt kopainu, kas stāsta par mūsu valsts veidošanos?
L. Rasnačs: – Šādu balto plankumu ir diezgan daudz, jo īpaši, ja runājam par mūsu valsts sākuma posmu. Vairāki notikumi ir apzināti vai neapzināti atstāti ārpus populārzinātniskās vēstures.
A. Buks: – Latvijas vēsture kā tāda ir ļoti maz pētīta. Praktiski nav neviena perioda vai tēmas, par kuru pasniedzējs diplomandam varētu teikt: izvēlieties labāk citu tēmu, jo te viss jau ir zināms.
– Viens no tematiem, kurš prasītu dziļāku vēsturnieku uzmanību, ir Latvijas Neatkarības karš – sarežģīts periods, kad tika apdraudēta tikko dzimusī valsts. It kā daudz pētīts...
A. B.: – Varu teikt, ka nemaz nav pētīts. Manuprāt, tā pa īstam to līdz šim pētījis tikai Ēriks Jēkabsons. Manuprāt, viņš ir vienīgais, kurš tik daudz par to zina. No jaunās paaudzes Jānis Šiliņš, kurš pēta t.s. Stučkas periodu. Jā, ir ļoti daudz grāmatu un rakstu, bet tie visi tikai atreferē dažus Radziņa, Peniķa un vēl pāris citu pagājušā gadsimta 30. gadu ģenerāļu memuārus. Valsts vēstures arhīvā esmu caurskatījis landesvēra Latviešu atsevišķās rotas (vēlākā t.s. Kalpaka bataljona) pavēles un sarakstes 1918./1919. fonda Nr. 1515 1. aprakstu. Spriežot pēc lasītāju aptaujas lapas, kopš fonda izveidošanas to caurskatījis tikai viens pētnieks 1991. gadā. Es biju otrais. Pieļauju, ka to skatījušies arī citi vēsturnieki, taču, būdami arhīva darbinieki, viņi veidlapā nav parakstījušies. Tomēr šis piemērs ilustrē tendenci.
– Cik daudz šodien ir zināms par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku veidošanās apstākļiem, šo bruņoto vienību darbību 1918. gada rudenī un 1919. gada pirmajā pusē?
L. R.: – Ir atsevišķas publikācijas, bet visaptverošas kopainas nav. Ir tikai fragmentāri informācijas avoti.
– Iezīmējiet, kāda bija tā brīža vēsturiskā situācija Latvijā saistībā ar notikumiem Krievijā un Eiropā...
A. B.: – Situācijas traģiskuma un juceklīguma ziņā pat izcēlās uz visas sabrukušās Krievijas impērijas karstāko reģionu fona: vispārējs saimniecisks sabrukums, vairākas paralēli pastāvošas varas, totāli izjaukta sabiedrības sociālā struktūra un politiskā šķelšanās. Tas bija laiks, kad visa vēlākā Latvijas teritorija bija okupēta, taču okupācijas vara vienmēr un visos laikos ir represīvs režīms, kam raksturīgi ievērojams okupētās teritorijas iedzīvotāju beztiesiskums un saimnieciskās dzīves ierobežojumi. Praktiski visas lielākās rūpnīcas kopā ar strādniekiem un to ģimeņu locekļiem bija evakuētas uz Iekškrieviju, milzīga bēgļu masa no laukiem, kas bija bēgusi no tuvojošās frontes – apmēram 850 000, – turpat arī atradās latviešu strēlnieku pulki – liela daļa tautas bija zemi pametusi, bet palicējiem nācās uzturēt gan sevi, gan okupācijas varu.
Iedzīvotājiem atņēma vara un misiņa priekšmetus, velosipēdus, tālruņa u.c. elektriskos aparātus, siltās drēbes, vilnas un papīra krājumus. Veikalos tirgoja vairs tikai zirga gaļu, bet maizi cepa no surogātiem. Par okupācijas režīma kritiku draudēja nāvessods. Valsts – Krievijas impērija – bija sabrukusi, neviens nesaprata, kas notiks tālāk. Tobrīd vācbaltieši bija visorganizētākā sabiedrības daļa. Viņiem ideja par zemessardzes veidošanu radās jau vasaras beigās, taču okupācijas vara to nepieļāva. Kā otrs politiskā smaguma centrs pamazām veidojās Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP) un Demokrātiskais bloks (DB), taču abas šīs latviešu organizācijas ķīvējās par tiesībām pārstāvēt tautu. Viss strauji mainījās rudenī, kad arī Vācijā viss sāka brukt un notika pašiem sava revolūcija. Tad doma par savas valsts izveidošanu uz Krievijas drupām kļuva reāla. Kādai jābūt šai valstij – tur nu katram bija sava vīzija. Tomēr novembrī sāka veidot Latvijas zemessardzi (vāciski: Landesvehr), jaunizveidotās Latvijas bruņotos spēkus.
– Kādas attiecības valdīja Latvijas sabiedrībā starp šeit dzīvojošo tautību cilvēkiem? Kad radās nacionālās klišejas?
L. R.: – Ja runājam par klišejām, tad noteikti jānošķir valstsvācieši no vietējiem vācbaltiešiem. Viņu uzskati un mērķi nemaz tik līdzīgi nebija.
– Kāda atšķirība starp vieniem un otriem?
A. B.: – Etniskas un kultūras atšķirības nianses un politiskās intereses. Latviešu literatūrā pierasts visus dēvēt par vāciešiem, savukārt paši vācbaltieši sevi dēvēja par baltiešiem (die Balten). Kā etniska grupa vācbaltieši te veidojās XIV–XV gs., saplūstot Eiropas ieceļotāju, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu elites pēctečiem, kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, izveidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Zināmā mērā vācbaltieši bija arī sociāla kategorija, tāpēc vācu valodas un kultūras telpai piederīgos strādniekus, zemniekus u.c. vienkāršos ļaudis līdz XX gs. sākumam neatzina par īstiem vācbaltiešiem, bet dēvēja par mazvāciešiem – Kleindeutsch.
Un nebūt ne visi vēlējās, lai viņu dzimtene kļūtu par Vācijas provinci, ko viņiem mīlēja pārmest. Tomēr labāk būt baronam neatkarīgā Latvijā nekā pakļauties kaut kādiem sociķim Berlīnē. Gandrīz visiem landesvēra virsniekiem Latvijā bija doktora grāds, bet Vācijā rosījās valdībā visādi sociķu bodnieki un gaisu maisīja lībknehti un luksemburgas... Ne velti vācbaltiešu emisāri meklēja brīvprātīgos visur, tikai ne Vācijā.
L. R.: – Pirms dažiem gadiem iznāca Latvijā dzimuša vācbaltiešu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka grāmata Baltiešu gredzens, kurā atspoguļoti 1918. gada novembra notikumi. Grāmatā ir interesanta epizode, kad valstsvācieši (vācu armija) taisās prom no Latvijas. Viens no vācbaltiešiem ir satraucies, ka līdz ar armijas aiziešanu Latvijā ienāks lielinieki un sāksies šausmu lietas. Tad šis vācu armijas karavīrs atbild: tā ir jūsu – baltiešu – darīšana, tieciet nu paši galā – es dodos uz savām mājām. Šī epizodes skaidri parāda, kas nu katram ir dzimtene.
– Uzskatāma atbilde ir Latvijas Neatkarības kara pirmā kauja, kura norisinājās 1918. gada 31. decembrī pie Inčukalna stacijas. Tajā piedalījās četras Latvijas zemessardzes rotas, aptuveni 400 karavīru.
A. B.: – Šī ir Neatkarības kara pirmā, īstā kauja. Pirms tam bija notikušas pāris sporādiskas sadursmes starp abu pušu izlūkvienībām, kurās piedalījās Cēsu rota, kā arī no latviešu, krievu un vācbaltiešu karavīriem komplektēta rota, kas Ogres pusē ļoti smuki pašaudīja vienu sarkano bruņuvilcienu, kas pārbīlī aizmuka pat nepretodamies.
– Šai kaujai bija stratēģiska nozīme?
A. B.: – Protams, jo Inčukalns ir vārti uz Rīgu. Visos karos tā bijusi svarīgu kauju vieta.
– Kāpēc zemessargiem nenāca palīgā armija? Viņi izmisīgi cīnījās, kā nu prata. Gandrīz visi bez militāras pieredzes – Rīgas skolu ģimnāzisti un citi brīvprātīgie.
A. B.: – Zemessardze arī bija tas, ko dēvējat par armiju – jaundibinātās valsts bruņotie spēki. Citu nebija. Taču tā bija maza, uz fronti varēja nosūtīt tikai četras vācbaltu rotas un krievu rotu. Latviešu rotas palika Rīgā un uz fronti nedevās. No Cēsīm ieradās Cēsu rota, taču lielākā daļa pa ceļam bija dezertējuši, palicis vien aptuveni vads – kādi 30–40 vīri. Arī viņi jau bija pārguruši. Atnāciet ar kājām no Cēsīm līdz Rīgai ziemas slapjdraņķī, un maz neliksies. Tāpēc gluži dabiski – cēsnieki nerāvās kauties pie Inčukalna. Tā ka vienīgās, kas uzņēmās neielaist sarkanos Rīgā, tajā brīdī bija vācbaltiešu vienības.
– Landesvēru jeb zemessardzi komplektēja no dažādu tautību iedzīvotājiem.
L. R.: – Uz Latvijas Neatkarības karu tradicionāli esam pieraduši skatīties kā uz etnisku pasākumu, taču Inčukalna kauja parāda ideoloģisku pretstāvi starp lieliniekiem un pilsonisko sabiedrību, kurā bija vācbaltieši, latvieši un krievi.
A. B.: – Jā. Zemessardzes pamatspēkus komplektēja pēc etniskās piederības: vācbaltiešu, latviešu un krievu vienības. Domāju, ka tam par pamatu kalpoja gan praktiskie apsvērumi: mononacionāla vienība tomēr ir savā nostājā vienotāka, nav valodas barjeru, taču lielu lomu noteikti nospēlēja arī etniskā nepatika. Galu galā kopš Atmodas laikiem latviešos tika kultivēts mīts par 700 gadu verdzības jūgu u.tml. Plus vēl valsts propaganda: jau 1915. gadā Krievijas impērijā sākās vāciešu un visa vāciskā vajāšana. Tika slēgtas skolas, konfiscēti īpašumi, viņiem aizliedza uz ielas runāt vāciski. Protams, daudziem latviešiem tas gāja pie sirds. Tā ir dabiska parādība, jo kuram gan patīk, ja kāds ir izglītotāks un bagātāks par viņu? Šodien mums nepatīk, piemēram, oligarhi. Tāpēc uztaisām viņu lelles un ik pa brīdim sadedzinām. Toreiz oligarhu vietā bija zaksenhauzeni un manteifeļi. Savukārt vācbaltieši uz latviešiem raudzījās kā uz tādiem piepilsētas urlām, neredzot tos sev līdzvērtīgus.
L. R.: – Šo ne visai pievilcīgo parādību ir aprakstījis Andrievs Niedra savās Tautas nodevēja atmiņās. Tas, ko šodien saucam par stučīšanu, bija izplatīts jau I pasaules kara laikā. Nonāca pat līdz tādiem kurioziem, ka tika ziņots – vienam pļavā ir vācu armijas slepenais lidlauks, bet citam zābaku papēžos iestrādāts telegrāfa raidītājs.
– Tātad ne tikai bej židov...?
A. B.: – Jā, bej ņemcov... Diemžēl arī Iekškrievijā daudzi latviešu bēgļi tolaik cieta, jo vienkāršais krievu mužiks jau neatšķīra vācieti no latvieša.
– Kāda bija latviešu attieksme pret vietējiem krieviem?
A. B.: – Par to nezinu teikt. Maz jau to vietējo bija. Pārsvarā amatnieki un plostnieki, vienkāršie strādnieki. Un gluži dabiski, ka šeit palikušajiem krieviem īstā dzimtene bija Krievija, tāpēc gaidīt no viņiem kādu vēlmi pēc neatkarīgas Latvijas nevarēja. Lielākā daļa tomēr bija ierēdņi valsts pārvaldes iestādēs un evakuējušies. Savukārt vecticībnieki dzīvoja atsevišķi, ara savu zemi, un tiem bija vienalga, kas pie valdīšanas.
L. R.: – Jāpiebilst, ka pie Inčukalna kritis arī kāds zviedru brīvprātīgais – Konstantīns Ringstrēms. Pēc nonākšanas lielinieku gūstā 1919. gada 6. februārī viņš kopā ar citiem likteņa biedriem tika noslepkavots. Zemessargu sarakstā parādās arī barons Džeimss Loudons. (Šķiet, ka arī Ļaudonas nosaukums radies no viņa dzimtas vārda.) Lasīju, ka Loudoni Latvijā ieradušies 16. gadsimtā, bēgot no reliģiskām vajāšanām Skotijā. Šī vācbaltu kopiena Latvijā nemaz nebija tik mononacionāla.
A. B.: – Nebija gan. To vienoja vācu kultūras telpa – valoda un izglītība. Pēc maniem ieskatiem, ceturtā daļa Baltijas bruņniecības ir nevāciskas izcelsmes, to senči nāca no Zviedrijas, Holandes, Skotijas, Francijas, Itālijas un pat Portugāles. Kā mācītājs Augusts Hupelis 1774. gadā rakstīja: «Zemes iedzīvotājus dala divās kārtās: vācos un nevācos. Zem pēdējiem saprot dzimtļaudis vai zemniekus. Kas nav zemnieks, to sauc par vācieti, kaut arī tas neprot ne vārda vāciski. Pie šīs vācu kārtas pieder muižnieki, literāti, namnieki, amatnieki, brīvi dzimušie kalpotāji, pat brīvlaistie dzimtcilvēki, tiklīdz viņi sava iepriekšējā apģērba vietā uzvelk vācu.» Tikai 19. gs. tas kļuva par nacionālās piederības, nevis sociālas kārtas apzīmējumu.
Tāpēc vācbaltiešiem nacionālais jautājums tā nopietni aktualizējās tikai 1918.–1919. gadā. Līdz tam viņi par to nedomāja. Politiskais nacionālisms nešķita svarīgs.
– Atgriežoties pie Inčukalna kaujas – tātad, saprotot vācbaltiešu attieksmi pret Latviju, nav iemesla brīnīties, ka cīnītāju rindās bija ne tikai latvieši.
A. B.: – Tajā laikā vēl ne visus uztrauca etniskās piederības jautājums, tāpēc vācbaltiešu vienībās redzam ļoti daudz etnisko latviešu. Iespējams, tas bija kaut vai tāpēc, ka vācbaltu vienībās bija labāka organizētība.
L. R.: – Šo ģimnāzistu rindās bija arī turīgo latviešu bērni, kuri mācījās vācu skolās.
A. B.: – Pie Inčukalna, plecu pie pleca cīnoties ar saviem vācbaltu izcelsmes cīņu biedriem, krita zemessargi Strauts, Zeltiņš, Ozoliņš, Drēviņš u.c. Acīmredzot viņiem tai tautībai nebija lielas nozīmes, galvenais bija nosargāt savu pilsētu, valsti.
L. R.: – Otrajā kaujā, kas norisinājās pie Lielauces 1919. gada janvārī, plecu pie pleca jau stāvēja Oskara Kalpaka bataljons kopā ar barona fon Rādera komandēto vienību.
A. B.: – Liepājā 1919. gada janvārī norisa nopietna diskusija, kā rīkoties, vai nevajadzētu visiem masveidā bēgt uz Rietumiem. Toreiz brāļi Manteifeļi bija situši dūri galdā un saukuši: te ir mūsu dzimtene un cīnīsimies par to līdz pēdējam! Ja vācbaltieši būtu pametuši Latviju un zemessardze nebūtu apturējusi lieliniekus pie Ventas, sarkanie bez kādiem šķēršļiem ieietu Liepājā un valdības kungi ar kuģi Saratov droši varētu emigrēt uz mūžu uz Lielbritāniju. Protams, mēs varam spekulēt – kā būtu, ja tiešām vācbaltieši sakravātu koferus un dotos projām...
L. R.: – Atmetot visas klišejas, kā arī simpātijas un antipātijas, padomāsim, kāds būtu rezultāts, ja lielinieki ieņemtu Latviju. Ja tas būtu noticis, domāju, ka Latvija nokļūtu tādā pat situācijā, kādā tobrīd bija Baltkrievija, Ukraina un Gruzija. Tur nacionālā valsts pastāvēja pavisam īsu laiku. Mums vismaz bija 20 brīvības gadi.
– Rīgas kaujām bija ļoti liela nozīme. Atelpu deva tieši šī pirmā cīņa pie Inčukalna. Tā ļāva organizēties aizstāvībai.
A. B.: – Protams, mēs tagad varam smaidīt par to, cik aši pagaidu valdība muka no Rīgas un dažs labs ministrs no pārbīļa pat uzkāpa uz nepareizā kuģa un attapās Skotijā, bet fakts ir tas, ka sarkano apturēšana pie Inčukalna ļāva izglābties daudziem civiliedzīvotājiem, evakuēt valdības iestādes, deva tik ļoti nepieciešamo atelpas mirkli. Ja šo pirmo kauju pie Inčukalna būtu izcīnījis Kalpaka bataljons, esmu pārliecināts, ka tagad to ik gadu svinētu ar lāpu gājieniem un karogiem rokās. Bet, tā kā tur necīnījās latvieši, tad jau nav ko vispār pieminēt.
L. R.: – Inčukalna kauja ir ievērības cienīgs patriotisma un drosmes piemērs.
– Kā pa šie gadiem ir veidojusies nacionālās vēstures interpretācija? Vai tā ir pietiekami objektīva un netiek dogmatizēta?
A. B.: – Diemžēl Latvijas historiogrāfiju lielākoties veido latviešu politiskajā nacionālismā balstītas ainas radīšana, kas novedusi pie selektīvas parādību un personu glorifikācijas, kā arī dažādiem noklusējumiem. Tādēļ literatūrā par Neatkarības kara norisi tiek apspriests tikai no etniskajiem latviešiem komplektēto zemessardzes (landesvēra) vienību liktenis. Reti tiek pieminētas pārējās – no citu tautību vietējiem iedzīvotājiem komplektētās Latvijas bruņoto spēku daļas, kaut arī tieši tās uzņēma pirmo cīņu smagumu, apturēja lieliniekus un pavasarī salauza Sarkanās armijas pretošanos, to sakaujot un uzsākot Latvijas atbrīvošanu.
L. R.: – Ceru, ka pa šiem gadiem emocijas ir rimušas. Būtu pēdējais laiks pateikt paldies toreiz Latvijā dzīvojošajiem vācbaltiešiem un visiem tiem, kuri cīnījās pie Inčukalna – galu galā arī latviešiem. Mūsu pašu puikas vien tie bija un tāpēc pelnījuši vismaz piemiņu.
A. B.: – Viņi visi cīnījās par neatkarību. Protams, vīzijas, kādai tai jābūt, atšķīrās, taču arī mūsdienās mums katram ir savi priekšstati, kādai jābūt šai valstij. Bet, runājot par vāciešiem pie Inčukalna, esmu pārliecināts: ja toreiz būtu dzīvs hercogs Jēkabs, ar kuru tā lepojamies, viņš noteikti vadītu kādu no kavalērijas bataljoniem landesvērā.
