Izmētājot atkritumus, cilvēki sev paraksta nāves spriedumu

Kā tik mēs nedēvējam Latvijas mežus – par bagātību, zaļo zeltu, lepnumu, skābekļa avotu un tamlīdzīgi. Tiek rīkotas kampaņas pret mežu izciršanu, izvirzītas augstas prasības pret cirsmu apmežošanu un jaunaudžu kopšanu, kliedzam par putnu un dzīvnieku tiesībām. Šos procesus aktualizē sabiedrība, un likumdevēji šajā jautājumā ieņem arvien stingrākas pozīcijas.

Tajā pašā laikā to, kas patiesībā notiek mežos, mēs mēģinām neredzēt un nesaprast – kurš atstāj tās drazu kaudzes aiz sevis atpūtas vietās, kurš izber būvgružus vai sadzīves atkritumus maisiem vien paslēpj zem skaistas egles, kurš izmet tukšās dzērienu pudeles no braucošām automašīnām. Tā pati sabiedrība, kas vēlāk apsēžas pie datoriem un portālos kategoriski pieprasa kādam rūpēties par mežiem. Paradoksāli, bet fakts, ka lielu cūcību mežos šogad sataisījuši sēņotāji, kas bariem klīda pa mežiem un meklēja skaistākās baravikas. Ko domā šie cilvēki, kas, no vienas puses, izbauda dabu un savāc dabas veltes, bet aiz sevis atstāj maisiņus no pusdienu sviestmaizēm un izdzertās kolas pudeles? Vai nebūs pretīgi nākamgad atgriezties tajā pašā vietā un ieraudzīt savus atstātos atkritumus? Vai roka celsies nogriezt apšukundziņu, kas mēģinādams izaugt, kur daba tam likusi, izspraucies no plastmasas šķīvīša apakšas? Un pats būtiskākais jautājums: cik veselīgs būs šis apšukundziņš?

Atkritumu dedzināšana – pašnāvība

Vides aktīviste, kustības Tīri meži vadītāja un vienlaikus ģimenes ārste Ilze Aizsilniece vēsta, ka šogad situācija ir būtiski pasliktinājusies un liela vaina jāuzņemas tieši sēņotājiem. Būtībā to varot nosaukt par sēņotāju postu. Gadu no gada, rīkojot talkas, meži pakāpeniski tika iztīrīti un sakopti, bet šogad situācija atkal ir kļuvusi dramatiska. Viss ieguldītais darbs ir kaķim zem astes – cilvēki negrib saprast vai arī tiešām nesaprot, ko mežā atstātie atkritumi nodara videi un viņiem pašiem. «Ja cilvēki zinātu, ko viņiem nodara plastmasa, kas ārēji izskatās nevainīga, tad viņi pret atkritumu apsaimniekošanu izturētos daudz atbildīgāk. Mūsu veselība ir tieši saistīta ar vidi, kādā dzīvojam. Tas, ka pieaug onkoloģisko saslimšanu skaits, ir skaidrs signāls, ka mūsu vide nav labvēlīga cilvēkam.» Lielākoties plastmasas atkritumus asociējam ar nepatīkamu vizuālo izskatu, bet nesaistām ar reālām briesmām veselībai, taču patiesība ir cita – sadaloties plastmasa rada tādus ķīmiskos savienojumus, kas veicina gan onkoloģisko slimību, gan citu saslimšanu rašanos. Kaut arī ļoti lēni, bet plastmasa tomēr sadalās, un vielas nonāk zemē un gruntsūdeņos. Nereti dzirdams: «Es neko dabā neatstāju – visas pudeles un maisiņus sadedzinu ugunskurā!» «Tas ir vēl briesmīgāk – faktiski tā ir lēna pašnāvība, jo tad kaitīgās vielas nonāk ne tikai augsnē un ūdeņos, bet arī gaisā, ko elpo visi apkārtējie. Sadaloties dabiskā veidā vai sadegot, plastmasa rada gan kancerogēnus, kas ir viens no vēža izraisītājiem, gan mākslīgos estrogēnus, kas ir graujoši vīriešiem. Cilvēki ir gatavi riskēt ar visu savu dzīvi, lai ieekonomētu dažus eiro par legālu atkritumu apsaimniekošanu, bet vēlāk maksātu tūkstošus, lai saglabātu savu dzīvību,» uzsver ārste.

Talkot var un vajag

Latvijā netrūkst cilvēku, kuri ir gatavi savākt arī citu cilvēku atstātos atkritumus – to pierāda Lielās talkas, kas tiek organizētas sadarbībā ar pašvaldībām un atkritumu apsaimniekošanas kompānijām. Taču talkot var ne tikai lielo talku ietvaros – kustības Tīri meži aktīvisti ieplānojuši talku Ķemeru nacionālā parka teritorijā vēl šoruden, jo atpūtnieku un sēņotāju atstāto atkritumu ir tik daudz, ka līdz pavasarim gaidīt nevar. Lielākā problēma ir savākto atkritumu izvešana – bez maksas to neviens nedarīs, bet savākt atkritumus maisos un atstāt ceļa malā arī nedrīkst. I. Aizsilniece skaidro, ka talku organizēšanas un pareizas talkošanas instrukcija ir lasāmas interneta mājaslapā talkas.lv. «Kustības Tīri meži dalībnieki šādos gadījumos samet naudiņu un pasūta lielo konteineru. Ja sadala uz visiem dalībniekiem, tad nemaz tik dārgi nesanāk. Tāpat pastāv iespēja vienoties ar konkrētās meža teritorijas īpašniekiem, varbūt viņi ir gatavi apmaksāt savākto atkritumu izvešanu. Tāpēc, pirms rīkot talku, vajadzētu uzzināt, kas ir konkrētā meža īpašnieks – privātais mežu apsaimniekotājs, pašvaldība, nacionālais parks vai Latvijas valsts meži.»

2008. gada nogalē kustība Tīri meži bija iniciatore Baltijas jūras talkai, kurā uzaicināja piedalīties arī Igauniju un Lietuvu. Igauņi no tās iedvesmojās un izveidoja kustību Let's Do it World, kurā patlaban iesaistījušās jau vairāk nekā 100 pasaules valstis, un tā ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām vides kustībām pasaulē. Tas ir iemesls pamatotam lepnumam, jo tieši Latvija ir tā, kas šo jautājumu pacēla starptautiskā līmenī.

Cūcību cēlonis – nepietiekamas zināšanas

Kam tad ir jāuzņemas atbildība par sabiedrības izglītošanu vides jautājumos. Vai tas ir jādara mežu vai atkritumu apsaimniekotājam? Viņi to, protams, var darīt un arī dara, bet pēc būtības to viņi varētu arī nedarīt, jo vides jautājumi pirmkārt ir svarīgi cilvēkam, kas visur tiek deklarēts kā valsts lielākā vērtība. Tātad jāsāk mums ir ar izglītības sistēmu – jau no pirmskolas vecuma. Bērnudārzos un skolās lielāka uzmanība ir jāpievērš veselības mācībai. «Cilvēkiem ir jāgūst pilnvērtīga izpratne, kas ir viņu ķermenis un kā saudzēt savu veselību, tad viņi sapratīs arī to, kā to ietekmē vide un daba. Šobrīd veselības mācībai skolās ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Manuprāt, šobrīd cilvēki par to zina nepiedodami maz.».